Bakas

Bakas
	Klasifikācija un saites uz ārējiem avotiem
	Ar bakām slims bērns Bangladešā 1973. gadā
Specialitāte	infektoloģija
Simptomi	drudzis, galvassāpes un muskuļu sāpes, nogurums un nespēks, slikta dūša un vemšana, izsitumi no plankumiem līdz čūlām
Slimošanas ilgums	5-6 nedēļas
Cēloņi	variolas vīrusi Variola major un Variola minor
ICD-10	B03
MedlinePlus	001356
PME	PME

Bakas (latīņu: variola vai variola vera) bija smaga un ļoti lipīga infekcijas slimība, kas raksturīga tikai cilvēkam un kuru izraisīja divi vīrusi — Variola major un Variola minor. Slimības pazīmes bija strauja temperatūras celšanās, galvassāpes un muskuļu sāpes, nespēks un tai raksturīgi izsitumi uz ādas. Bakas bija viena no nāvējošākajām slimībām cilvēces vēsturē, gadsimtu gaitā izraisot miljoniem nāves gadījumu.^[1] Aptuveni 30% slimnieku nomira, gandrīz 100% mirstība bija baku hemorāģiskajai formai, kas pazīstama arī kā “melnās bakas”. Slimība radīja būtisku ietekmi uz sabiedrību, saimniecību un kultūru, tās izskaušana veicināja medicīnas attīstību un izpratni par infekcijas slimībām.

Vakcinācija pret bakām sākās 1796. gadā, kad pirmo vakcīnu izstrādāja angļu ārsts Edvards Dženers.^[2]^[3] Slimības profilaksē tā kļuva par pirmo efektīvo metodi. Pateicoties globālai vakcinācijas kampaņai, kuru vadīja Pasaules Veselības organizācija (PVO), bakas tika pilnībā izskaustas. Kopš 1977. gada nav reģistrēts neviens saslimšanas gadījums,^[4] un 1980. gadā 33. Pasaules Veselības Asamblejā PVO oficiāli paziņoja par baku likvidāciju. Infekcijas slimības pilnīga likvidēšana ir unikāls gadījums cilvēces vēsturē, padarot vakcināciju pret bakām par vienu no spožākajiem piemēriem veselības uzvarai pār epidēmiju.

Slimības izraisītājs

Bakas var izraisīt divi poksvīrusu (Poxviridae) dzimtas ortopoksvīrusu (Orthopoxvirus) ģints vīrusi — Variola major un Variola minor. Ar bakām slimoja tikai cilvēki, līdz ar to infekcijas avots varēja būt tikai cits inficēts cilvēks. Laboratorijas apstākļos ir inficēti arī citi primāti un dzīvnieki.^[5] Citi ortopoksvīrusi var izraisīt tādas slimības kā pērtiķu bakas, govju bakas, orfa vīrusslimību, vaccinia un govju pseidobakas. Ar šīm nosauktajām slimībām var slimot ne tikai cilvēks.

Variolas vīruss bija viens no lielākajiem zināmajiem vīrusiem, aptuvenā paralēlskaldņa formā ar 360 × 270 × 250 nm izmēriem. Tas saturēja divu pavedienu DNS, kas bija aptverta ar olbaltumvielu un lipīdu apvalku. Vīrusa genoms bija aptuveni 186 tūkstoši bāzu pāru garš^[6] un kodēja vairāk nekā 200 olbaltumvielas, kas nepieciešamas tā replikācijai un cilvēka imūnsistēmas apvēršanai. Variolas vīruss spēja replicēties saimniekorganisma šūnu citoplazmā, kas to atšķīra no daudziem citiem DNS vīrusiem, kuriem parasti replikācijai nepieciešams šūnas kodols. Tas bija iespējams, jo vīruss saturēja visus nepieciešamos enzīmus un proteīnus, lai sintezētu savu DNS un RNS.

Variolas vīrusa genoms sastāvēja no centrālās kodola zonas, kas saturēja replikācijai būtiskos gēnus, un perifērajām zonām, kas saturēja gēnus, kas piedalījās saimniekorganisma imūnās atbildes nomākšanā. Šīs perifērās zonas variācijas izskaidroja daļējas atšķirības starp baku paveidiem, piemēram, Variola major un Variola minor, kas atšķīrās ar slimības smagumu. Vīruss bija ļoti stabils un spēja saglabāt dzīvotspēju ārējā vidē, īpaši sausos apstākļos, kas veicināja tā izplatību. Šīs īpašības variolas vīrusu no zināmajiem patogēniem padarīja par vienu no bīstamākajiem cilvēces vēsturē.

Vēsture

Bakas ir viena no senākajām zināmajām infekcijas slimībām, un tās vēsture sniedzas vairākus tūkstošus gadu tālā pagātnē. Slimība atstājusi būtisku ietekmi uz cilvēces attīstību, izraisot epidēmijas, kas dažādos laikmetos mainīja sabiedrību, kultūru un politiku.

Pirmie baku uzliesmojumi, iespējams, parādījās pirms vairāk nekā 3000 gadiem.^[7] Senākās liecības par šo slimību nāk no Senās Ēģiptes, par ko liecina 20. dinastijas faraona Ramzesa V mūmijā konstatētās bakām raksturīgās rētas.^[8] Senie rakstiskie avoti no Indijas un Ķīnas arī liecina par slimības klātbūtni, norādot uz tās izplatību Āzijas reģionos. Viduslaikos bakas kļuva par bieži sastopamu un ārkārtīgi bīstamu slimību Eiropā un Āzijā. Līdz ar ģeogrāfisko atklājumu laikmetu slimība tika ievesta arī Amerikā un Austrālijā, kur tās epidēmijas izpostīja vietējo iedzīvotāju populācijas, piemēram, Amerikas pamatiedzīvotāju skaits ievērojami samazinājās pēc eiropiešu ierašanās, daļēji baku epidēmiju dēļ.

Baku epidēmijas bieži prasīja lielus cilvēku upurus, būtiski ietekmējot sabiedrības ekonomisko un sociālo struktūru. Slimība īpaši skāra bērnus, un mirstība variēja atkarībā no paveida — Variola major izraisīja nāvi aptuveni 30% gadījumu, bet mazāk smagais Variola minor — aptuveni 1% gadījumu. Tie, kas izdzīvoja, bieži palika ar raksturīgām rētām vai zaudēja redzi. Baku izplatība veicināja medicīnas attīstību, īpaši centienus izstrādāt profilaktiskas metodes. Jau 10. gadsimtā Ķīnā tika izmantotas agrīnas imunizācijas metodes, piemēram, variolācija — procedūra, kurā pacientam ievadīja vājas slimības formas materiālu, lai radītu imunitāti. Šī metode vēlāk nonāca Eiropā un kļuva par priekšteci mūsdienu vakcinācijai.

Svarīgākais pavērsiens cīņā pret bakām notika 18. gadsimta beigās, kad angļu ārsts Edvards Dženers 1796. gadā izstrādāja pirmo efektīvo vakcīnu.^[2] Dženers pamanīja, ka piena slaucējas, kas bija inficējušās ar govju bakām (mazāk bīstamu vīrusa formu), nebija uzņēmīgas pret bakām. Viņš veica eksperimentu, injicējot zēnam govju baku vīrusu, un vēlāk pierādīja, ka zēns kļuva imūns pret bakām.^[3] Dženera vakcīna kļuva par pamatu masveida imunizācijas programmām, kas gadsimta laikā būtiski samazināja baku izplatību. Šī inovācija tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem sasniegumiem medicīnas vēsturē un pavēra ceļu citu vakcīnu izstrādei.^[9] Baku izskaušanas panākumi ir tieši saistīti ar Dženera izgudrojumu un vēlākajām globālajām vakcinācijas kampaņām, kas vainagojās ar slimības pilnīgu izskaušanu 20. gadsimta beigās.

Simptomi un slimības gaita

Bakas bija smaga vīrusu infekcija ar specifisku simptomātiku un prognozējamu slimības gaitu, kas ietvēra vairākas stadijas. Slimības simptomi attīstījās pakāpeniski, sākot ar vispārējām pazīmēm un beidzoties ar raksturīgu izsitumu veidošanos, kas atstāja rētas.

Baku simptomi bija smagi un ietvēra augstu drudzi (līdz 40 °C), galvassāpes un muskuļu sāpes, nogurumu un nespēku, sliktu dūšu un vemšanu, izsitumus, kas progresēja no plankumiem līdz čūlām un vēlāk kraupjiem. Raksturīgs simptoms bija smagi, dziļi iekaisuši ādas bojājumi, kas pēc sadzīšanas bieži atstāja rētas. Atsevišķos gadījumos, ja infekcija skāra acis, pacienti varēja zaudēt redzi.^[10] Melno baku gadījumā, kas ir baku hemorāģiskā forma, ādā un gļotādā, kā arī iekšējos orgānos rodas asinsizplūdumi.

Slimība kopā ilgst aptuveni 5-6 nedēļas. Tā obligāti ir jāārstē slimnīcā. Baku slimības gaita tika iedalīta vairākās skaidri noteiktās stadijās.

Inkubācijas periodā (7–17 dienas) pacientam nebija simptomu, un viņš nejuta nekādas slimības pazīmes. Vīruss šajā laikā aktīvi vairojās organismā, īpaši limfmezglos un citos limfātiskajos audos.
Prodroma fāzē (2–4 dienas) slimība sākās ar pēkšņu simptomu parādīšanos, tostarp augstu drudzi, drebuļiem, galvassāpēm, muguras sāpēm un vemšanu. Dažkārt pacientam parādījās apsārtums sejā un kaklā. Šajā stadijā pacients jau kļuva infekciozs.
Izsitumu veidošanās stadijā (aptuveni 10–14 dienas) izsitumi sākās kā sārti un blīvi plankumiņi, vispirms uz sejas, vēlāk izplatoties uz pārējo ķermeni, rokām un kājām. Šie plankumi ātri pārtapa mezgliņos (papulās), kas piepildījās ar šķidrumu, veidojot pūslīšus (vezikulas), un vēlāk ar strutām (pustulas). Pūslīši bija cieti un dziļi iekaisuši, atšķirībā no vējbakām.
Pēc aptuveni divām nedēļām pustulas sāka veidot kraupjus, kas pakāpeniski nokrita. Šis process bieži atstāja rētas, īpaši uz sejas un citām atklātām ķermeņa daļām.
Atveseļošanās stadijā pēc kraupju nokrišanas pacients pārstāja būt infekciozs. Izdzīvojušie nereti palika ar pastāvīgām rētām vai citiem sarežģījumiem, piemēram, ar aklumu.

Baku slimības gaita bija smaga, un komplikācijas, piemēram, pneimonija, encefalīts vai sekundāras bakteriālas infekcijas, bieži izraisīja nāvi. Slimības smagums lielā mērā bija atkarīgs no paveida – Variola major bija nāvējoša aptuveni 30% gadījumu, bet Variola minor izraisīja mazāk letālu slimības formu.

Atsauces

↑ Patrick Berche. «Life and death of smallpox». PubMed, 2022-04. doi:10.1016/j.lpm.2022.104117. Skatīts: 2025-01-11. During that century, smallpox caused an estimated 300-500 million deaths worldwide
↑ ^2,0 ^2,1 «Edward Jenner, FRS FRCPE». historyofvaccines.org (angļu). History of Vaccines. Skatīts: 2025-01-11.
↑ ^3,0 ^3,1 Eduards Liniņš. «Vakcinācijas attīstība pasaulē kopš ārsta Edvarda Dženera eksperimenta ar govju bakām». Latvijas Radio 1, 2021-05-16. Skatīts: 2025-01-11.
↑ «Bakas» (latviešu). Populārā medicīnas enciklopēdija.
↑ Atkinson W, Hamborsky J, McIntyre L, Wolfe S (eds.). «Smallpox» (angļu). Epidemiology and Prevention of Vaccine-Preventable Diseases (The Pink Book). 281–306. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 9. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 28. maijā.
↑ R F Massung, L I Liu, J Qi, J C Knight, T E Yuran, A R Kerlavage, J M Parsons, J C Venter, J J Esposito. «Analysis of the complete genome of smallpox variola major virus strain Bangladesh-1975» (angļu). doi:10.1006/viro.1994.1288. Skatīts: 2025-01-11. We analyzed the 186,102 base pairs (bp) that constitute the entire DNA genome of a highly virulent variola virus isolated from Bangladesh in 1975
↑ «Smallpox». who.int (angļu). World Health Organization. Skatīts: 2025-01-11.
↑ Eugen Strouhal. «Traces of a Smallpox Epidemic in the Family of Ramesses V of the Egyptian 20th Dynasty». Skatīts: 2025-01-11.
↑ «Smallpox and the story of vaccination» (angļu). Science Museum. Skatīts: 2025-01-11. Edward Jenner developed the first vaccine to prevent smallpox infections, and this success led to the global eradication of smallpox and the development of many more life-saving vaccines
↑ Richard D. Semba, MD, MPH. «The Ocular Complications of Smallpox and Smallpox Immunization» (angļu). doi:10.1001/archopht.121.5.715. Skatīts: 2025-01-11.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bakas.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
«Bakas» (latviešu). Populārā medicīnas enciklopēdija.
«Bakas» (latviešu). slimības.lv.

[1] Patrick Berche. «Life and death of smallpox». PubMed, 2022-04. doi:10.1016/j.lpm.2022.104117. Skatīts: 2025-01-11. During that century, smallpox caused an estimated 300-500 million deaths worldwide

[History_of_Vaccines-2] 2,0 ^2,1 «Edward Jenner, FRS FRCPE». historyofvaccines.org (angļu). History of Vaccines. Skatīts: 2025-01-11.

[Latvijas_Radio-3] 3,0 ^3,1 Eduards Liniņš. «Vakcinācijas attīstība pasaulē kopš ārsta Edvarda Dženera eksperimenta ar govju bakām». Latvijas Radio 1, 2021-05-16. Skatīts: 2025-01-11.

[PME-4] «Bakas» (latviešu). Populārā medicīnas enciklopēdija.

[Atkinson,_Hamborsky-5] Atkinson W, Hamborsky J, McIntyre L, Wolfe S (eds.). «Smallpox» (angļu). Epidemiology and Prevention of Vaccine-Preventable Diseases (The Pink Book). 281–306. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 9. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 28. maijā.

[6] R F Massung, L I Liu, J Qi, J C Knight, T E Yuran, A R Kerlavage, J M Parsons, J C Venter, J J Esposito. «Analysis of the complete genome of smallpox variola major virus strain Bangladesh-1975» (angļu). doi:10.1006/viro.1994.1288. Skatīts: 2025-01-11. We analyzed the 186,102 base pairs (bp) that constitute the entire DNA genome of a highly virulent variola virus isolated from Bangladesh in 1975

[7] «Smallpox». who.int (angļu). World Health Organization. Skatīts: 2025-01-11.

[8] Eugen Strouhal. «Traces of a Smallpox Epidemic in the Family of Ramesses V of the Egyptian 20th Dynasty». Skatīts: 2025-01-11.

[9] «Smallpox and the story of vaccination» (angļu). Science Museum. Skatīts: 2025-01-11. Edward Jenner developed the first vaccine to prevent smallpox infections, and this success led to the global eradication of smallpox and the development of many more life-saving vaccines

[10] Richard D. Semba, MD, MPH. «The Ocular Complications of Smallpox and Smallpox Immunization» (angļu). doi:10.1001/archopht.121.5.715. Skatīts: 2025-01-11.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]