Uzurpācija

Uzurpācija (no latīņu: usurpatio — ‘iegūšana’, ‘piesavināšanās’) ir prettiesiska varas vai citu tiesību piesavināšanās bez likumīga pamata.

Politiskā nozīme

Politiskajā kontekstā terminu visbiežāk lieto vārdu savienojumā varas uzurpācija, ar ko saprot valsts varas sagrābšanu vai valsts vadītāja pilnvaru pārņemšanu, apejot konstitucionālos mehānismus. Šādas darbības var notikt ar valsts apvērsuma vai cita prettiesiska spēka palīdzību ar mērķi izveidot autoritāru vai diktatorisku režīmu.

Termins cēlies no Senās Romas laikiem, kur par uzurpatoriem tika dēvēti tie valdnieki vai imperatori, kuri ieguva varu bez Senāta apstiprinājuma vai ārpus juridiski noteiktās kārtības – bieži vien ar militāru spēku vai nodevību.

Mūsdienu izpratne

Mūsdienu starptautiskajās tiesībās uzurpācija attiecināma ne tikai uz valsts pārvaldi, bet arī uz citām jomām, kur tiek pārkāptas likumības robežas, piemēram:

• Konstitucionālā uzurpācija – ja amatpersona vai institūcija pārsniedz savas konstitucionālās pilnvaras, ignorējot konstitūciju vai tās normas.
• Tiesu varas uzurpācija – ja izpildvara vai cita institūcija nelikumīgi ietekmē vai pārņem tiesu varas funkcijas.
• Teritoriālā uzurpācija – svešas teritorijas prettiesiska piesavināšanās (piemēram, aneksija).

Vēsturiski piemēri

Vēsture sniedz daudzus uzurpācijas piemērus:

• Romas imperators Magnus Maksimuss, kurš tika uzskatīts par uzurpatoru.
• Napoleons Bonaparts, kurš 1799. gadā sagrāba varu Francijā caur apvērsumu.
• 20. gadsimta militārie apvērsumi Latīņamerikā, Āfrikā un Āzijā, pēc kuriem pie varas nāca nedemokrātiski režīmi.

Skatīt arī

• Apvērsums
• Tirānija
• Autoritārisms
• Diktatūra
• Valsts apvērsums
• Konstitucionālisms