Tiesību avots

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Tiesību avots ir formas un veidi, kādos atklājas objektīvās tiesības un tādējādi tiesību piemērotājs var tās izzināt.
Attiecībā uz tiesību avotiem pastāv visai dažādi viedokļi. Vieni zinātnieki sauc normatīvos aktus, tiesību parašas, tiesu precedentus par tiesību formām, citi par tiesību avotiem. Šis viedokļu plurālisms vēl vairāk atklāj tiesību avotu būtības daudzveidību. Praksē var lietot gan jēdzienu “tiesību avots”, gan “tiesību forma”, tomēr iepriekš ir jāapjauš to nozīme.
Par tiesību avotiem parasti runā kā par tiem faktoriem, kuri izraisa tiesību rašanos un darbību. Šie faktori pamatā ir valsts normatīvā darbība, tautas griba, sabiedrības materiālie apstākļi. Par tiesību avotiem raksta arī tiesību izziņas aspektā kā, piemēram, par vēsturiskajiem tiesību pieminekļiem, spēkā esošie tiesību akti, juridiskā prakse, līgumi, tiesu runas, juristu darbi u.c. Tomēr šaurākā nozīmē tiesību avotus saprot kā to, pēc kā prakse vadās risinot juridiskās lietas. Kontinentālās sistēmas valstīs tie pamatā ir normatīvie akti; zināma nozīme ir līgumam kā tiesību avotam, minimāla nozīme ir tiesību parašai, bet precedenta nozīme vispār tiek noliegta.
Pēc būtības runa ir par tiesību ārējo formu, kura uz ārpusi pauž valsts gribu. Tiesību formai vispārējā gadījumā ir vairākas īpatnības:

  1. tā pauž pilsoņu gribu un pamatā to nosaka pastāvošā sociāli ekonomiskā bāze;
  2. tā nostiprina un nodrošina tautas politisko varu, kalpo tās interesēm;
  3. tā izvirza priekšgalā demokrātiskākās formas, piemēram, likumus;
  4. ir demokrātiskas procedūras izpausme un rezultāts.