Svars

Svars fizikā ir gravitācijas, precīzāk, smaguma spēka, izraisīts spēks, ar kuru atbalstīts vai pakārts ķermenis (tas ir, ķermenis, kurš nevar brīvi krist) iedarbojas uz savu balstu vai piekari. Sarunvalodā svars bieži tiek lietots kā sinonīms jēdzienam "masa", kas nav pareizi no fizikas viedokļa.

Svara (tāpat kā jebkura spēka) mērvienība SI ir ņūtons (N), kuru var izteikt kā kg·m/s² (kilogrami reiz metri sekundē ik sekundi).

Uz dažādiem astronomiskajiem objektiem vienādas masas ķermeņu svars var būt dažāds. Ja ķermenis atrodas lielā attālumā no citiem objektiem un savstarpējā gravitācija uz to neiedarbojas, tad ķermenim nav svara.

Ja balsts vai piekare ir nekustīgi attiecībā pret astronomisko objektu, piemēram, Zemi, tad ķermeņa svars ${\vec {P_{s}}}$ un smaguma spēks ${\vec {P}}$ ir vienādi. Atbilstoši Trešajam Ņūtona likumam tikpat liels kā svars, bet pretēji vērsts ir balsta vai pieskares ķermenim pieliktais pretdarbības spēks ${\vec {N}}$ . Līdz ar to ķermenim pieliktais kopspēks vienāds ar nulli:

${\vec {P}}+{\vec {N}}=0$ .

Ja ķermenis kopā ar balstu vai piekari attiecībā pret astronomisko objektu kustas ar paātrinājumu ${\vec {a}}$ , tad, ievērojot Otro Ņūtona likumu,

${\vec {P_{s}}}=m(g-{\vec {a}})$ ,

kur $m$ ir ķermeņa masa, $g$ ir brīvās krišanas paātrinājums. No šīs sakarības redzams, ka ķermeņa svars var būt gan lielāks, gan mazāks par smaguma spēku. Ja ķermenis brīvi krīt ( ${\vec {a}}=g$ ), nav atbalsta pretdarbības spēka un ķermenis atrodas bezsvara stāvoklī (tādā stāvoklī, piemēram, ir visi ķermeņi kosmosa kuģī, kas kustas pa ģeostacionāro orbītu).

Ikdienas apstākļos uz Zemes svars tiek noteikts, ķermeni uzliekot uz svariem. Tad svars ir vienāds ar tam pretēji vērsto atbalsta reakcijas spēku. Savukārt, svara izmaiņu atkarībā no paātrinājuma virziena var izjust liftā laika posmos, kad tas kustas nevienmērīgi.