Takins
| Takins Budorcas taxicolor (Hodgson, 1850) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Dzimta | Dobradži (Bovidae) |
| Apakšdzimta | Kazu apakšdzimta (Caprinae) |
| Ģints | Takini (Budorcas) |
| Suga | Takins (Budorcas taxicolor) |
| Izplatība | |
 | |
 Takins Vikikrātuvē | |
Takins (Budorcas taxicolor) ir dobradžu dzimtas dzīvnieks, kas ir vienīgā suga takinu ģintī (Budorcas). Tam ir 4 pasugas. Takins mājo Himalaju dienvidaustrumu nogāzēs un ir Butānas nacionālais dzīvnieks.[1] Takina tuvākais radinieks ir muskusvērsis.[2]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Takini savvaļā sastopami Āzijā: Ķīnā, Indijas ziemeļaustrumos, Butānā un Mjanmā. Savvaļas populācijā pašlaik ir ap 25 000 takinu, bet to skaits turpina samazināties.[3] Sugas lielākais apdraudējums ir nekontrolētas medības un piemērotas dzīves vides samazināšanās, ko izraisa mežu izciršana. Pat Indijā un Butānā, kur takinu medības ir aizliegtas ar likumu, arvien notiek neatļautas medības. Takini majo kalnu mežos 1000—4500 metru augstumā virs jūras līmeņa.[3]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Takins ir lielākais un masīvākais kazu apakšdzimtas pārnadzis, tas ir nedaudz lielāks arī par muskusvērsi. Tā augstums skaustā ir 100—140 cm, ķermeņa garums, galvu ieskaitot 170—220 cm, papildus astes garums 15—20 cm. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Tēviņš sver 300—350 kg, mātīte 250—300 kg.[4][5][6] Lielākie takini sasniedz 400 un 600 kg masu.[6][7][3]
Takinam ir masīvs ķermenis ar īsām kājām, spēcīgām krūtīm, lielu galvu un platu purnu. Abiem dzimumiem ir ragi, kas pie pamatnes gandrīz savienojas. Ragi aug uz sāniem, pamazām liecoties uz augšu. To garums tipiski ir 25—30 cm,[5] bet var sasniegt 64 cm garumu.[7] Takinam ir biezs, spurains matojums, kas atkarībā no pasugas, ir gaiši brūnā, zeltaini brūnā, tumši brūnā vai pelēkbrūnā krāsā, uz muguras tumša peļu taka. Ļoti bieži pavēdere un kājas ir melnas. Tēviņiem ir arī tumšs purns. Tumšākie īpatņi sastopami Himalaju austrumos, bet dzeltenpelēki takini mājo Sičuaņas provincē un zeltaini dzelteni Šaaņsji provincē. Iespējams, ka zeltainais takins (B. t. bedfordi) ir iedvesmojis sengrieķu leģendu par argonautiem, viņu vadoni Jāsonu un zelta aunādu.[5] Matojums vasarā ir apmēram 3 cm garš, bet ziemā 24 cm. Pa visu ķermeni izdalās eļļains, spēcīgi smaržojošs sekrēts.
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Takini veido nelielas ģimeņu grupas, kurās ir apmēram 20 īpatņi (mātītes un jaunāki tēviņi), bet vecāki tēviņi ir vienpatņi, kuri mātītēm pievienojas tikai pārošanās laikā.[7][5] Mainoties gadalaikam, pārvietojas uz piemērotākām barošanās vietām — pavasarī dodas augstāk kalnos uz alpu pļavām, bet rudeņos nolaižas no kalniem un apdzīvo ieleju mežus.[3][7] Vasaras periodā, ģimeņu bari augstajās alpu pļavās apvienojas lielos baros līdz 300 īpatņiem.[7] Bars var kļūt vēl lielāks, kad dzīvnieki sapulcējas tiem iemīļotās barošanās vietās, minerālsāļu atradnēs vai padzeršanās vietās.[7] Kad kāds no takiniem pamana briesmas, tas ar klepojošu blēšanu paziņo pārējai grupai par briesmām, bars metas bēgt meža biezoknī un noguļas zemē ar izstieptiem kakliem, pieplokot pēc iespējas tuvāk zemei un saplūstot ar meža augsni.[5]
Takinu savvaļas ienaidnieki ir lāči, leopardi, tīģeri, sniega leopardi, pelēkie vilki un sarkanie suņi.[3][5]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Takini barojas agri no rīta un vēlu pēcpusdienā, lai gan apmākušās dienās tie ir aktīvi visas dienas garumā.[5] Katru dienu takini iet pa noteiktām taciņām, ceļojot no barošanās vietām uz atpūtas vietām. Tie barojas ar dažādu augu barību – krūmu un koku lapām, bambusu dzinumiem, zāli. Ziemā to galvenā barība ir zari un mūžzaļo augu lapas. Lai piekļūtu grūti pieejamām lapām jaunu kociņu galotnēs, takins tos nolauž, spējot pārlauzt stumbrus līdz 10 cm diametrā.[3] Lai sasniegtu barību, takini arī izslejas pakaļkājās, aizsniedzot zarus 3,1 metra augstumā.[5] Takiniem jāuzņem daudz minerālvielu, tādēļ tie no barošanās vietām pa šaurām taciņām pamežā dodas uz minerālsāļu atsegumiem, kuros var uzkavēties vairāku dienu garumā. Diemžēl to izmanto mednieki, kas, zinot šo takinu ieradumu, pie takām ierīko slēpņus.[3]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimumbriedumu takini sasniedz apmēram 2,5 gadu vecumā. Riesta laiks takiniem ir no jūlija līdz septembrim.[3][7] Dominantie tēviņi savstarpēji cīnās par tiesībām pāroties. Grūsnības periods ilgst 7—8 mēnešus.[3][7] Dzimst viens mazulis, kas sver apmēram 5—7 kg. Sasniedzot 3 dienu vecumu, tas sāk visur sekot savai mātei. Mēneša vecumā mazulis sāk nedaudz baroties ar augu barību, bet tas barojas ar mātes pienu līdz 9 mēnešu vecumam.[3] Takinu dzīves ilgums ir 16—18 gadi.[3]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Takinam ir 4 pasugas:
- Butānas takins (Budorcas taxicolor whitei) — sastopams Butānā, Indijas ziemeļaustrumos, Ķīnas rietumos un Tibetā;
- Mišmi takins (Budorcas taxicolor taxicolor) — nominālpasuga, sastopams Indijā, Mjanmā un Ķīnā;
- Tibetas takins (Budorcas taxicolor tibetana) — sastopams Tibetā, Sičuaņas, Gaņsu un Siņdzjanas provincēs;
- Zeltainais takins (Budorcas taxicolor bedfordi) — sastopams Ķīnā un Butānā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ The Takins Bhutan's National Animal
- ↑ CytochromeBSequences Suggest Convergent Evolution of the Asian Takin and Arctic Muskox
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 «RīgasZoo: Takins». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 8. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 2. martā.
- ↑ WWF Panda: Takin
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 Ultimateungulate: Budorcas taxicolor
- ↑ 6,0 6,1 Smith, A. T., Xie, Y. (eds.) (2008) A Guide to the Mammals of China Arhivēts 2016. gada 10. augustā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 7,6 7,7 ADW: Budorcas taxicolor