Tālivaldis Vilciņš

Vikipēdijas lapa
Tālivaldis Vilciņš
Personīgā informācija
Dzimis 1922. gada 11. janvārī
Valsts karogs: Latvija Susējas pagasts, Latvija
Miris 1997. gada 5. decembrī (75 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Dzīves vieta Rīga
Tautība latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne socioloģija, vēsture
Darba vietas ZA Vēstures institūts, Latvijas Valsts Universitāte
Alma mater Latvijas Valsts Universitāte
Studenti Rita Kvelde, Oļegs Pavlovs, Brigita Zepa, Maruta Pranka

Tālivaldis Vilciņš (dzimis 1922. gada 11. janvārī, miris 1997. gada 5. decembrī)[1] bija latviešu vēsturnieks un sociologs, habilitētais vēstures doktors (1993), profesors. Tiek uzskatīts par nozīmīgāko pēckara laika Latvijas (LPSR) sociologu.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Beidzis Rīgas Skolotāju institūtu (1942). Pēc leģionāra gaitām un sekojoša izsūtījuma strādājis par skolotāju, neklātienē beidzis LVU Vēstures fakultāti (1953). Kopš 1963. gada strādājis ZA Vēstures institūtā, pirmais Latvijā ieviesis socioloģiskas metodes humanitārajās zinātnēs, kvantitatīvi izvērtējot profesiju prestižu Latvijas jaunatnes vidū (monogrāfija “Profesiju prestižs un profesiju izvēle mūsdienās”, 1968), kā arī zinātnes prestižu un kolhoznieku priekšstatus par toreizējās dzīves realitātēm, par ko kritizēts Kompartijas plēnumā un partijas presē. Lasījis lekciju kursu “Matemātikas metodes socioloģijā”, publicējis vairāk nekā 60 zinātnisku darbu, to skaitā vairākas grāmatas.[2] LZA Tālivalža Vilciņa balva socioloģijā iedibināta ar LZA Senāta 1998.gada 22.septembra lēmumu.

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darba vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1963.-1997.: ZA Vēstures institūts

Publikācijas (izlase)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Skolu jaunatne nacionālajā cīņā: 1940-1941". Latvijas Valsts arhīvs, 79 lpp. Rīga: 1997.
  • "Zinātne Latvijā: 1918-1940 (metod. palīglīdz. skolot.)". LR IZM Izglītības satura un eksaminācijas centrs. Rīga: 1994.
  • "Izpētes objekts — zinātne". LPSR ZA Vēstures institūts, 130 lpp., Zinātne. Rīga: 1979.
  • "Socioloģiskie pētījumi: organizācija un metodikas jautājumi". M. Ašmane (red.), D. Fišmeistare, T. Vilciņš ; Latvijas KP CK Marksisma-ļeņinisma universitāte. Rīga: 1977.
  • "Profesiju prestižs un profesiju izvēle. Vēsturiski socioloģisks pētījums". LPSR ZA Vēstures institūts, Zinātne, 271 lpp. Rīga: 1968.
  • "Историко-социологические проблемы выбора трудового пути и профессии молодежью (на материалы Латвийской ССР)". Aвтореферат диссертации кандидата исторических наук: № 571 — история СССР. Академия наук Латвийской ССР. Институт истории. Рига: 1967.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]