Justiniāns I

Vikipēdijas lapa
Justiniāns I
Flavius Petrus Sabbatius Justinianus
Meister von San Vitale in Ravenna.jpg
Justiniāns I
(mozaīka San Vitale katedrālē, Ravennā)
Bizantijas imperators
Amatā
527. gada 1. augustā — 565. gada 14. novembris
Priekštecis Justīns I
Pēctecis Justīns II

Dzimšanas dati 482. gadā
Taurēsija, Dardānija, Bizantijas impērija
(tagad Karogs: Ziemeļmaķedonija Ziemeļmaķedonija)
Miršanas dati 565. gada 14. novembrī (82/83 gadi)
Konstantinopole, Bizantijas impērija
(tagad Stambula, Karogs: Turcija Turcija)
Dzīvesbiedrs(-e) Teodora
Reliģija kristietība
Austrumromas impērija Justiniāna valdīšanas laikā (555. gadā).

Justiniāns I, pazīstams arī kā Justiniāns Lielais (latīņu: Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu: Μέγας Ιουστινιανός, dzimis ap 482. gadu, miris 565. gada 14. novembrī) bija viens no varenākajiem Austrumromas impērijas imperatoriem. Tiek uzskatīts par svēto pareizticīgo baznīcā. Pēdējais Romas imperators kuram dzimtā valoda bija latīņu. Viņa lielākais sapnis bija Romas impērijas pabālējušā spožuma un varenības atjaunošana. Lai to piepildītu, bija jāveic iekšējas reformas un jāpakļauj barbaru valdnieki, kas valdīja bijušajās Rietumromas impērijas zemēs. Viņš organizēja karagājienus, lai atjaunotu vienotu Romas impēriju un atņēma ostgotiem Romu. Justiniāna valdīšanas laiks aprakstīts Prokopija darbā "Slepenā vēsture".

Justiniāns I pazīstams kā tiesību sakārtotājs un t.s. Corpus Iuris Civilis radītājs. Šis tiesību avots ir atstājis ievērojamu iespaidu uz jurisprudences atdzimšanu viduslaiku Eiropā, kanoniskajām tiesībām, bet jo īpaši uz civiltiesību attīstību caur romiešu tiesību recepciju kontinentālajā Eiropā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis ap 482. gadu Taurēzijā (Tauresium mūsdienu Ziemeļmaķedonijā) zemnieka ģimenē. Pateicoties sava tēvoča Justīna gādībai, kurš bija uzkalpojies līdz imperatora galvenā miesassarga un senatora amatam. Justīns, kam pašam bērnu nebija, adoptēja savu radinieku Justiniānu, kurš guva lielisku izglītību. Izcilu darbaspēju un neatlaidīga rakstura apveltīts, viņš kļuva par ļoti labu likumu un reliģisko jautājumu pārzinātāju. Taču reizē viņš bija arī ārkārtīgi godkārīgs un varaskārs. 518. gadā Justīnu ievēlēja par imperatoru. Pēc Justīna nāves 527. gada 1. augustā par imperatoru kļuva Justiniāns. 529. gadā Justiniāns slēdza hellēnistu filozofu skolas un akadēmijas.[1]

532. gadā Justiniāns noslēdza mieru ar Sasanīdu impēriju un 533. gada vasarā raidīja savu kara floti pret Vandaļu valsti Ziemeļāfrikā, kurus komandēja karavadonis Belisars. Pēc Belisara uzvaras notika grandiozs triumfa gājiens, kura dalībnieki virzījās pa Konstantinopoles ielām vairākas stundas. Simtiem gūstekņu nesa iegūtās trofejas — zelta troņus, dārgus traukus, dārglietas. Gājiena priekšgalā soļoja purpura mantijā tērptais sagūstītais vandaļu valdnieks Gelimers. Kad viņš nonāca pie imperatora ložas hipodromā, kur sēdēja parādes tērpā ģērbtais Justiniāns, mantija no uzveiktā karaļa pleciem tika norauta un nomesta pie imperatora kājām. Dzīres ilga vairākas dienas. Belisara uzvaru iemūžināja piemiņas medaļās, mozaīkās un gleznās. Pēc triumfa pār vandaļiem cīņas viņš uzsāka karu pret Itālijā valdošajiem ostgotiem, kuru valsts bija novājināta savstarpējās cīņās. 535. gadā Belisara vadītais karaspēks virzījās no dienvidiem uz ziemeļiem, ieņēma Romu un drīz pēc tam arī Ravennu. 537. gadā Konstantinopolē pabeidza tā laika pasaules lielākās baznīcas - Svētās Sofijas katedrāles celtniecību.

540. gadā persiešu uzsāka jaunu militāru ofensīvu un izpostīja impērija bagātās austrumu provinces, no kurām valsts kase saņēma vislielākos ienākumus. Arī cīņas ar ostgotiem prasīja daudz līdzekļu un tika sagrautas daudzas antīkā laikmeta celtnes, iznīcināti vērtīgi mākslas darbi. Izšķirošu lūzumu bizantiešiem izdevās panākt tikai 552. gadā, kad karavadoņa un diplomāta Narsesa vadītais karaspēks vairākkārt smagi sakāva ostgotu karotājus. Drīz pēc tam tika sakautas arī atlikušās ostgotu un Dienviditālijā sirojošās franku un alemaņu vienības. Itālija kļuva par Austrumromas impērijas provinci, ko pārvaldīja Bizantijas imperatora iecelts vietvaldis. 553. gadā imperatora vadībā notika Otrais Konstantinopoles koncils, kurā tika nosodīts ariānisms, nestoriānisms un monofizītisms.

Izmantojot nesaskaņas Vestgotu valstī, bizantieši ieņēma arī Pireneju pussalas dienvidaustrumu daļu, kur atradās vairākas nozīmīgas tirdzniecības pilsētas. Arī tur, tāpat kā Itālijā, bizantiešiem nācās izcīnīt smagas cīņas līdz 562. gadam, kad bija pakļauta daļa Vestgotu valsts. Tikai 562. gadā, samaksājot krietnu naudas summu, Justiniānam I izdevās noslēgt mieru arī ar Persiju. Lai gan Bizantijai karš bija beidzies bez būtiskiem zaudējumiem teritorijas ziņā, impērijas ekonomikai tas bija nodarījis milzīgu postu.

Kaut arī Justinianam I neizdevās atjaunot Romas impēriju tās agrākajās robežās (ārpus viņa ietekmes palika Franku valsts un Britānija), iekarojumu rezultātā Bizantijas impērijas teritorija pieauga divas reizes. Tās robežas tagad pletās no Eifratas upes līdz Gibraltāra jūras šaurumam un no Krimas pussalas līdz Sahāras tuksnesim. Vidusjūra atkal bija kļuvusi par impērijas iekšējo jūru, pār kuru no Konstantinopoles valdīja Austrumromas imperators.

Justiniāns mira 565. gadā Konstantinopolē. Pēc viņa nāves 568. gadā Ziemeļitāliju un Vidusitāliju ieņēma langobardi. Bizantijai izdevās noturēt varu Dienviditālijas piekrastes zemēs un, tā kā tā kontrolēja jūras ceļus, vēl divus gadsimtus zemes ap Ravennu un Romu.

Valdnieka sieva Teodora[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Justiniāna sieva Teodora izcēlās ne tikai ar neparastu skaistumu, bet arī izcilu prātu, tālredzību un spēju saglabāt aukstasinību kritiskās situācijās. Viņa atbalstīja Justiniāna grandiozās ieceres, taču, būdama enerģiska un uzņēmīga, valdonīga un viltīga, Teodora pati par sevi bija patstāvīga figūra Bizantijas politikā un galma intrigās.

Romiešu tiesību sistēmas pilnveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Justiniāna laikā sastādītais Corpus iuris civilis ir augstākais bizantiešu juridiskās domas sasniegums. Šajā kodeksā rada atspoguļojumu tās izmaiņas, kas notika impērijas ekonomiskajā un sociālajā dzīvē, tai skaitā — sieviešu tiesiskā stāvokļa uzlabošanās, vergu brīvlaišana u.tml. Justiniāna kodifikācija neradās vienā reizē un pats projekts veidojās vairākkārt. Abi datumi, kad sākās Novus codex sacerējums, ir 528. gada februārī un 534. gada decembrī, kad publicēja Codex repatitae praelectionis; arī Instituiones un Digesta nāca klajā pēdējos divos mēnešos 533. gadā.

Pirmo reizi pozitīvo tiesību normās tika atzīta dabisko tiesību teorija, kas paredz, ka visi cilvēki ir no dabas līdztiesīgi, bet verdzība nav savienojama ar cilvēcisko dabu. Pateicoties rūpīgai romiešu—bizantiešu likumdošanas izstrādei: privātīpašuma princips, mantojuma tiesības, ģimenes tiesības, tirdzniecības — augļošanas operāciju regulēšana, Justiniāna "Kodekss" nav zaudējis savu nozīmi jurisprudencē arī jaunākajos laikos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. [1] Archived 2016. gada 13. martā, Wayback Machine vietnē. Par Justiniānu I un hellēnismu (angliski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekštecis:
Justīns I
Bizantijas imperators
527565
Pēctecis:
Justīns II