Teodora

Teodora; Augusta, Θεοδώρα
	Teodora; (mozaīka San Vitale katedrālē, Ravennā)
	Bizantijas imperatore
	Amatā; 527. gada 1. aprīlī — 548. gada 28. jūnijs
Dzimšanas dati	ap 490
Miršanas dati	548. gada 28. jūnijā (58 gadi); Konstantinopole, Bizantijas impērija ; (tagad Stambula, Turcija)
Dzīvesbiedrs(-e)	Justiniāns I
Reliģija	kristietība

Teodora (latīņu: Augusta, grieķu: Θεοδώρα; dzimusi ap 490. gadu, mirusi 548. gada 28. jūnijā) bija Austrumromas impērijas (Bizantijas) imperatore. Pēdējā Romas imperatora, kuram dzimtā valoda bija latīņu, Justiniāna I dzīvesbiedre.

Teodora izcēlās ne tikai ar neparastu skaistumu, bet arī izcilu prātu, tālredzību un spēju saglabāt aukstasinību kritiskās situācijās. Viņa atbalstīja Justiniāna grandiozās ieceres, taču, būdama enerģiska, uzņēmīga, valdonīga un viltīga, Teodora pati par sevi bija patstāvīga figūra Bizantijas politikā un galma intrigās. Atzīta par svēto dažādās kristīgās baznīcās.

Izcelsme

Teodoras izcelsme ir pretrunīgi vērtēta. Galvenais informācijas avots par viņas jaunību ir vēsturnieks Prokopijs no Cēzarejas, īpaši viņa darbs Anekdotes (saukts arī par "Slepeno vēsturi"), kurā viņš sniedz gan apbrīnas, gan kritikas pilnu aprakstu. Saskaņā ar Prokopiju, Teodora bija cirkus darbinieka meita — viņas tēvs bija lāču dresētājs Konstantinopoles Hipodromā, iespējams, strādājis kā "zaļo" frakcijas loceklis. Pēc tēva nāves viņas māte, palikdama bez līdzekļiem, mēģināja iegūt atbalstu no "zaļajiem", bet tika noraidīta, pēc kā pārgāja pie "zilajiem", kuri viņai palīdzēja.

Tiek uzskatīts, ka Teodora jaunībā strādāja kā aktrise un iespējams, arī kā prostitūta, kas tajā laikā bija cieši saistītas profesijas. Šie apgalvojumi lielā mērā balstās uz Prokopija liecībām, kuru objektivitāti daži mūsdienu vēsturnieki apšauba. Viņas dzīves ceļš piedzīvoja krasas pārmaiņas, kad viņa sastapa Justiniānu un kļuva par viņa partneri gan personiskajā, gan politiskajā dzīvē.

Politiskā un reliģiskā darbība

Teodora bija ne tikai imperatora Justiniāna I sieva, bet arī viņa līdzvaldniece. Viņa aktīvi piedalījās valsts pārvaldē, bieži ietekmējot imperatora lēmumus. Prokopijs no Cēzarejas rakstīja, ka Justiniāns nereti nekādus lēmumus nepieņēma bez Teodoras piekrišanas. Viņa piedalījās augstākā līmeņa sēdēs, pieņēma sūtņus un mēdza rīkot pati savas diplomātiskās tikšanās.

Viens no nozīmīgākajiem Teodoras spējas apliecinājumiem bija viņas rīcība Nikā sacelšanās laikā 532. gadā, kad daudzi no augstākajām amatpersonām ieteica Justiniānam bēgt no Konstantinopoles. Saskaņā ar vēsturiskajiem avotiem, Teodora atteicās bēgt, uzstājot, ka "purpursarkans apvalks ir cienīgākā drēbe, kādā mirt", tā iedvesmojot Justiniānu apspiest sacelšanos un saglabāt troni.

Teodora bija arī ietekmīga figūra reliģiskajos jautājumos. Atšķirībā no Justiniāna, kurš centās panākt reliģisko vienotību ortodoksālajā garā, Teodora simpatizēja monofizītiem, kristīgajai grupai, kas ticēja, ka Kristum ir tikai viena — dievišķā — daba. Lai gan monofizītisms tika uzskatīts par herētisku, Teodora slepeni un atklāti aizstāvēja tā pārstāvjus, sniedzot tiem aizsardzību un patvērumu, bieži rīkojoties pretēji sava vīra oficiālajai politikai. Viņas ietekme ļāva daudziem monofizītu bīskapiem un teologiem palikt drošībā, un viņa izveidoja patversmes un klosterus viņu vajadzībām. Šī reliģiskā aizbildniecība bija viens no faktoriem, kas vēl vairāk nostiprināja viņas autoritāti impērijas dzīvē.

Papildus reliģiskajai darbībai Teodora ieviesa arī nozīmīgas sociālās reformas, īpaši sieviešu labā: viņa veicināja likumdošanas izmaiņas, kas aizliedza piespiedu prostitūciju, piešķīra sievietēm vairāk tiesību laulībā un īpašuma jautājumos, kā arī izveidoja patversmes bijušajām prostitūtām.

Nāve

Teodora nomira 548. gada 28. jūnijā, iespējams, no vēža, lai gan precīzs nāves cēlonis nav zināms. Viņas nāve dziļi ietekmēja imperatoru Justiniānu I, kurš pēc tam pārējo dzīvi pavadīja bez jaunas laulības, kas tajā laikā bija neparasti imperatoram. Viņa palika uzticīga sabiedrotā un līdzgaitniece arī pēc nāves — Justiniāns joprojām atsaucās uz viņas viedokļiem un nostāju, piemēram, turpinot aizstāvēt viņas iecienītās monofizītiskās kopienas. Teodora tika apglabāta Svētā Apustuļa baznīcā Konstantinopolē — imperatoru dinastiju tradicionālajā apbedīšanas vietā.

Viņas piemiņa saglabājusies daudzos vēstures avotos un mākslas darbos. Viens no izcilākajiem piemēriem ir mozaīka San Vitāles baznīcā Ravennā, Itālijā, kur viņa attēlota greznā purpura tērpā ar svītu, līdzās līdzīgai mozaīkai, kurā attēlots Justiniāns. Šīs mozaīkas uzskatāmas par vieniem no visspilgtākajiem Bizantijas mākslas paraugiem.

Austrumu pareizticīgā baznīca Teodoru godā kā svēto, īpaši novērtējot viņas centienus aizstāvēt vajātos un ieviest sociālās reformas. Viņas piemiņas diena dažās tradīcijās tiek atzīmēta 14. novembrī (kopā ar Justiniānu), lai gan viņas kanonizācija nav vispārēja visās pareizticīgajās konfesijās.