Sprādziena trauma

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sprādziena trauma
MurrahBuildingInjuriesbyFloorOCB.jpg
Alfreda P. Mūrra federālā ēkā atrodošo ievainoto/bojāgājušo sadalījums pa stāviem 1995. gada aprīlī Oklahomsitijas bombardēšanā
Specialitāte Neatliekamā medicīna, traumu ķirurģija

Sprādziena traumas ir sarežģīts fizisku traumu veids, kas rodas tiešā vai netiešā sprādziena iedarbībā. Sprādziena traumas rodas, detonējoties brizantām sprāgstvielām, kā arī strauji sadegot (deflagrējot) lēnākas darbības sprāgstvielām. Sprādziena traumas ir stiprākas, ja sprādziens notiek slēgtā telpā.

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sprādziena traumas diagramma

Sprādziena traumas iedala četrās klasēs: primārā, sekundārā, terciārā un kvartārā.

Primārie ievainojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Primāros ievainojumus izraisa sprādziena pārspiediena viļņi vai trieciena viļņi. Kopējais ķermeņa bojājums ir vissmagākais un vienmēr letāls primāros ievainojumos.[1] Primāras traumas ir īpaši iespējamas, ja cilvēks atrodas sprāgstošas munīcijas, piemēram, sauszemes mīnas tuvumā. Pārspiediens visbiežāk ietekmē ausis, kam seko plaušas un kuņģa-zarnu trakta dobie orgāni. Kuņģa-zarnu trakta traumas var izpausties ar stundas vai pat dienas aizkavēšanos. Sprādziena pārspiediena traumas ir funkcija, kas atkarīga no spiediena un laika. Palielinot spiedienu vai tā ilgumu, palielināsies arī traumas smagums.

Plašus bojājumus var nodarīt arī dzirdes sistēmai. Spēcīgs triecienvilnis var pārplēst bungādiņu. Iekšējās auss gliemezī esošās skaņas uztvērējšūnas un to trauslie matiņi var tikt neatgriezeniski sabojāti un izraisīt vieglu vai smagu dzirdes zudumu.[2] Turklāt spiediena izmaiņu intensitāte no sprādziena var izraisīt dzirdes sistēmas asinsvadu un nervu ceļu ievainojumus.[3] Tāpēc skartajām personām var būt dzirdes apstrādes deficīts, kamēr viņiem ir normāli dzirdes sliekšņi. Šo efektu kombinācija var izraisīt dzirdes zudumu, troksni ausīs, galvassāpes, reiboni (vertigo) un grūtības saprast skaņu.

Parasti primārās sprādziena traumas raksturo tas, ka nav ārēju ievainojumu; tādējādi iekšējie ievainojumi bieži netiek atpazīti un to smagums netiek novērtēts. Saskaņā ar jaunākajiem eksperimentālajiem rezultātiem primāro sprādziena izraisīto traumu apjoms un veidi ir atkarīgi ne tikai no pārspiediena maksimuma, bet arī no citiem parametriem, piemēram, pārspiediena pīķu skaita, laika nobīdes starp pārspiediena pīķiem, laika nobīdes īpašībām starp pārspiediena pīķiem, frekvences rezonansi un elektromagnētisko impulsu. Ir vispārēji zināms, ka galvenie sprādziena traumu patoģenēzē iesaistītie mehānismi ir saplaisāšana, implozija, inerce un spiediena starpības. Tādējādi lielākā daļa iepriekšējo pētījumu koncentrējās uz sprādzienu traumu mehānismiem gaisu saturošos orgānos un orgānu sistēmās, piemēram, plaušās, savukārt primārā sprādziena izraisīts traumatisks smadzeņu bojājums joprojām nav pietiekami novērtēts. Tā saucamā "sprādziena plauša" (angļu: blast lung) attiecas uz smagu plaušu kontūziju, asiņošanu vai pietūkumu ar alveolu un asinsvadu bojājumiem vai to kombināciju. Tas ir visizplatītākais nāves cēlonis starp cilvēkiem, kuri sākotnēji pārdzīvo sprādzienu.

Sekundārie ievainojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sekundārie ievainojumi ir ballistiskas traumas, ko izraisa lidojošo šrapneļu un citu sprādziena virzītu priekšmetu ietekme.[4] Šie ievainojumi var ietekmēt jebkuru ķermeņa daļu un dažkārt izraisīt iekļūstošu traumu ar redzamu asiņošanu.[5] Reizēm lidojošais objekts var palikt ķermenī, kavējot asins zudumu uz ārpusi. Tomēr ķermeņa dobumos pie tam var būt plašs asins zudums. Sekundārās sprādziena brūces var būt letālas, tāpēc daudzas kājnieku sprādzienbīstamas ierīces ir paredzētas, lai radītu ātri lidojošus fragmentus.

Terciārie ievainojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaisa spiediena maiņa sprādziena rezultātā rada spēcīgu vēju, kas upurus var mest pret cietiem priekšmetiem. Traumas, kas rodas no šāda veida traumatiskas ietekmes, sauc par terciāro sprādzienu traumām. Terciārie ievainojumi var izpausties kā neasu un iekļūstošu traumu kombinācija, ieskaitot kaulu lūzumus un galvas traumu, kurā ievainojums norisinās pretējās tās pusēs trieciena brīdī. Bērniem ir īpaši augsts terciārā ievainojuma risks, jo viņiem ir salīdzinoši mazāks ķermeņa svars.[4]

Kvartārās traumas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kvartāras traumas vai citi dažādi nosaukti ievainojumi ir visi pārējie ievainojumi, kas nav iekļauti pirmajās trīs klasēs. Tie ietver apdegumus no gaismas starojuma, ilgstošas saspiešanas sindromu un elpošanas traucējumus.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kristi L. Koenig, Carl H. Schultz. Koenig and Schultz's Disaster Medicine: Comprehensive Principles and Practices. Cambridge University Press, 2016. gada 18. aprīlis. 469–470. lpp. ISBN 978-1-316-47292-7.
  2. Choi, Chul-Hee (2012). "Mechanisms and Treatment of Blast Induced Hearing Loss". Korean Journal of Audiology 16 (3): 103–107. doi:10.7874/kja.2012.16.3.103. PMC 3936657. PMID 24653882.
  3. Gallun, F (2012). "Implications of blast exposure for central auditory function: a review". Journal of Rehabilitation Research and Development 49 (7): 1059–1074. doi:10.1682/JRRD.2010.09.0166. PMID 23341279.
  4. 4,0 4,1 4,2 Daniel C. Keyes. Medical response to terrorism: preparedness and clinical practice. Lippincott Williams & Wilkins, 2005. 201–202. lpp. ISBN 978-0-7817-4986-2.
  5. Wolf, Stephen (July 23, 2009). "Blast injuries". The Lancet 374 (9687): 405–15. doi:10.1016/S0140-6736(09)60257-9. PMID 19631372.