Pāriet uz saturu

Diktatūra

Labot saites
Vikipēdijas lapa

Diktatūra (no latīņu: dictatura — ‘teikšana’) ir autokrātiska valsts pārvaldes forma, kurā vienam cilvēkam vai šauram cilvēku lokam pieder neierobežota vara. Politiskās norises valstī kontrolē diktators un to palīdz paveikt iekšējs un pietuvināts elites loks, kas sastāv no padomdevējiem, ģenerāļiem un citām augsta ranga amatpersonām. Diktatora vara tiek nodrošināta, ietekmējot un nomierinot iekšējo loku, kā arī apspiežot jebkuru opozīciju, piemēram sāncenšu politiskās partijas un nelojālus sabiedrotos. To paveic ar militāru un politisku spēku. Diktatūras ir autoritāras vai totalitāras. Visbiežāk sastopamie diktatūru veidi ir militārā diktatūra, vienpartijas sistēma un autokrātija vai personības kults, kā arī absolūtā monarhija.

Termins ‘diktatūra’ radās Romas Republikā, kad valstsvīram tika piešķirta absolūta vara, lai tiktu galā ar kādu ārkārtas situāciju.[1] Pirmās militārās diktatūras radās Japānā, it īpaši, sjogunu valdīšanas laikā, bet Eiropā pirmā militārā diktatūra bija Anglijā, Olivera Kromvela laikā. Mūsdienu diktatūras radās 19. gadsimtā, kad Eiropā izplatījās bonapartisms, tas ir, Napoleona Bonaparta un viņa sekotāju politiskā ideoloģija, bet Latīņamerikā tā sauktie kaudiljo (caudillo). 20. gadsimtā Eiropā uzplauka fašima un komunisma diktatūras. Daudzas diktatūras radās Āfrikas valstīs, kuras viena pēc otras ieguva neatkarību laika posmā no 1950.-tajiem līdz 1975. gadam.

Struktūra

[rediģēt | labot pirmkodu]

Diktatūras varas struktūra noteiktās valstīs var būt atšķirīga un, atkarībā no definīcijas, ir arī atšķirīgi diktatūras elementi. Kopīgā iezīme ir tas, ka diktators īsteno lielāko daļu vai pilnīgu varu pār valdību un sabiedrību, bet dažreiz ir nepieciešama elite, lai īstenotu diktatora pārvaldi. Pietuvinātais elites loks sastāv no padomdevējiem, tuviniekiem, draugiem, ģenerāļiem un citām augsta ranga amatpersonām. Elitei ir dota noteikta vara un tā parasti saņem noteiktas priekšrocības apmaiņā pret diktatora atbalstu. Elite ir arī diktatora galvenais politiskais drauds, jo tā var izmantot savu varu, lai ietekmētu vai gāztu diktatūru.

Diktatora vara tiek nodrošināta, ietekmējot un nomierinot iekšējo loku, kā arī apspiežot jebkuru opozīciju, piemēram, sāncenšu politiskās partijas un nelojālus sabiedrotos, kā arī ikviens, kurš neatbalsta šo režīmu. Vara tiek nodrošināta ar militāru un politisku spēku, vai pat mainot likumus. Organizēta opozīcija apdraud diktatūras stabilitāti, jo tā cenšas graut sabiedrības atbalstu diktatoram un aicina mainīt režīmu.

Totalitārisma gadījumā diktatūru raksturo vienas politiskās partijas pārvalde ar spēcīgu un izteiktu līderi. Šādā gadījumā liela loma ir arī partijas ideoloģijai, kas tiek realizēta valstī. Totalitāra valdība pilnībā kontrolē plašsaziņas līdzekļus, kā arī sabiedriskās un saimnieciskās organizācijas.

Veidi

[rediģēt | labot pirmkodu]

Amerikāņu politoloģe Barbara Gedesa 1999. gadā piedāvāja diktatūru klasifikāciju, kura klasificē diktatūras pēc tā, kur ir koncentrēta vara. Saskaņā ar šo pieeju pastāv trīs galvenie diktatūras tipi: militārās diktatūras, kurās vara atrodas militāro virsnieku rokās; vienpartijas sistēmas diktatūras, kurās valsts kontroli īsteno politiskās partijas vadība; un personālās diktatūras, kur visa vara ir koncentrēta vienas personas rokās. Dažkārt arī monarhijas tiek uzskatītas par diktatūrām, īpaši tad, ja monarhs praktiski īsteno ievērojamu politisko varu (absolūtā monarhija). Hibrīdās diktatūras apvieno vairākas no minētajām iezīmēm, piemēram, vienlaikus saglabājot gan partijas struktūru, gan individuālu līdera pārākumu.

Ādolfs Hitlers Nirnbergā 1935. gadā

Militārā

[rediģēt | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Militārā diktatūra

Militārā diktatūra ir valdības forma, kurā politiskā vara pieder bruņotajiem spēkiem.[2] Diktatūra var būt atklāta vai arī neoficiāla, kurā pastāv demokrātiskas sistēmas fasāde, taču īstā vara pieder bruņoto spēku vadībai.

Militārās diktatūras parasti veidojas militāra apvērsuma (puča) rezultātā, kura aikā augstākie virsnieki izmanto militāros spēkus, lai gāztu esošo valdību. Demokrātiskās valstīs militārā apvērsuma risks visbiežāk ir paaugstināts īsi pēc demokrātijas ieviešanas, kamēr vēl nav īstenotas nozīmīgas militārās reformas. Oligarhijās šāds apdraudējums rodas, kad militārajam spēkam ir lielāka ietekme, nekā civilajai varai. Militāro apvērsumu iespējamību var palielināt arī tādi faktori kā plaša dabas resursu pieejamība, militārā spēka neizmantošana starptautiskās operācijās un tā izmantošanu valstī kā represīvu instrumentu.[3]

Šāda veida režīmi visbiežāk sastopami attīstības valstīs Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā. Militārās diktatūras parasti ir nestabilas, un to vidējais pastāvēšanas ilgums ir tikai pieci gadi, taču tās nereti noved pie jauniem militāriem apvērsumiem un tās nomaina ar līdzīgiem režīmiem. Lai gan 20. gadsimtā šāda veida valdīšana bija visai izplatīta, to izplatība ievērojami samazinājās 1970. un 1990. gados.[4]

Vienpartijas

[rediģēt | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Vienpartijas sistēma

Vienpartijas diktatūra ir pārvaldes forma, kuras politikā dominē viena politiskā partija. Šādās sistēmās ir legalizēta tikai pie varas esošā partija, dažreiz kopā ar mazākām sabiedrotajām partijām, un visas opozīcijas partijas ir aizliegtas. Dominējošās partijas diktatūras vai vēlēšanu autoritārās diktatūras ir vienas partijas diktatūras, kurās opozīcijas partijas ir likumīgas, bet tās nevar būtiski ietekmēt valdību. Vienpartijas diktatūras ir stabilākas nekā citas autoritāras varas formas, jo tās ir noturīgākas pret nemieriem un dumpjiem un tajās ir novērojamāka lielāka ekonomiskā izaugsme, nekā citās diktatūras sistēmās. Vienas partijas diktatūras bija visizplatītākās Aukstā kara laikā, un dominējošās partijas diktatūras kļuva izplatītākas pēc Padomju Savienības sabrukuma.[5]

Laikā no 1950. līdz 2016. gadam 57% no visiem autoritārajiem režīmiem pasaulē bija uzskatāmi par vienpartijas diktatūrām.[5]

Vienpersonas

[rediģēt | labot pirmkodu]
Pamatraksts un citi raksti: Autokrātija un Personības kults
Ziemeļkorejas iedzīvotāji paklanās pie bijušo diktatoru Kima Irsena un Kima Čenira pieminekļiem (2012)

Vienpersonas diktatūras ir režīmi, kuros visa vara atrodas viena indivīda rokās.[6] Tās atšķiras no citām diktatūru formām ar to, ka diktatoram ir lielāka piekļuve galvenajiem politiskajiem amatiem un valdības kasei, un šo režīmu virzību lielā mērā nosaka diktatora individuālā griba un lēmumi. Vienpersonas sistēmā diktators var būt militārpersona vai politiskās partijas vadītājs, taču ne armija, ne partija neizmanto varu patstāvīgi, jo visa vara ir diktatora rokās. Vienpersonas diktatūrās eliti parasti veido diktatora tuvi draugi vai ģimenes locekļi, un diktators parasti pats izvēlas personas, kuras ieņem augstākos amatus.[7][8] Šīs diktatūras bieži rodas vai nu no brīvi organizētas varas sagrābšanas, dodot vadītājam iespēju nostiprināt varu, vai no demokrātiski ievēlētiem līderiem valstīs ar vājām institūcijām, dodot vadītājam iespēju mainīt konstitūciju. Vienpersonas diktatūras ir biežāk sastopamas Subsahāras Āfrikā, jo reģionā ir mazāk nostiprinātas institūcijas.[9] Kopš Aukstā kara beigām ir vērojams vienpersonas diktatūru pieaugums.[6]

Absolūtā monarhija

[rediģēt | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Absolūtā monarhija

Absolūtā monarhija ir monarhijas paveids, kad monarham (karalim, valdniekam, ķēniņam) ir neierobežota vara (politiskā, reliģiskā un saimnieciskā ziņā) un kad monarhs vienpersoniski gan valda, gan pieņem lēmumus. Valsts sasniedz visaugstāko centralizācijas pakāpi. No formāli juridiskā viedokļa raugoties, absolūtajā monarhijā valsts vadītājs (monarhs) koncentrē visu likumdošanas un izpildvaras varu savas rokās, patstāvīgi nosaka nodokļus un pārvalda valsts finanses.

Leģitimitāte un stabilitāte

[rediģēt | labot pirmkodu]

Diktatūras stabilitāti ietekmē vairāki faktori, un pie varas esošajiem ir jāuztur zināms tautas atbalsts, lai novērstu pretestības grupu izaugsmi. To var nodrošināt ar stimuliem, piemēram, finanšu resursu sadali vai drošības solījumiem, vai arī ar politiskām represijām, kurās tiek sodīta režīma neatbalstīšana. Stabilitāte var vājināties, kad opozīcijas grupas aug un apvienojas vai kad elites nav lojālas režīmam.[10] Vienas partijas diktatūras parasti ir stabilākas un pastāv ilgāk nekā militāras vai vienpersonas diktatūras.[5]

Diktatūras var sabrukt militāru apvērsumu, ārvalstu iejaukšanās, pārrunu vai tautas revolūcijas rezultātā. Apvērsumi bieži notiek nestabilitātes vai nemieru laikā, savukārt ārvalstu iejaukšanās atbalsta režīma maiņu no ārpuses. Sarunu ceļā panāktas beigas notiek, kad leģitimitāte samazinās vai šķiet iespējama vardarbīga atcelšana. Revolūcijas notiek, kad opozīcija kļūst pārāk spēcīga, lai elites to varētu apspiest.[10] Sarunu ceļā panāktas pārejas, visticamāk, novedīs pie demokrātijas, savukārt piespiedu atcelšanas bieži vien novedīs pie jaunas diktatūras. Līderiem ar ļoti koncentrētu varu, visticamāk, draudēs trimda, ieslodzījums vai nāvessods, un tāpēc viņi, visticamāk, pretosies sarunām.[11]

Diktatūras starptautiskos konfliktos parasti ir agresīvākas, ​​diktatoriem nav jābaidās no kara ietekmes uz vēlēšanām. Militārie režīmi ir īpaši pakļauti konfliktiem bruņotā spēka dēļ, bet personālistiskās diktatūras — vājāku institucionālo ierobežojumu dēļ.[10] 21. gadsimtā diktatūras arvien vairāk integrējas globālajā sabiedrībā un var mēģināt izskatīties demokrātiskas. Tās bieži saņem ārvalstu palīdzību apmaiņā pret demokratizācijas centieniem.[12] Diktatūras, kas nodarbojas ar naftas ieguvi, biežāk paliek pie varas, un 70,63% diktatoru, kas nodarbojas ar naftas ieguvi, joprojām ir pie varas pēc pieciem diktatūras gadiem, savukārt tikai 59,92% diktatoru, kas neražo naftu, izdzīvo pirmos piecus gadus.[13]

Vēlēšanas

[rediģēt | labot pirmkodu]
Vēlēšanu lapiņa 1936. gada Vācijas parlamenta vēlēšanām. Ādolfs Hitlers un viņa sabiedrotie ir vienīgie kandidāti.

Vairumā diktatūru tiek rīkotas vēlēšanas, lai saglabātu varas leģitimitātes iespaidu un stabilitāti, taču šīs vēlēšanas parasti nav godīgas un opozīcijai nav atļauts uzvarēt. Vēlēšanas ļauj diktatūrai īstenot zināmu kontroli pār opozīciju, nosakot, kad un kā tās var apstrīdēt režīmu. Tās arī palīdz pārvaldīt elites, piespiežot iekšējo konkurenci un apbalvojot tos, kas iegūst sabiedrības atbalstu, stiprinot režīma struktūru. Vēlēšanas arī atbalsta diktatūras leģitimitāti, radot demokrātijas tēlu, jo var ar vēlēšanu palīdzību var tikt noliegts diktatūras statusu — gan iedzīvotājiem, gan ārvalstu valdībām. Diktatūras var ietekmēt vēlēšanu rezultātus, izmantojot vēlēšanu krāpšanu, kandidātu un vēlētāju iebiedēšanu vai kukuļošanu, izmantojot valsts resursus, piemēram, plašsaziņas līdzekļu kontroli, manipulējot ar vēlēšanu likumiem, ierobežojot to, kas var kandidēt, vai atņemot balsstiesības demogrāfiskajām grupām, kas varētu pretoties diktatūrai.[10]

20. gadsimtā lielākā daļa diktatūru atļāva balsot tikai režīmu atbalstošiem kandidātiem, un tikai dažas atļāva opozīcijas kandidātus. Kopš aukstā kara daudzas ir pārgājušas uz "daļējas konkurences" vēlēšanām, kurās opozīcija var kandidēt, bet nevar uzvarēt.[10]

Vardarbība

[rediģēt | labot pirmkodu]
Tuol Sleng genocīda muzeja telpās ir tūkstošiem fotogrāfiju ar cilvēkiem, kuri bija upuri sarkanajiem khmeriem

Diktatūrā var tikt izmantota vardarbība, lai apspiestu opozīciju diktatora varai, un bieži vien diktatūras spēks ir atkarīgs no vardarbības izmantošanas. Šī vardarbība bieži tiek īstenota, izmantojot tādas institūcijas kā militāros vai policijas spēkus.[11] Vardarbība diktatūrās visbiežāk tiek izmantota pirmajos režīma pastāvēšanas gados, jo vara vēl nav pilnībā nostiprinājusies un trūkst informācijas, lai mērķtiecīgi īstenotu precīzāku apspriešanas taktiku. Diktatūrai nostiprinoties, režīms arvien mazāk izmanto tiešu vardarbību un tā vietā piemēro citus kontroles līdzekļus, piemēram, ierobežo piekļuvi informācijai un uzrauga politisko opozīciju. Diktatori tiek mudināti izvairīties no vardarbības izmantošanas, tiklīdz ir izveidojusies vardarbības reputācija, jo tā kaitē citām diktatūras institūcijām un rada draudus diktatora varai, ja valdības spēki kļūst nelojāli.[11]

Institūcijas, kas ietekmē opozīciju ar vardabības palīdzību, var pildīt dažādas lomas vai arī tās var tikt izmantotas, lai līdzsvarotu viena otru un novērstu vienas institūcijas pārāk lielas ietekmes rašanos. Slepenpolicija tiek izmantota, lai apkopotu informāciju par konkrētiem politiskajiem oponentiem un veiktu mērķtiecīgus vardarbības aktus pret viņiem, paramilitārie spēki aizstāv režīmu no apvērsumiem, un oficiālie militārie spēki aizstāv diktatūru ārvalstu iebrukumu un lielu pilsoņu konfliktu laikā.[11]

Terorisms diktatūrās ir retāk sastopams. Ļaujot opozīcijai būt pārstāvētai režīmā, piemēram, ar likumdevēja iestādes starpniecību, vēl vairāk samazinās teroristu uzbrukumu iespējamība diktatūrā.[14] Militārās un vienas partijas diktatūras biežāk piedzīvo terorismu nekā vienpersonas diktatūras, jo šie režīmi ir pakļauti lielākam spiedienam veikt institucionālas pārmaiņas, reaģējot uz terorismu.[15]

Atsauces

[rediģēt | labot pirmkodu]
  1. ↑ Sergeiand, Daniel Guriev, Treisman. «How Do Dictatorships Survive in the 21st Century?». Carnegie Corporation of New York, 2022. gada 6. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 16. aprīlis.
  2. ↑ Friedrich, Carl J. (1950-01). "Military Government and Dictatorship" (en). The ANNALS of the American Academy of Political and Social Science 267 (1): 1–7. doi:10.1177/000271625026700102. ISSN 0002-7162.
  3. ↑ Acemoglu, Daron; Ticchi, Davide; Vindigni, Andrea (2010-01-01). "A Theory of Military Dictatorships" (en). American Economic Journal: Macroeconomics 2 (1): 1–42. doi:10.1257/mac.2.1.1. ISSN 1945-7707.
  4. ↑ «What Is a Military Dictatorship? Definition and Examples». ThoughtCo (angļu). Skatīts: 2025-06-05.
  5. 1 2 3 Magaloni, Beatriz; Kricheli, Ruth (2010-06-15). "Political Order and One-Party Rule" (en). Annual Review of Political Science 13 (Volume 13, 2010): 123–143. doi:10.1146/annurev.polisci.031908.220529. ISSN 1094-2939.
  6. 1 2 Erica Frantz. Personalist Dictatorship (1 izd.). Oxford University Press, 2024-02-22. ISBN 978-0-19-887199-6.
  7. ↑ Erica Frantz. Personalist Dictatorship (1 izd.). Oxford University Press, 2024-02-22. 215–216. lpp. ISBN 978-0-19-887199-6.
  8. ↑ Peceny, Mark; Beer, Caroline C. (2003-05). "Peaceful Parties and Puzzling Personalists" (en). American Political Science Review 97 (02). doi:10.1017/S0003055403000716. ISSN 0003-0554.
  9. ↑ Erica Frantz. Personalist Dictatorship (1 izd.). Oxford University Press, 2024-02-22. 42–45. lpp. ISBN 978-0-19-887199-6.
  10. 1 2 3 4 5 Natasha M. Lindstaedt (née Ezrow), Erica Frantz. Dictators and Dictatorships: Understanding Authoritarian Regimes and Their Leaders. Bloomsbury Publishing USA, 2011-02-24. ISBN 978-1-4411-1602-4.
  11. 1 2 3 4 Barbara Geddes, Joseph George Wright, Erica Frantz. How Dictatorships Work: Power, Personalization, and Collapse. Cambridge University Press, 2018-08-23. ISBN 978-1-107-11582-8.
  12. ↑ Wright, Joseph (2009-07). "How Foreign Aid Can Foster Democratization in Authoritarian Regimes" (en). American Journal of Political Science 53 (3): 552–571. doi:10.1111/j.1540-5907.2009.00386.x. ISSN 0092-5853.
  13. ↑ Crespo Cuaresma, Jesus; Oberhofer, Harald; Raschky, Paul A. (2011-09). "Oil and the duration of dictatorships" (en). Public Choice 148 (3-4): 505–530. doi:10.1007/s11127-010-9671-0. ISSN 0048-5829.
  14. ↑ Aksoy, Deniz; Carter, David B.; Wright, Joseph (2012-07). "Terrorism In Dictatorships" (en). The Journal of Politics 74 (3): 810–826. doi:10.1017/S0022381612000400. ISSN 0022-3816.
  15. ↑ Conrad, Courtenay R.; Conrad, Justin; Young, Joseph K. (2014-09). "Tyrants and Terrorism: Why Some Autocrats are Terrorized While Others are Not" (en). International Studies Quarterly 58 (3): 539–549. doi:10.1111/isqu.12120.

Ārējās saites

[rediģēt | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Diktatūra&oldid=4388162"