Višī Francija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
État français
Francijas valsts
Flag of France.svg
1940 – 1944 Flag of France.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
"Travail, Famille, Patrie"
Darbs, Ģimene, Tēvzeme
Location of Višī Francija
Francijas brīvā daļa līdz 1942. gada novembrim
Pārvaldes centrs Višī
Valoda(s) Franču
Reliģija Katoļu
Valdība Autoritāra valsts
Valsts galva
 - 1940-1944 Filips Petēns
Vēsturiskais laikmets Otrais pasaules karš
 - Dibināta 1940
 - Likvidēta 1944
Nauda franks
Mūsdienās Francijas sastāvdaļa
Petēna un Hitlera tikšanās
Okupācijas režīma izmaiņas, 1940-1944

Višī Francija (franču: Régime de Vichy — "Višī režīms"), oficiāli Francijas valsts (franču: État Français), bija Otrā pasaules kara laikā no 1940. gada 10. jūlija līdz 1944. gada augustam pastāvoša Trešā Reiha satelītvalsts Francijas centrālajā un dienvidaustrumu daļā ar administratīvo centru Višī pilsētā. Višī Francija izveidojās 1940. gada 10. jūlijā pēc Francijas Trešās republikas un tās sabiedroto britu karaspēka sakāves Kaujā par Franciju. Višī valdība sākotnēji pārvaldīja vācu neokupēto Francijas daļu un Francijas kolonijas, kas gan daļēji tika zaudētas Šarla de Golla Brīvajiem frančiem, Rietumu sabiedrotajiem un japāņiem (Franču Indoķīna). Pēc 1942. gada 11. novembrī vāciešu īstenotās Višī teritorijas militārās okupācijas, valdība vēl vairāk nonāca vācu kontrolē.

Francijas sagrāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1939. gada 3. septembrī pēc Vācijas iebrukuma Polijā, Francija pieteica tai karu. Pēc vairāku mēnešu Dīvainā kara 1940. gada 10. maijā Vācija sāka uzbrukumu Francijai. Neilgā laikā vācieši sagrāva un aplenca franču un britu armijas galvenās daļas. Jau 16. maijā kļuva skaidrs, ka Francijas karaspēks ir sakauts un nespēs aizstāvēt valsti.

1940. gada 15. maijā premjerministrs Pols Reino atsauca maršalu Petēnu no Madrides, kur tas bija Francijas vēstnieks, un 18. maijā iecēla viņu par vicepremjeru. 3. jūnijā vācieši bombardēja Renault un Citroen fabrikas Parīzē. 10. jūnijā valdība pameta Parīzi.

Valdībā pastāvēja divi viedokļi par turpmāko rīcību. Pirmo pārstāvēja premjers Reino, kurš vēlējās valdības, parlamenta un karaspēka atkāpšanos uz Francijas kolonijām Ziemeļāfrikā un kara turpināšanu. Otru viedokli pārstāvēja Petēns un armijas virspavēlnieks Maksims Veigāns, kas vēlējās valdības palikšanu Francijā un tūlītēju pamieru ar Vāciju. Šī viedokļa paudēji guva pārsvaru. 16. jūnijā Reino atkāpās no amata un valsts prezidents Alberts Lebrēns iecēla 84 gadus veco Filipu Petēnu par premjerministru. 17. jūnija radiorunā Petēns aicina izbeigt karu. 18. jūnijā Šarls de Golls BBC radio uzrunāja Francijas tautu, aicinot pretoties okupācijai. Tomēr viņa uzruna vairāk aizsniedza no Denkerkas evakuētos franču karavīrus, nevis Francijas iedzīvotājus, kas BBC neklausījās.

Pamiers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

22. jūnijā tika noslēgts pamiers ar Vāciju. Atbilstoši tā noteikumiem, līdz miera līguma noslēgšanai Franciju sadalīja okupētajā un brīvajā zonā: valsts ziemeļu un rietumu daļu, ieskaitot Atlantijas okeāna piekrasti, okupēja Vācijas karaspēks, atlikušās divas piektdaļas pārvaldīja Francijas valdība. Elzasa-Lotringa faktiski uzreiz pievienoja Vācijai, ieviešot vācu valodu un izglītības sistēmu. Vairāki simti tūkstoši franču tika padzīti no šīm provincēm.[1] Daļu Ziemeļfrancijas nodeva Beļģijas okupācijas pārvaldes pakļautībā. Pēdējā brīdī karā iesaistījies Benito Musolīni izvirzīja prasības pēc okupācijas zonas Francijas dienvidos, kā arī Korsikas, Tunisijas un Džibuti aneksiju, taču saņēma tikai nelielas pierobežas teritorijas. Hitlers neizrādīja interesi par franču kolonijām un ļāva tai paturēt kara floti, taču uztraucās, lai kuģi nenonāktu britu rokās.

Okupētā zona[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Okupēto zonu pārvaldīja vācu militārā administrācija, kas atradās Parīzē. Tā kontrolēja franču civiliestāžu darbību, kuras oficiāli joprojām atradās Višī valdības pakļautībā. Iedzīvotāju un preču kustība starp okupēto un brīvo zonu bija stingrie ierobežota, vāciešiem izveidojot faktisku robežkontroli starp abām zonām un ieviešot pārvietošanās atļaujas. Arī pēc Višī teritorijas okupācijas 1942. gada novembrī, šī kontrole saglabājās.

Vāciešu okupētajā Parīzē 1940. gada vasarā pieaug bezdarbs, taču uz vāciešu piedāvājumu braukt strādāt uz Vāciju, atsaucas nedaudzi. Jūlija vidū vācu armija savā kontrolē pārņem lielākos auto ražotājus, lidmašīnu un munīcijas ražotājus, taču ne darbinieku ne ražošanas apjomi nepieaug, jo karš bija izjaucis ražošanas ciklu, bet vadošie darbinieki aizbēguši vai atradās karagūstekņu nometnēs.

Vācieši jau 15. jūlijā izdeva pavēli, kas aizliedza vērtīgu mākslas darbu pārvietošanu un to pārdošanai bija jāsaņem vācu komandiera atļauja. Vasarā sāka mākslas darbu konfiskācijas no turīgiem ebrejiem un ebreju galerijām, lai “nodrošinātu to drošību”, bet rudenī mākslas darbu izlaupīšanā iesaistījās arī Hermanis Gērings. Rotšildu ģimenei tika konfiscēti vairāk nekā 5000 mākslas darbu. 1943. gada jūlijā vairāk nekā 500 moderno mākslinieku “deģenerātu” gleznas sadedzināja. To vidū bija Pikaso, Maksa Ernsta, Fernāna Ležē un Paula Klē darbi.[2]

Līdzīgs okupācijas modelis pastāvēja itāļu okupētajos pierobežas rajonos, kur Itālijas armijas pārraudzībā darbu turpināja franču civilās iestādes. 1941. gada 21. jūnijā šajās teritorijās ieviesa liru, kā paralēlo valūtu frankam.

Režīma izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamiera noslēgšanas brīdī Petēns bija populārs Francijā, kā Pirmā pasaules kara varonis un nesaistīts ar kaunpilno sakāvi kaujā par Franciju. 1. jūlijā par galvaspilsētu kļuva Višī. Petēna valdība izvēlējās nelielo kazino pilsētiņu Višī, cerot, ka drīz tiks noslēgts miera līgums un valdība atgriezīsies Parīzē.

Ne tikai Vācijā, bet arī Francijā un citur valdīja pārliecība, ka bez sabiedrotajiem palikusī Lielbritānija drīz sāks miera sarunas, kam sekos arī Francijas sarunas ar Vāciju par miera līgumu. Francijas Āfrikas kolonijās atradās spēcīga kara flote, kuras iespējamā nokļūšana vācu vai itāļu rokās radīja bažas Lielbritānijai. 3. jūlijā britu viceadmirāļa Somervila komandētie karakuģi pēc noraidīta ultimāta uzbruka franču kuģiem Merselkebiras ostā pie Orānas, Alžīrijā. Vairāki kuģi tika sašauti, viens no tiem nogrima, dzīvību zaudēja apmēram 1200 franču jūrnieku. Dažiem kuģiem tomēr izdevās aizbēgt uz Tulonas ostu Francijā, kur bija franču karaflotes galvenā bāze.

10. jūlijā Nacionālā Asambleja ar 569 balsīm par, 80 pret un 30 atturoties, nobalsoja par savas pastāvēšanas beigām, visu varas pilnvaru piešķiršanu Petēnam un deva viņam tiesības izveidot jaunu konstitūciju. Petēns jaunu konstitūciju neizstrādāja, bet pakāpeniski pieņēma vairākus konstitucionālos aktus ar kuriem definēja autoritārās varas modeli. Lai arī de Golls un oficiālā Francija pēckara gados Višī uzskatīja par neleģitīmu veidojumu, tas tika izveidots legāli, uzturēja diplomātiskās attiecības ar ārvalstīm, kontrolēja bruņoto spēku lielāko daļu. Civildienesta ierēdņi un policija turpināja veikt savas funkcijas republikas laika politiķu vadībā.

Pat ja cerības par drīzu miera līguma noslēgšanu būtu piepildījušās, Trešā republika neatsāktu savu dzīvi. Petēns vēlējās veidot jaunu konservatīvu režīmu, kas lielā mērā būtu līdzīgs Franko Spānijai, kurā nepastāvētu partiju demokrātija. Šī mērķa sasniegšanai tika pasludināta Nacionālā revolūcija, kuras saukļi aicināja uz autoritāru režīmu, ģimenes vērtībām, sabiedrības vienotību, produktīvu darbu, atgriešanos pie zemkopības un anti-semītismu.

Valdības politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plakāts, kas aicina doties strādāt Vācijā
1 franka monēta

Pjērs Lavāls, kurš bija organizējis 10. jūlija notikumus, kļuva par Višī premjerministru un aktīvi atbalstīja Francijas sadarbošanos ar Vāciju, uzskatot, ka Francija tikai iegūs no sadarbības ar Eiropā spēcīgāko valsti. 24. oktobrī notika Petēna un Hitlera tikšanās un 30. oktobrī Petēns radio uzrunā paziņoja, ka sadarbosies ar vāciešiem.

Kustība starp okupēto un brīvo zonu bija stingri ierobežota. Sākās rūpniecības preču trūkums, kam sekoja pārtikas problēmas. 1940. gada 1. augustā abās zonās aizliedza kruāsānu un smalkmaizīšu cepšanu. Okupācijai un valsts sadalīšanai ieilgstot, sākās pasīva pretošanās vāciešiem un britu BBC radio klausīšanās. Višī valdība reaģēja, BBC klausīšanos sodot ar 6 mēnešu arestu un radio aparāta konfiskāciju.[3]

Višī valdība ieviesa cenzūru, ierobežoja vārda brīvību, vēlētās pašvaldības iestādes nomainīja ar ieceltām. Valdība īstenoja politiku, kas tika vērsa pret atsevišķām etniskām grupām ebrejiem, čigāniem, kā arī homoseksuāļiem, brīvmūrniekiem un kreisi noskaņotiem aktīvistiem - komunistiem un anarhistiem. 1942. gadā ar Lavāla piekrišanu sākas franču strādnieku sūtīšana uz Vāciju, apmaiņā vācieši sāk pakāpeniski atbrīvot 1940. gadā sagūstītos karagūstekņus. 1942. gada 4. septembrī ievieš obligāto darba pienākumu. 18 līdz 50 veciem vīriešiem un 21 līdz 35 vecām sievietēm bija obligāti jāstrādā.[4]

Ebreju vajāšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

27. augustā Višī valdība atcēla likumu, kas aizliedza naida runu pret citu rasu pārstāvjiem. Presē sākās nekontrolēts antisemītisms, labējo grupas izdemolēja ebreju veikalus, taču oficiālas ebreju vajāšanas vēl nenotika pat vācu okupācijas zonā, un policija ierobežoja labējo nekārtības. Saskaņā ar 1940. gada 3. oktobrī pieņemto Ebreju likumu, ebrejiem tika atņemta Francijas pilsonība, viņus atstādināti no armijas, ierēdņu amatiem, preses, tiesām, augstskolām, medicīnas iestādēm utt. Tika izveidotas koncentrācijas nometnes, kurās ievietoja ebrejus un citas nevēlamas personas. 20. oktobrī vācieši pavēlēja visus ebreju uzņēmumus nodot franču īpašumā. 1941. gada 14. maijā Parīzē notika pirmā ebreju arestu akcija, kurā apcietināja ap 3700 ebreju. 20. augustā notika atkārtota akcija, kurā arestēja 4232 ebrejus. No 1942. gada 7. jūnijā ebrejiem okupētajā zonā bija jāsāk nēsāt uz apģērba uzšūtu Dāvida zvaigzni. 16.—17. jūlijā apcietināja 13 500 ebreju. Gandrīz visi tika nosūtīti uz Aušvices koncentrācijas nometni un gāja bojā.

Brīvās zonas okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu tankisti Tulonas ostā, 1942. gada 27. novembris
Milicijas parāde

1942. gada 10. novembrī pēc sabiedroto iebrukuma Ziemeļāfrikā un Francijas Ziemeļāfrikas koloniju padošanās, Hitlers deva pavēli vācu karaspēkam okupēt Višī Francijas zonu. Franču karaspēks nepretojās un jau 11. novembra vakarā vācu tanki sasniedza Vidusjūras krastu. Korsiku un daļu Franču Rivjēras okupēja Itālijas karaspēks. Francijas karaspēks tika izformēts. 27. novembrī pēc Višī valdības pavēles Tulonas ostā tika nogremdēta lielākā daļa kara flotes, lai tā nekristu vācu rokās. Višī valdība turpināja darbību vēl lielākā atkarībā no vāciešiem, un faktiskais režīma vadītājs ir Lavals, novecojošo Petēnu atstājot bez reālas varas.

Vācu armija savā kontrolē pārņēma stratēģiskus objektus, un savu darbību sāka Gestapo. Palīdzībai okupācijas karaspēkam, 1943. gada 30. janvārī nodibina miliciju, galēji labējo paramilitāro organizāciju. Pēc fašistiskās Itālijas kapitulācijas 1943. gada oktobrī arī itāļu okupācijas zonā ieiet vācu karaspēks, kamēr Korsiku atbrīvoja vietējās pretestības sacelšanās un brīvo franču iebrukuma rezultātā. 1944. gada janvārī milicijai piešķir policijas funkcijas valstī.

De Golla pretošanās kustība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1940. gada 18. jūnijā Francijas kara ministra vietnieks ģenerālis Šarls de Golls radio runā no Londonas aicināja franču karavīrus, kuri atradās Lielbritānijā un Francijas kolonijās, pievienoties viņam un turpināt cīņu pret Vāciju. Tādējādi izveidojās Brīvās Francijas karaspēka daļas, sākotnēji gan ļoti nelielas, kuras piedalījās karā sabiedroto pusē. Brīvās Francijas pusē nostājās arī Franču Ekvatoriālās Āfrikas administrācija un laiku tika iekarotas arī citas Francijas kolonijas.

1940. gada 23. septembrī britu ekspedīcijas spēki kopā ar 2700 de Golla "brīvajiem frančiem" mēģināja ieņemt Dakāru Franču Rietumāfrikā, taču sastopoties ar sīvu pretestību bija spiesti atkāpties. 1941. gada 8. jūnijā britu spēki kopā ar 5000 "brīvajiem frančiem" iebruka Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijā. 17. jūnijā pēc sīvām cīņām britiem izdevās ieņemt Damasku, pēc pāris nedēļām krita Beirūta un 14. jūlijā tika parakstīts pamiers. Mandātteritoriju pārvalde nonāca britu un pēc tam "brīvo franču" rokās, bet lielākā daļa Višī valdības franču karavīru repatriējās uz Franciju. 1942. gada 6. maijā Lielbitānijas un Sadraudzības spēki iebruka Madagaskarā. Pēc vairāku mēnešu cīņām sala nonāca britu kontrolē.

1942. gada 8. novembrī sabiedroto (galvenokārt- amerikāņu) spēki veica iebrukumu franču Ziemeļāfrikas kolonijās. Amerikāņi iepriekš bija sazinājušies ar franču armijas augstākajiem vadītājiem Ziemeļāfrikā, mēģinot noskaidrot viņu viedokli par gaidāmo invāziju un atraduši vairākus sabiedrotos. Amerikāņi izcēlās krastā Marokā netālu no Kasablankas un AlžīrijāAlžīrā un Orānā. Visās iebrukuma vietās franči izrādīja pretestību, visilgāk pretojās Orānas aizstāvji. Alžīrā amerikāņu pusē nostājās pilsētas franču garnizona komandieris Masts. 10. novembrī Francijas armijas virspavēlnieks Darlāns, kurš tobrīd atradās Alžīrā, parakstīja pamieru. Petēns atcēla viņu no amata, bet tā kā šajās dienās vācieši veica Višī teritorijas okupāciju, Darlāns paziņoja, ka vācieši ir pārkāpuši pamieru, un viņš ir gatavs sadarboties ar amerikāņiem. Darlāns kļuva par franču karaspēka un civilo pārvaldnieku (Francijas augstāko komisāru) Ziemeļāfrikā, taču 24. decembrī tika nogalināts atentātā. Viņa amatu pārņēma ģenerālis Žiro, kurš 1943. gada janvārī Kasablankas konferencē vienojās ar de Gollu par kopīgu Ziemeļāfrikas koloniju pārvaldi.

Tā kā tālākā vieta uz austrumiem, kur tika izsēdināts sabiedroto karaspēks bija Alžīra, 1942. gada 9.-10. novembrī Tunisiju okupēja vācu un itāliešu spēki, un sabiedrotajiem bija jāizcīna niknas kaujas, līdz 1943. gada 13. maijā vācu un itāliešu karaspēks padevās.

Francijas atbrīvošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oradūras drupas

Kara gaitā Parīzes apkārtni bieži bombardēja Sabiedrotie. 1944. gada 20. aprīlī tika veikta Parīzes bombardēšana, kurā gāja bojā gandrīz 700 parīziešu, un 26. aprīlī, pirmo reizi kopš okupācijas sākuma, Petēns ieradās Parīze uz bombardēšanas upuru piemiņas dievkalpojumu.

Pēc izcelšanās Normandijā, 1944. gada 1. augustā Normandijā izcēlās Brīvo franču otrās bruņu divīzijas 15 000 kareivji ģenerāļa Leklerka vadībā. Cīņas Normandijā bija asiņainas. Augusta vidū Sabiedrotie bija zaudējuši 40 000 kritušo un 170 000 ievainoto, kamēr vācieši bija zaudējuši 240 000 kritušo un ievainoto, kā arī 200 000 bija nonākuši gūstā. Cīņu gaitā bija nogalināti vairāk nekā 50 000 franču civiliedzīvotāji.

Līdz ar Sabiedroto izsēšanos, saasinājās okupācijas spēku un Višī milicijas terors pret politiskajiem pretiniekiem un mierīgajiem iedzīvotājiem. 1944. gada 7. jūlijā milicija nogalināja bijušo valdības ministru Žoržu Mandelu. 1944. gada 8. jūnijā SS tanku divīzijas kareivji Tīlas pilsētā pakāra 99 cilvēkus, bet 149 — aizsūtīja uz nometnēm Vācijā. 10. jūnijā tā pati SS tanku divīzija nogalināja visus Oradūrsurglanas ciemata iedzīvotājus, lai arī tie nebija izrādījuši nekādas pretvācu aktivitātes. 642 iedzīvotājus nošāva un sadedzināja baznīcā. Vācieši ciemu nodedzināja, un tas neatjaunots līdz mūsdienām kalpo kā memoriāls.

Pretestības organizācijas aicināja parīziešus 14. jūlijā iziet ielās. Demonstrācijās piedalījās desmiti tūkstoši cilvēku, kuram policija un vācieši īpaši nepretojas, veicot tikai dažus arestus.

Augusta sākumā Pjērs Lavāls ieradās Parīzē. Viņš plānoja sasaukt 1940. gada 10. jūlijā pastāvēt beigušās Nacionālās asamblejas sēdi, tās pēdējā priekšsēdētāja Eduāra Erio vadībā, kas oficiāli sagaidītu Sabiedroto kareivju ierašanos, kā leģitīmā valsts vara.[5] Plāns izgāzās, Višī valdība bēga uz Vācijas teritoriju un 23. oktobrī sabiedrotie atzina 1944. gada 3. jūnijā de Golla izveidoto Francijas Pagaidu valdība kā likumīgo Francijas valdību.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]