Sociālisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Starptautiskā Strādnieku diena 2006. gadā Madridē, Spānijā. Sarkanais karogs ir viens no sociālisma simboliem.

Sociālisms (no lat. sociare - dalīties") ir plašs sociālo un ekonomisko iekārtu kopums, kuru mērķis ir ekonomika, kas kalpo sabiedrībai, demokrātiska ražošanas līdzekļu pārvalde un taisnīga (atbilstoši ieguldījumam) labumu sadale. Sociālisma paveidiem raksturīga palielināta valsts regulējošā loma, valsts īpašumu izveide, paaugstināti nodokļi (parasti centrēti uz bagātākajiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, progresīvais nodoklis) un darbavietu demokratizācija (darbavietas demokrātija).[1][2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sociālisma idejas saskatāmas jau Platona priekšstatos par īpašuma kopību ideālajā valstī, tomēr kā ideoloģiska koncepcija sociālisms izveidojās 19. gs. pirmajā pusē, reaģējot uz rūpniecisko revolūciju un tās radītajām problēmām: amatnieku un mazo uzņēmēju izspiešanu no tirgus un strādnieku stāvokļa pasliktināšanos.

Jēdziens "sociālisms" pirmo reizi lietots 1827. gada angļu sociālista Roberta Ovena žurnālā The Cooperative Magazine. Citi agrīnie sociālisti ir francūzis Anrī Klods de Ruvruā, Sensimonas grāfs, kurš radīja sensimonismu, un francūzis Šarls Furjē. Sākotnējās sensimonistu idejas aizstāvēja katra cilvēka atalgošanu atbilstoši viņa spējām. Sākotnējie sociālistu domātāji bija arī pirmie, kas kritizētu rūpnieciskās revolūcijas radīto nabadzību un nevienlīdzību.

Parīzes Komūna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Parīzes Komūna
Barikāde Parīzes Komūnā 1871. gada 18. martā.

19. gadsimta otrajā pusē, sociālisma idejām attīstoties, notika vairāki kreiso ideju eksperimenti. Viszināmākais ir Parīzes Komūna, kas pastāvēja no 1871. gada 18. marta līdz 28. maijam. Komūna radās pēc sacelšanās Parīzē, kad Francija zaudēja Francijas—Prūsijas karā. 26. martā notika vēlēšanas un tika ievēlēta padome ar 92 biedriem. Savā īsajā pastāvēšanas laikā padome sāka organizēt sabiedriskos pakalpojumus un ieviest progresīvu, sekulāru un demokrātisku sociāldemokrātiju. Tomēr īsās pastāvēšanas dēļ tikai daļa no idejām tika īstenotas: baznīcas nošķiršana no valsts, īres maksu atcelšana, nakts darba atcelšana, pabalsti Nacionālās Gvardes kritušo karavīru atraitņiem un bērniem, aizdevumu procentu likmes atcelšana un tiesības strādniekiem pārņemt uzņēmumu, ja īpašnieks to ir pametis, apmaiņā pret atlīdzību.

Marksisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Marksisms
Kārlis Markss 1875. gadā.

Viens no sociālisma ideju lielākajiem attīstītājiem ir vācu ebrejs Kārlis Markss, no kura mācības izveidojās marksisms, teorija, kas pasaules vēsturi uztver no šķiru attiecību un šķiru cīņas viedokļa. Marksisma teorijā industriālā sabiedrība tiek iedalīta divās šķirās: proletariātā — strādājošajā iedzīvotāju daļā, kas saražo vairāk nekā patērē — un buržuāzijā — šķirā, kam pieder ražošanas līdzekļi un kas saražo mazāk nekā patērē, un pārtiek no proletariāta saražotā.

Markss savas idejas aprakstīja 1848. gadā izdotajā pamfletā Komunistiskās partijas manifests un triju sējumu kapitālisma kritikā Kapitāls. Politiskās ekonomijas kritika (1867.—1883.). Kapitāls bija viens no pirmajiem zinātniskajiem darbiem, kur kritizētas kapitālisma problēmas. Marksa idejas iedvesmoja citus sociālisma novirzienus: gan mērenākus, kā demokrātisko sociālismu, gan marksismu-ļeņinismu un citus.

Pirmā Internacionāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1864. gadā Londonā tika dibināta Starptautiskā darbaļaužu asociācija jeb Pirmā Internacionāle, kas apvienoja visu kreiso kustību: sociālistus, sociāldemokrātus un arodkustības cilvēkus. Atšķirīgo viedokļu dēļ jau no paša sākuma internacionālē bija nesaskaņas, piemēram, mutuālisti bija pret marksistu atbalstīto komunismu un statismu. Kad 1868. gadā internacionālei pievienojās Mihails Bakuņins un viņa sekotāji, Pirmā Internacionāle polarizējās divās nometnes — Marksa un Bakuņina atbalstītājos.

19. gs. beigās Francijā radās vēl viens sociālisma novirziens — sindikālisms. Tā aizsācēji bija Pjērs Žozefs Prudons, Fernands Pellutjē un Žoržs Sorels. Sindikālisms (nosaukums no franču syndicat — ardobiedrība) ir teorija, kas paredz strādnieku organizēšanos industrijas apvienojošās konfederācijās — sindikātos. Ekonomiku pārvaldītu vedot sarunas starp katras nozares pārstāvjiem. No sindikālisma veidojies arī ievērojams anarhisma paveids — anarhosindikālisms.

Otrā Internacionāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Otrā Internacionāle

Komunistu un anarhistu nesaskaņu dēļ Pirmā Internacionāle izjuka. Marksa un Engelsa idejām izplatoties, sociālisti vēlējās apvienoties jaunā starptautiskā organizācijā un 1889. gadā tika nodibināta Otrā Internacionāle. Otrajā Internacionālē lielākoties bija marksisti, kas anarhistus jaunajā organizācijā nelaida.

Šinī laikā radās reformisms — revolūcijas alternatīva. Evolucionārā sociālisma idejas autors un vadošs vācu sociāldemokrāts bija Eduards Bernšteins. Revolucionārie sociālisti iestājās pret evolucionāro sociālismu. Roza Luksemburga kritizēja Bernšteina darbu Evolucionārais sociālisms savā esejā Sociālreforma vai revolūcija? (1900.). Neskatoties uz kritiku un nepieciešamību līdz 1890. gadam darboties nelegāli, Vācijas Sociāldemokrātiskā partija kļuva par vienu no lielākajām un spēcīgākajām sociālistiskajām partijām Eiropā.

20. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1904. gadā Austrālijā tika ievēlēts pirmais premjerministrs no Austrālijas Strādnieku partijas; Kriss Vatsons kļuva par pirmo sociāldemokrātu un strādnieku kustības premjerministru pasaulē. Britu Leiboristu partija ieguva vietas parlamentā 1902. gadā.

Krievijas revolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada februārī Krievijā notika revolūcija. Strādnieki, karavīri un zemnieki izveidoja padomes, monarhija tika gāzta un pagaidu valdība sāka gatavoties vēlēšanām. Tā gada aprīlī boļševiku līderim un Krievijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas biedram Vladimiram Ļeņinam atļāva atgriezties Krievijā no trimdas Šveicē. Ļeņins, ņemot vērā Marksa rakstīto, bija pētījis strādnieku stāvokli rietumos. Viņš uzskatīja, ka nabadzīgi un daudz strādājoši strādnieki nav spējīgi apzināties savu šķiru un aizstāvēt savas tiesības, tādēļ radīja jaunu teoriju, kas paredz, ka strādnieku intereses jāaizstāv aktīvākajai proletariāta daļai, kas iestātos partijā.

Oktobrī Ļeņina vadītie boļševiki īstenoja revolūciju un padarīja Krieviju par komunistisku valsti. Tā kļuva par pirmo valsti, kas konstitūcijā saukta par sociālistisku.

Spānijas pilsoņu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spānijas pilsoņu karā (1936.—1939.) viena no vadošajām republikāņu vienībām bija Nacionālā darba konfederācija (Confederación Nacional del Trabajo, CNT), anarhosindikālistu arodbiedrību apvienība. Ieņemtajā teritorija tika kolektivizēta zeme un kopumā ieviesta anarhistiska un libertāri sociālistiska politika. Spānijas ekonomiku kontrolēja strādnieki: tādās anarhistu kontrolētās teritorijās kā Katalonija tie kontrolēja 75% ekonomikas, citur, īpaši komunistu kontrolētajās teritorijās – mazāk, jo ar Padomju Savienību saistītā partija pretojās kolektivizācijai.

Galvenie virzieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ortodoksālā marksisma un ļeņinisma teorijās sociālisms ir civilizācijas attīstības stadija starp kapitālismu un komunismu, kurā pastāv sociālā vienlīdzība un labklājības vienlīdzīga sadale, kopīpašums, kas kalpotu sabiedrībai kā veselumam un kurā tirgus saimniecības spontanitātes izraisīto pretrunu postošo raksturu novērš ar kopsabiedrības nozīmes procesu kopsabiedrisku pārvaldīšanu, t.i. ekonomika kalpo sociālo attiecību pilnveidošanai sabiedrībā. Sākotnējās koncepcijās populāra bija doma toreizējo sabiedrību aizstāt ar pilnīgi jaunu sabiedrisko sistēmu, kas būtu balstīta uz kopīpašumu (lielinieku traktējums), t.i. īpašumtiesības un vispārējā labklājības izplatīšana šādā sistēmā jābūt pakļautiem sabiedrības vairākuma interesēm. Šo kontroli var veikt vai nu tieši pārvaldītu populāri solidāras kopienas - piemēram, strādnieku padomes, - vai netieši: pilsoņu izvēlēts valsts pārvaldes aparāts. Saskaņā ar šo sociālisma traktējumu valstij ir jābūt tikai mehānismam, kuram ir jāgarantē visu sabiedrības locekļu vienlīdzība, attiecīgi, savukārt ražošana līdzekļiem jāatrodas visas sabiedrības kopīpašumā. Kā ekonomiska sistēma šajā teorijā sociālisms ir valsts, zemnieku un strādnieku kopienu pārvaldīts ražošanas process un ražošanas līdzekļi.
  • Sociāldemokrātijas teorijās lielāko tiesu tiek noraidīta ortodoksu ideja par kopīpašumu kā vienīgo īpašuma formu, pieļaujot jaukta tipa ekonomiku, kurā valsts kā pašu pilsoņu veidota pārvaldes aparāta loma ir vienādu iespēju nodrošināšana, monopolu nepieļaušana, sociālās nodrošinātības uzturēšana u.tml.

Vēsturiski radušās sociālisma virzienu skolas:

Kā arī: demokrātiskais sociālisms, kristīgais sociālisms, katedras sociālisms u.c. mazāki virzieni.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «What is Socialism?». (angliski) World Socialist Movement. Skatīts: 2016-05-31.
  2. «I Congress of the Socialist International, Frankfurt: AIMS AND TASKS OF DEMOCRATIC SOCIALISM». (angliski) Socialist Internacional. Skatīts: 2016-05-31.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]