Sultāns

	Osmaņu impērijas valsts iekārta
Osmaņu nams (sultāns)
Lielvezīrs (1320—1922) Divāns (1586—1908)
Impērijas valdība (1908—1920)
Skatīt arī:	Administratīvais iedalījums — Millets — Lielā porta

Sultāns (arābu valodā: سلطان) ir islāma nosaukums ar vairākām vēsturiskām nozīmēm. Sākotnēji ar to apzīmēja spēku, varu vai vadību. Vēlāk to pielietoja, lai apzīmētu atsevišķus musulmaņu valdniekus, kuriem praktiski piederēja augstākā vara (t.i. viņi nebija pakļauti citam valdniekam), nepretendējot uz vispārējo kalifātu. Vēlāk šis apzīmējums turpināja attīstīties dažādos kontekstos. Sultāna dinastiju un pārvaldīto teritoriju sauc par sultanātu (arābu valodā: سلطنة). Ebreju valodā tas ir "šilton" vai "šaltan" (ebreju valodā: שלטן) un nozīmē "vara" vai "valsts".

Musulmaņu monarhs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sultāns ir musulmaņu monarhs, kurš valda, pamatojoties uz šariata likumiem.

Šī titula īpašnieks ir autoritāte ne tikai politiski, bet arī reliģiski, jo viņš ir augstākā autoritāte valstī, kuras iekārtu nosaka šariata likumi. Tomēr sultāns nav reliģisks skolotājs un nepilda īpašas funkcijas dievkalpojumos.

Pirmais valdnieks ar šādu titulu bija turkmēņu vadonis Mahmuds Gazni (998.—1030.) un vēlāk šis tituls kļuva par turku seldžuku un Osmaņu impērijas valdnieku apzīmējumu, kā arī to lietoja Ajubīdu dinastija un Memluku valdnieki Ēģiptē. Vēlāk par sultānu sauca imperatora sievu. Šī titula reliģisko nozīmi var saprast no tā, ka to piešķīra Osmaņu impērijas trešajam valdniekam Muradam I Kairas kalifs, jo pirms tam Osmaņu valdniekus sauca par bejiem vai emīriem.

Vēlāk arvien mazāk valdnieku tika saukti par sultāniem. Mūsdienās sultāns kā valsts galva ir Omānā, Brunejā, dienvidu Filipīnās, Javas salā un Malaizijā.