Vakcīna

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vakcinēšana pret poliomielītu

Vakcīna ir medikaments, ar kuru tiek īstenota slimību profilakse. Vakcīnas sastāvā ietilpst aktīvā viela, kas, veidojot antivielas, ierosina imūnās sistēmas atbildes reakciju. Sastopoties ar konkrētas infekcijas aģentu, antivielas to neitralizē. Katra vakcīna ir domāta noteiktai slimībai.

Vakcinacijas metodika

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pret baku vakcināciju vērsta karikatūra (1802)
Masalu vakcīnas izgatavošana, izmantojot olas

Parādība, ka vienu reizi infekcijas slimību pārslimojušie lielāko tiesu ar šo slimību otru reizi vairs nesaslimst, tika konstatēta un aprakstīta Senajā Ķīnā jau m.ē. sākumā. VI gs. ārsts Suņs Simjao (piņj. Sūn Sīmiǎo, 581.-682.) uzsāka variolācijas praksi, ar adatu ņemot audu paraugu no slimnieka un ieskrāpējot ar to vesela cilvēka ādu. Veselais cilvēks saslima vieglā formā, ātri izveseļojās un ieguva imunitāti uz atlikušo mūžu. Taču, tā kā nebija iespējas iegūt standarta daudzuma slimo audu paraugu, metode nebija droša: mērķtiecīgi inficētie, kas bija saņēmuši pārāk daudz slimības izraisītāju, dažkārt saslima ļoti nopietni vai pat mira.[1] 18. gs. šo metodi no Ķīnas ieviesa Centrālāzijas zemēs, Osmaņu impērijā, bet no turienes Eiropā, tā dodot Eiropas pētniekiem pamatu vakcinācijas principu izstrādei.

Angļu aptiekārs un ķirurgs Edvards Dženners (Edward Jenner) Eiropā pirmais eksperimentāli pierādīta profilakses iespējamību, kas pamatojās uz divu radniecīgu slimību dažādo aktivitāti. Savukārt franču mikrobiologs Luijs Pastērs (Louis Pasteur) pirmais mērķtiecīgi vājināja slimības ierosinātājus un pagatavoja no tiem preparātus, ko ierosināja saukt par vakcīnām, bet procesu — par vakcināciju.

Vakcinācijas pirmsākumi Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo baku variolāciju Vidzemes guberņā veica A. Sulins 1756. gadā un F. Rīls 1763. gadā.[2]

Kopš 1785. gada Rūjienas draudzes mācītājs Gustavs Bergmanis izpotēja pret bakām ap 12 000 Rūjienas apkārtnes ļaužu, par ko 1802. gadā saņēma zelta pateicības medaļu. 1806. gadā Maskavas Zinātņu biedrība G. Bergmani ievēlēja par savu goda biedru.[3]

Vakcinācijas darbības plāns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pasaules vakcinācijas darbības plānā tuvāko gadu laikā ietilpst difterijas, garā klepus, masalu un masaliņu, poliomielīta un stingumkrampju izskaušana.[4]

Latvijā obligātās vakcīnas ir: B hepatīts, tuberkuloze, difterija, stinguma krampji, garais klepus, b tipa Haemophilus influenzae infekcija, pneimokoku infekcija, masalas, vējbakas. Lai gan lielā daļā valstu obligātā vakcinēšana pret tuberkulozi ir pārtraukta, tomēr Latvijā joprojām tā tiek lietota sakarā ar salīdzinoši augsto tās izplatību. [5]

Salīdzinoši jauna ir rotavīrusa vakcīna. Vācija tā bija obligāta jaundzimušajiem no 2006. līdz 2011. gadam, un tika secināts, ka slimnīcā nonākušo bērnu skaits samazinājies par 60%.[6]

Mūsdienās vakcīnas ir stingri testētas, ilgi pārbaudītas un starp drošākajiem medicīnas produktiem ko lietojam. Nopietnas blakusparādības vai nāves iestāšanās vakcinācijas dēļ ir ļoti retas. Lai izvairītos no šīm, jau tā retajām, bet ļoti nepatīkamajām īpašībām, pirms vakcinācijas vienmēr tiek ievākta rūpīga pacienta anamnēze, lai izslēgtu kontrindikācijas. Jebkura informācija par vakcinācijas blakusparādība tiek nodota kontroliestādēm un vakcīnas ražotājam.[5]

Sabiedrības ieguvums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kolektīva imunitāte

Vakcinācija ne vien paaugstina cilvēka imunitāti, bet arī sabiedrības kopējo, ko dēvē par „kolektīvo imunitāti”. Ja 90-95% sabiedrības ir imunitāte pret konkrēto infekciju, tad tā neizplatās valsts teritorijā, pat ja infekcija tiek ievesta. Kolektīvā imunitāte arī pasargā bērnus, kuriem vakcinācija ir liegta īslaicīgu vai absolūtu kontrindikāciju dēļ. Tāpat tā aizsargā bērnus, kuri vēl nav vakcinēti, jo nav sasnieguši vakcinācijai atbilstošo vecumu. Samazinoties kolektīvajai imunitātei, saslimstība ar atsevišķām infekcijas slimībām pieaug, tādēļ, lai nepieļautu infekciju atgriešanos, vakcināciju nepieciešams turpināt arī tad, ja valstī saslimšanas gadījumi ar atsevišķām infekcijas slimībām pēdējos gados netiek reģistrēti vai tiek reģistrēti ļoti reti.[5]

Vakcinācijas "otra puse"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1955. gadā ASV izveidotā poliomielīta vakcīna saturēja dzīvu vīrusu, un no 40 tūkstošiem vakcinēto reģistrēja 51 patstāvīgu paralīzi un 5 nāves gadījumus, kā arī 113 paralīzes un vēl 5 nāves, tiem, kas bija kontaktējušies ar inficētajiem pacientiem.[7]

Veikti vairāki pētījumi par blakusparādībām pēc vakcinācijas.[8] Anafilaktiskais šoks iespējams mazāk kā diviem pacientiem no miljona, Gijēna-Barē sindroms vienam no miljona, dzeltenais drudzis pēc attiecīgas vakcīnas 0,4 no simts tūkstošiem.[9]

Daudzi vakcinācijas pretinieki pasaulē protestē pret kaitīgo vielu klātbūtni vakcīnās (alumīnija, dzīvsudraba u.c. savienojumiem), apgalvojot, ka šādi tiek izraisīti CNS bojājumi, autisms.

Tomēr pētījumos tas nav apstiprināts.[10]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Лекция Михаила Фаворова: Вакцины, вакцинация и их роль в общественном здравоохранении
  2. Medicīna — neslimo.lv
  3. www.rujiena.lv
  4. 2014 ASSESSMENT REPORT OF THE GLOBAL VACCINE ACTION PLAN [tiešsaiste] – [atsauce 17.10.2015.] Pieejams: http://www.who.int/immunization/ global_vaccine_action_plan/SAGE_DoV_GVAP_Assessment_report_2014_English.pdf?ua=1
  5. 5,0 5,1 5,2 http://www.spkc.gov.lv/vecakiem-par-vakcinaciju/
  6. Uhlig U, Kostev K, Schuster V, Koletzko S, Uhlig HH. Impact of Rotavirus Vaccination in Germany. Rotavirus Surveillance, Hospitalization, Side Effects and Comparison of Vaccines 2014, 33(11):299-304
  7. P.A. Offit. The Cutter incident, 50 years later. N Engl J Med 2005, 352 (14):1411–1412
  8. N.L. McCarthy, E. Weintraub, C. Vellozzi, J. Duffy, J. Gee, J.G. Donahue, et al. Mortality rates and cause-of-death patterns in a vaccinated population. Am J Prev Med 2013, 45(1):91–97
  9. E. R. Miller, , P. L. Moro, M. Cano, T. T. Shimabukuro. Deaths following vaccination: What does the evidence show? Vaccine 2015, 33 (29):3288–3292
  10. R. J. King, D. B.Walderhaug, M. O. Forshee, R. A. A. Mitkus. Comparative Pharmacokinetic Estimate of Mercury in U.S. Infants Following Yearly Exposures to Inactivated Influenza Vaccines Containing Thimerosal. 2014, 34(4):735-750

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]