USS Juneau (CL-52)

USS Juneau (CL-52)
	USS Juneau (CL-52) 1942. gada februārī
Vispārīgā informācija
Kuģa tips	vieglais kreiseris
Īpašnieks	ASV Jūras kara flote
Ražotājs	Federālais kuģubūves un sausdoka uzņēmums Kērnija, Ņūdžersija
Pirmais brauciens	1941. gada 25. oktobrī
Pēdējais brauciens	1942. gada 13. novembrī
Statuss	Japānas zemūdene I-26 to torpedēja un nogremdēja Gvadalkanalas jūras kaujas laikā 1942. gada 13. novembrī. 2018. gada 17. martā atrasts kuģa vraks
Tehniskā informācija
Tips	Atlanta klase
Tonnāža	6,826
Mezgli	32,5
Garums	165,05 m
Iegrime	8,08 m
Dzinējs	4 tvaika katli
Ātrums	60,2
Apkalpe	673 virsnieki un matroži

USS Juneau (CL-52) bija Amerikas Savienoto Valstu Jūras spēku Atlanta klases vieglais kreiseris, ko torpedēja un nogremdēja Gvadalkanalas jūras kaujā 1942. gada 13. novembrī. Kopumā 687 virsnieki un jūrnieki, gāja bojā kuģim nogrimstot, tostarp pieci brāļi Salivani. Tikai 10 izdzīvojušos izglāba no glābšanas plostiem pēc astoņām dienām.^[1] Lai godinātu piecus brāļus Salivanus un Juneau karakuģi, ASV flotē kopš tā laika atrodas ekspluatācijā divi kuģi ar nosaukumu USS The Sullivans un divi kuģi ar nosaukumu USS Juneau. 2018. gada 17. martā Pola Allena pētnieku komanda izmantojot pētniecības kuģi RV Petrel atrada Juneau vraku aptuveni 4200 m dziļumā pie Zālamana salām.

Būvniecība un nodošana ekspluatācijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kreiseri Juneau 1940. gada 27. maijā Kērnijā, Ņūdžersijā, uzbūvēja Federālā kuģu būves kompānija. Kuģis ūdenī nolaists 1941. gada 25. oktobrī, un to sponsorēja Harija I. Lūkasa, Aļaskas pilsētas Džūno mēra sieva un pieņēma ekspluatācijā 1942. gada 14. februārī kapteiņa Laimena K. Svensona vadībā.^[2]

Kuģa dienesta vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc steidzīgā patrulēšanas dienesta gar Atlantijas okeāna piekrasti, 1942. gada pavasarī Juneau maija sākumā uzņēmās blokādes patrulēšanu pie Martinikas un Gvadelupas salām, lai novērstu Višī franču jūras spēku vienību bēgšanu. Kuģis atgriezās Ņujorkā, un no 1. jūnija līdz 12. augustam darbojās Ziemeļatlantijā un Karību jūras reģionā, pildot patrulēšanas un eskorta pienākumus. 22. augustā kreiseris devās piedalīties Klusā okeāna karadarbībā.^[2]

Klusā okeāna karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc neilgas apstāšanās Tongas salās un Jaunkaledonijā kuģis 10. septembrī tikās ar 18. kaujas grupu (TF 18) kontradmirāļa Lī Nojesa vadībā. Nākamajā dienā 17. kaujas grupa (TF 17), kurā bija arī aviācijas bāzeskuģis Hornet, apvienojās ar admirāļa Nojesa vienību, lai izveidotu 61. kaujas grupu (TF 61), kuras uzdevums bija pārvest iznīcinātājus uz Gvadalkanalu. 15. septembrī aviācijas bāzeskuģis Wasp saņēma trīs torpēdu trāpījumus no Japānas zemūdenes I-19, un, ugunsgrēkiem plosoties uz kuģa, to pulksten 21:00 vakarā nogremdēja amerikāņu eskadras mīnu kuģis Lansdowne. Juneau un grupas mīnu kuģi izglāba 1910 izdzīvojušos jūrniekus no Wasp un 16. septembrī nogādāja tos Espiritu Santo salā, netālu no Jaunajām Hebridu salām. Nākamajā dienā ātrais kreiseris atkal pievienojās 17. kaujas grupai. Darbojoties ar Hornet grupu, kreiseris atbalstīja trīs militārās sadursmes, kas atvairīja ienaidnieka uzbrukumus Gvadalkanālā: Buin-Faisi-Tonolai reidu; Santakrusas salu kauju; un jūras kauja pie Gvadalkanalas (Trešā Savo kauja).

Santakrusas salas kauja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuģa pirmā lielākā kauja bija Santakrusas salas kauja 26. oktobrī. 24. oktobrī Hornet kaujas grupa apvienojās ar bāzeskuģa Enterprise kaujas grupu, lai reformētu 61. kaujas grupu kontradmirāļa Tomasa Kinkeida vadībā. Šie spēki izvietojās uz ziemeļiem no Santakrusas salām, lai pārtvertu ienaidnieka vienības, kas varētu mēģināt slēgt Gvadalkanalu. Tikmēr Gvadalkanalā japāņi panāca izrāvienu kaujā par Hendersona lidlauku naktī uz 25. oktobri. Šie panākumi acīmredzot bija signāls japāņu kuģiem tuvoties salai.

Agrā 26. oktobra rītā ASV lidmašīnas pamanīja Japānas kuģus un nekavējoties uzbruka tiem, bojājot divus kuģus (CVL Zuihō un CV Shōkaku), vienu smago kreiseri (CA Chikuma) un divus mīnu kuģus, bet laikā, kad amerikāņu lidmašīnas atrada un uzbruka japāņu transportiem arī japāņi apšaudīja amerikāņu kuģus. Īsi pēc pulksten 10:00 aptuveni 27 ienaidnieka lidmašīnas uzbruka kuģim Hornet. Lai gan Juneau un citi grupas kuģi atklāja efektīvu sprostuguni no zenītlielgabaliem, tā izdevās notriekt apmēram 20 uzbrucēju lidmašīnas, Hornet tika nopietni bojāts un nākamajā dienā nogrima. Īsi pirms pusdienlaika Juneau pameta Hornet eskortu un pievienojās vairāku jūdžu attālumā esošā Enterprise kaujas grupai. Juneau palīdzēja atvairīt četrus japāņu uzbrukumus, kuri zaudēja 18 lidmašīnas.

Tajā vakarā amerikāņu spēki atkāpās uz dienvidaustrumiem. Lai gan kauja bija smaga, tā apvienojumā ar jūras kājnieku uzvaru Gvadalkanalā lika japāņiem atmest mēģinājumus iekarot Zālamana salas. Turklāt divu japāņu aviācijas bāzeskuģu sabojāšana krasi samazināja to gaisa spēkus nākamajā kaujā pie Gvadalkanalas.

Gvadalkanalas jūras kauja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

8. novembrī Juneau devās prom no Numea pilsētas, Jaunkaledonijā, kā 67. kaujas grupa kontradmirāļa Ričmonda Tērnera vadībā, lai pavadītu papildspēkus uz Gvadalkanalu. Spēki ieradās agrā 12. novembra rītā, un Juneau ieņēma savu pozīciju kaujas ierindā ap transporta un kravas kuģiem. Spēku izkraušana noritēja netraucēti līdz pulksten 14:05, kad 30 japāņu lidmašīnas uzbruka brīdinātajai ASV grupai. Zenītlielgabalu uguns bija efektīva, un Juneau vien uzskaitīja notriektus sešus ienaidnieka torpēdu bumbvedējus. Dažām atlikušajām Japānas lidmašīnām savukārt uzbruka amerikāņu iznīcinātāji; izglābās tikai viens bumbvedējs. Vēlāk dienas laikā amerikāņu kreiseru un mīnu kuģu kaujas grupa atbrīvoja Gvadalkanalu, saņemot ziņas, ka uz salu devās lieli ienaidnieka flotes spēki. 13. novembrī pulksten 01:48 kontradmirāļa Denjela Kalahana salīdzinoši nelielā desanta atbalsta grupa iesaistījās sadursmēs ar ienaidnieku. Japānas spēki sastāvēja no diviem kaujas kuģiem, viena vieglā kreisera un deviņiem mīnu kuģiem.

Brāļi Salivani uz *Juneau* klāja tā nodošanas ekspluatācijā datumā. No kreisās uz labo: Džozefs, Frensiss, Alberts, Medisons un Džordžs Salivans

Slikto laikapstākļu un neskaidro sakaru dēļ kauja notika gandrīz piķa tumsā un gandrīz tuvā attālumā, jo abu pušu kuģi sajauca kaujas līniju. Tuvcīņas laikā Juneau no salas puses skāra japāņu mīnu kuģa Amatsukaze palaistā torpēda, izraisot smagus bojājumus un vajadzību izstāties no kaujas ierindas. Pirms 13. novembra pusdienlaika Juneau kopā ar diviem citiem kaujā bojātiem kreiseriem — Helena un San Francisco — devās uz Espiritu Santo, lai veiktu remontu. Juneau ar bojātu stūri un tvaika katliem virzījās, turoties (730 m) attālumā no tikpat smagi bojātā San Francisco labā borta. Kuģis bija nosvēries (3,7 m) pie priekšgala, taču spēja noturēt 13 mezglu (15 jūdzes stundā, 24 km/h) ātrumu.

Dažas minūtes pēc pulksten 11:00 no japāņu zemūdenes I-26 tika palaistas divas torpēdas. Tās bija paredzētas San Francisco, taču abas pagāja kuģim garām. Viena trāpīja Juneau tajā pašā vietā, kur bija trāpīts jau kaujas sākumā. Pēc eksplozijas Juneau salūza divās daļās un nogrima 20 sekunžu laikā. Baidoties no jauniem zemūdenes I-26 uzbrukumiem un kļūdaini pieņemot, ka pēc masīvā sprādziena nav izdzīvojušo, Helena un San Francisco devās prom, nemēģinot glābt nevienu izdzīvojušo jūrnieku no Juneau. Faktiski vairāk nekā 100 jūrnieku bija neticamā kārtā izdzīvojuši pēc Juneau nogrimšanas. Viņi pavadīja astoņas dienas atklātā okeānā, pirms novēloti ieradās glābšanas lidmašīnas. Gaidot glābšanu, lielākā daļa jūrnieku, izņemot 10, nomira no ievainojumiem un haizivju uzbrukumiem. Starp bojā gājušajiem bija arī pieci brāļi Salivani. Divi no brāļiem acīmredzot izdzīvoja kuģim nogrimstot, un vēlāk nomira atklātā okeānā, bet divi, domājams, nogrima kopā ar kuģi. Daži ziņojumi liecina, ka arī piektais brālis izdzīvoja nogrimšanas laikā, taču pazuda pirmajā naktī, kad pameta plostu un iekrita ūdenī.^[3] 1942. gada 20. novembrī mīnu kuģis USS Ballard izglāba divus no desmit izdzīvojušajiem jūrniekiem. Vēl piecus no plostiem izglāba hidroplāns Consolidated PBY Catalina (8,0 km) attālumā.^[4] Trīs citi, tostarp smagi ievainots virsnieks, nokļuva Sankristobalas (tagad Makira) salā, kas atrodas aptuveni 89 km attālumā no kuģa nogrimšanas vietas. Viens no izdzīvojušajiem, ko Ballard komanda izglāba, sacīja, ka vairākas dienas pēc nogrimšanas bijis kopā ar vienu no brāļiem Salivaniem.^[5]

USS Juneau (CL-52) izglābtie komandas locekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izdzīvoja tikai desmit cilvēki, kas atradās uz Juneau klāja, kad vieglais kreiseris tika torpedēts un nogrima 1942. gada 13. novembrī:

Pirmās klases jūrnieks Vaiarts Bertrams Baterfīlds, USN
Pirmās klases jūrnieks Viktors Džeimss Ficdžeralds, USN
Pirmās klases jūrnieks Arturs Teodors Friends, USN
Otrās klases mašīnists Henrijs Džordans Gārdners, USN
Otrās klases radists Džozefs Patriks Frensiss Hārtnijs, USN
Otrās klases jūrnieks Allens Kliftons Heins, USN
Otrās klases jūrnieks Frenks Alfrēds Holmgrēns, USN
Galvenā artilērista palīgs Džordžs Imari Mantere, USN
Jaunākais leitnants Čārlzs Vans, USNR
Pirmās klases radists Lesters Jūdžins Zuks, USN

Vraka atrašana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuģa Juneau vraku 2018. gada 17. martā atrada Pola Allena pētnieku komanda ar pētniecības kuģa RV Petrel. Kreiseris atrodas 4200 m dziļumā jūrā pie Zālamana salām vairākos lielos gabalos.^[7]