Vārpu lasītājas

Vikipēdijas lapa
Vārpu lasītājas
Des glaneuses
Mākslinieks Žans Fransuā Milē Edit this on Wikidata
Gads 1857
Medijs eļļas krāsa, audekls Edit this on Wikidata
Kustība reālisms, Naturalism Edit this on Wikidata[1]
Izmēri 830 mm (33 in) × 1,100 mm (43 in)
Atrašanās vieta Gare d'Orsay
Kolekcija Orsē muzejs Edit this on Wikidata
Inventāra nr. RF 592 Edit this on Wikidata
Identifikatori Joconde ID: 000PE002031

"Vārpu lasītājas" (franču: Des glaneuses) ir franču gleznotāja Žana Fransuā Milē 1857. gadā pabeigta eļļas krāsas glezna.

Gleznā attēlotas trīs zemnieces, kuras lasa vārpas nopļautā laukā pēc ražas novākšanas. Glezna ir pazīstama ar simpatizējošu veidu, kā attēlots zemākais lauku sabiedrības slānis; Francijas sabiedrības augstākās kārtas šo gleznu uzņēma ar nepatiku.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Milē pirms "Vārpu lasītājām" 1854. gadā bija gleznojis vertikālu gleznu, bet 1855. gadā arī ofortu. Milē "Vārpu lasītājas" pirmoreiz izstādīja Salona izstādē 1857. gadā. Tā tūlīt saņēma negatīvu kritiku no augstākā un vidusslāņa, kuri tematu uztvēra ar aizdomām: kāds mākslas kritiķis, runājot citu parīziešu vārdā, uztvēra to kā satraucošu norādi uz "1793. gada karātavām."[2] Nesen piedzīvojuši 1848. gada revolūciju, šie plašie sabiedrības slāņi gleznā saskatīja zemākās klases strādnieku glorificēšanu.[2] Viņiem tas bija atgādinājums, ka Francijas sabiedrība būvēta uz strādnieku darba pamatiem un zemes īpašnieki saistīja šos darbaļaudis ar pieaugošo sociālistu kustību.[3] Darbaļaužu attēlošana gleznā augstākajiem sabiedrības slāņiem lika satraukties par savu statusu. Darba ņēmēju skaits ievērojami pārsniedza augstākās kārtas pārstāvju skaitu. Šī skaita atšķirība nozīmēja, ka, ja zemākā klase saceltos, augstākās kārtas tiktu gāztas. Franču revolūcijai joprojām esot augstāko klašu prātā, šī glezna tika uztverta ar nepatiku.

Milē "Vārpu lasītājas" nebija pieprasītas arī gleznas lielā izmēra dēļ, 84 × 112 centimetru lielā glezna ir neierasti liela strādnieku darba attēlošanai. Parasti šādu izmēru izmanto reliģiska vai mitoloģiska stila darbiem. Milē darbs neattēloja neko saistītu ar reliģiju un tajā nebija arī atsauču uz mitoloģiskiem uzskatiem. Glezna ilustrēja reālistisku skatu uz nabadzību un darbaļaužu kārtu. Viens kritiķis komentēja, ka "šīm trijām vārpu lasītājām ir gigantiskas pretenzijas, viņas pozē kā nabadzības trīs likteņi... to neglītums un pretīgums nav slēpts."[4] Lai arī vārpu lasīšana nebija jauna tēma — arī iepriekš mākslā bija radīti Rutes attēlojumi — šis jaunais darbs bija lauku nabadzības konstatējums, nevis pietāte pret Bībeli:[4] darbā nav kopības un līdzjūtības izjūta starp kontrastējošo nabadzības izpausmi priekšplānā un bagātīgo ražu saules izgaismotajā tālumā. Netieši izteiktā ironija bija satraucoša.

Pēc Salona izstādes Milē, esot naudas trūkumā, pārdeva darbu par 3000 frankiem; zem savas prasītās cenas — 4000[5] — pēc kaulēšanās ar angli vārdā Binders, kurš nepiekāpās viņa pretpiedāvājumam; Milē mēģināja paturēt nožēlojamo cenu noslēpumā.[6] Lai arī "Vārpu lasītājas" Milē dzīves laikā uzkrāja vien sliktu slavu, pēc viņa nāves 1875. gadā viņa darba novērtējums sabiedrības acīs pieauga. 1889. gadā gleznu, kas piederēja baņķierim Ferdinandam Bišofsheimam, izsolē pārdeva par 300 000 frankiem.[5] Pircējs palika anonīms, bet baumoja, ka to iegādājies amerikāņu pircējs. Nedaudz kā nedēļu vēlāk tika paziņots, ka to iegādājusies šampanieša magnāte Žanna Aleksandra Luīze Pomerī, kas pieklusināja baumas par viņas finansiālajām problēmām, pēc tam, kad viņas vīnogas bija palikušas laukā vairākas nedēļas ilgāk kā konkurentiem.

Pēc Pomerī nāves 1891. gadā saskaņā ar testamentu glezna nonāca Luvrā.[5] Tā tagad atrodas Orsē muzejā Parīzē.

Kompozīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ko parāda "Vārpu lasītājas"? [Sievietes] iemieso neatlaidīgā darbā dziļi uzsūkušos dzīvnieka spēku. Spēcīgi attēlots kontrasts starp bagātību un nabadzību, varu un bezpalīdzību, vīriešu un sieviešu sfērām.

— Liana Vardi[7]

Mantojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Vārpu lasītājas" ir viens no Milē zināmākajiem darbiem. Ainu, kur attēlotas saliekušās zemnieku sievietes, bieži parafrāzējuši jaunāku laiku mākslinieki kā Pisaro, Renuārs, Serā un van Gogs.[8] Mākslas vēsturnieks Roberts Rozenblūms teicis, ka Milē glezna ieviesa "jaunu iespaidīgu izskatu gadsimta vidus mākslā ar nebeidzamiem turpinājumiem pilsētā un valstī. Domjē un Degā veļas mazgātājas un īpaši Kaibota parketa slīpētāji būtu neiedomājami bez Milē episkās himnas darbam."[9]

"Vārpu lasītājas" pierāda Milē lomu kā mūsdienu sabiedrības kritiķim. Viņa nežēlīgais triju salīkušo ubadžu attēlojums nošķirti no strādniekiem ar bagātīgo ražu attālumā, parāda viņa uzmanību, ne gluži līdzjūtību, pret Barbizonas un Šaijī sabiedrības nabadzīgākajiem locekļiem, reģionam piedzīvojot arvien pieaugošās franču modernizācijas grūtības. Tikai apmēram trīsdesmit piecas jūdzes no Francijas galvaspilsētas (kuras iedzīvotāju skaits divkāršojās no 1831. līdz 1851. gadam), bagātais plašais līdzenums, kas robežojas ar Fontainblo mežu, bija viens no pirmajiem, ko dzelzceļa līnija savienoja ar Parīzi, kļūstot par strauji augošās pilsētas barotāju. Pētījumi, kas atklāj Francijas lauku pārveidošanu deviņpadsmitajā gadsimtā, norāda, ka ārpus Ziemeļfrancijas un Parīzes baseina zemnieku dzīvē notika mazas izmaiņas līdz pat gadsimta pēdējam ceturksnim. Tādēļ Milē attēlotās sabiedrības slāņu nesaskaņas lielās saimniecībās 18. gadsimta 50. gados bija unikāls un laikmetīgs skatījums.[10]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ https://beckchris.wordpress.com/visual-arts/art-history-101-part-iv-1800-present/; Make Lists, Not War; pārbaudes datums: jūnijs 2020.
  2. ↑ 2,0 2,1 Michael Kimmelman. «ART REVIEW; Plucking Warmth From Millet's Light». The New York Times (New York City), 1999. gada 27. augusts. Skatīts: 2008-01-10.
  3. ↑ Fred Kleiner, Christian J. Mamiya. Gardner's Art Through the Ages (12 izd.). California : Wadsworth/Thompson Learning, 2005. 857. lpp. ISBN 0-534-64091-5.
  4. ↑ 4,0 4,1 «Story behind the picture – The Gleaners». University of St. Andrews. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-04. Skatīts: 2008-01-10.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 Fratello, Bradley (December 2003). "France embraces Millet: the intertwined fates of The Gleaners and The Angelus". The Art Bulletin (The Art Bulletin, Vol. 85, No. 4) 85 (4): 685–701. doi:10.2307/3177365. JSTOR 3177365.
  6. ↑ Étienne Moreau-Nélaton, Millet racconté par lui-même, (Paris: 1921)
  7. ↑ Vardi, Liana (December 1993). "Construing the Harvest: Gleaners, Farmers, and Officials in Early Modern France". The American Historical Review (The American Historical Review, Vol. 98, No. 5) 98 (5): 1424–1447. doi:10.2307/2167061. JSTOR 2167061.
  8. ↑ Pollock, Griselda. Millet. London: Oresko, 1977, p. 48
  9. ↑ *Rosenblum, Robert (1989). Paintings in the Musée d'Orsay. New York: Stewart, Tabori & Chang. p. 90
  10. ↑ Fratello, Bradley (2003). "France Embraces Millet: The Intertwined Fates of 'The Gleaners' and 'The Angelus'". The Art Bulletin. Atjaunināts: 9 December 2014.[novecojusi saite]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējo resursu video
Millet's The Gleaners, Smarthistory[1]
  • Cole, Bruce and Adelheid Gealt. Art of the Western World. Simon & Schuster, 1991
  • Fratello, Bradley (December 2003). "France embraces Millet: the intertwined fates of The Gleaners and The Angelus". The Art Bulletin 85 (4): 685–701. doi:10.2307/3177365.
  • Kimmelman, Michael (August 27, 1999), "Art Review; Plucking Warmth From Millet's Light", The New York Times, retrieved 2008-01-10
  • Kleiner, Fred; Christian J. Mamiya (2005). Gardner's Art Through the Ages (12 ed.). California: Wadsworth/Thompson Learning. p. 857. ISBN 0-534-64091-5.
  • "Story behind the picture – The Gleaners". University of St. Andrews. Retrieved 2008-01-10.
  • Moreau-Nélaton, Étienne. Millet racconté par lui-même. Paris, 1921
  • Pollock, Griselda. Millet. London: Oresko, 1977
  • Rosenblum, Robert (1989). Paintings in the Musée d'Orsay. New York: Stewart, Tabori & Chang. ISBN 1-55670-099-7
  • Vardi, Liana (December 1993). "Construing the Harvest: Gleaners, Farmers, and Officials in Early Modern France". The American Historical Review 98 (5): 1424–1447. doi:10.2307/2167061.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ «Millet's The Gleaners». Smarthistory at Khan Academy. Skatīts: 2013. gada 27. februāris.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vārpu_lasītājas&oldid=3988257"