Valsts apvērsums Sīrijā (1966)

1966. gada valsts apvērsums Sīrijā bija bruņots apvērsums Sīrijas Arābu Republikā valdošā Baas partijas režīma iekšienē, kura laikā no 21. līdz 23. februārim no varas tika padzīts Baas partijas dibinātājs Mišels Aflaks, un viens no galvenajiem 1963. gada 8. marta apvērsuma vadītājiem Muhammads Umrans, bet visu varu pārņēma Baas partijas Militārās komitejas virsnieki Salaha Džadida un Hafeza al-Asada vadībā. Apvērsums sašķēla Arābu Sociālistisko Baas partiju savstarpēji naidīgos Sīrijas un Irākas atzaros un Sīrijā aizsāka politiski visradikālāko režīmu, kas pastāvēja līdz nākamajam apvērsumam 1970. gada 13. novembrī, kad pie varas nāca mērenāki Baas Militārās komitejas virsnieki Hafeza al-Asada vadībā.

Pirms apvērsuma saasinājās cīņa starp Baas partijas dibinātāju Aflaku un premjerministru al-Bitaru no vienas puses, un Džadida vadītajiem Baas partijas Militārās padomes virsniekiem. 21. februārī tradicionālie Baas vadītāji pavēlēja Militārās padomes virsnieku atcelšanu no amatiem, kam 23. februārī sekoja Džadida piekritēju militārs uzbrukums. Rezultātā Baas partijas tradicionālie vadītāji un partijas biedri, arī Aflaks, zaudēja varu, bēga no Sīrijas, daudzi pārcēlās uz Baas kontrolēto Irāku.

Situācija pirms apvērsuma

1963. gada 8. marta apvērsumā pie varas nāca jaunāko virsnieku padome, kurā lielākā ietekme bija Baas partijas biedriem. Otrs lielākais spēks bija nāserīti, kas vēlējās 1961. gadā sabrukušās AAS iespējami ātrāku atjaunošanu. Baas virsnieki labākajā gadījumā vēlējās vāju federāciju ar Ēģipti un Irāku. 1963. gada vasarā notika nāserītu tīrīšana no armijas un valdības. Savas varas nostiprināšanai armijas un Baas partijas rindas pastiprināja etnisko minoritāšu un reģionu pārstāvji, kas bija radikālāki par tradicionālajiem Sīrijas lielpilsētu vidusšķiras pārstāvjiem.

Sīrijas elites biedēja Baas partijas sociālistiskā politika, Musulmaņu brālībai nepatika Baas sekulārisms, komunisti pretojās Baas vienpartijas modelim, lielākajai iedzīvotāju daļai, kas bija sunnīti un arābu nacionālisti nepatika etniskās minoritātes alavīti, druzi un citi, kas kontrolēja Baas partiju un armiju.

Konflikts ar Aflaku

Tradicionālās Baas partijas mērķi bija: izveidot federāciju ar Ēģipti, ieviest mērenu sociālismu, izveidot vienpartijas valsti, kas tomēr cienītu indivīda un vārda brīvību. Taču pēc 1963. gada apvērsuma notikušajā 6. Baas partijas kongresa šī pozīcija zaudēja Militārās komitejas aizstāvētajai programmai par radikālu PSRS stila plānotās ekonomikas ieviešanu, marksisma-ļeņinisma tipa valdošās partijas izveidošanu, un koncentrēšanos uz sociālisma izveidošanu Sīrijā, nevis arābu valstu apvienošanos.

Aflaka piekritēji dominēja Baas partijas Nacionālajā vadībā, kamēr radikāļi dominēja Baas partijas Sīrijas Reģionālajā vadībā.

Pēc plašiem iedzīvotāju protestiem, 1964. gadā radikāļu ambīcijas mazinājās un tradicionālais Baas spārns atguva ietekmi. Premjerministrs al-Bitars izveidoja jaunu valdību, kas apturēja uzņēmumu nacionalizāciju un apstiprināja indivīda un privātīpašuma tiesības.

Cīņa par varu

Domājot, kā reaģēt uz 1964. gada nemieriem, sākās konflikts starp Baas Militārās komitejas vadošajiem virsniekiem Umranu un Džadidu. Umrans, kas bija iecelts par Aizsardzības ministru, vēlējās mērenāku politiku, kamēr Džadids vēlējās nemierus apspiest. Ar trešā ietekmīgākā Militārās komitejas locekļa, Gaisa spēku komandiera Hafeza al-Asada atbalstu, militārā komiteja pieņēma lēmumu protestus apspiest ar militāru spēku. Umrans atrieBaas, informējot Baas partijas Nacionālo vadītāju Aflaku par Militārās komitejas plāniem pārņemt pilnīgu kontroli Baas partijā. Aflaks reaģēja ar pavēli izformēt partijas Sīrijas Reģionālo vadību, taču partijas biedru spiediena rezultātā bija spiests lēmumu atsaukt. Umranam nācās doties trimdā kā Sīrijas vēstniekam Spānijā, bet Baas partijas Nacionālā vadība un Sīrijas Reģionālā vadība turpināja cīniņus par kontroli partijā. Militārā komiteja atrada sabiedrotos partijā — reģionu pārstāvjus, kas pēc AAR izveidošanas nebija paklausījuši pavēlei par Baas partijas darbības pārtraukšanu. Reģionu pārstāvji bija noskaņoti pret Aflaku.

1965. gada martā notika 2. Baas partijas reģionālais kongress, kurā tika izlemts, ka partijas Sīrijas Reģionālās vadības vadītājs arī kļūst par valsts vadītāju un Reģionālajai vadībai ir tiesības iecelt Sīrijas Premjerministru, valdību, armijas vadību. Šis lēmums pilnībā ierobežoja Nacionālās vadības ietekmi uz Sīrijas iekšpolitiku. Aflaks vēlējās 8. Nacionālajā kongresā, kas notika 1965. gada aprīlī, izvērst publisku uzbrukumu Reģionālajai vadībai un militārajai padomei, taču tika atrunāts no šī soļa, lai saglabātu partijas tradicionālo politiķu ietekmi valstī un partijā, kuru aizvien vairāk kontrolēja virsnieki. Kongresā Aflaks zaudēja partijas ģenerālsekretāra amatu.

Apvērsums

1965. gada novembrī Nacionālās vadības rezolūcija aizliedza Reģionālajai vadībai pārcelt vai atbrīvot armijas virsniekus bez iepriekšēja Nacionālās vadības piekrišanas. Reaģējot Džadids, kurš oficiāli bija Reģionālās vadības vadītāja vietnieks, bet faktiski Sīrijas vadītājs, pavēlēja dažu Nacionālajai vadībai uzticīgu virsnieku arestu. Nacionālās vadības ģenerālsekretārs sasauca ārkārtas sesiju, kurā pieņēma lēmumu par Reģionālās vadības atlaišanu, veica izmaiņas valdībā un prezidenta padomē, Umrans tika atsaukts no Spānijas un atkal iecelts par Aizsardzības ministru un armijas virspavēlnieku. Džadids bija gatavs militārai sadursmei, bet Hafezs al-Asads, kam nebija simpātiju pret Aflaku bet arī nebija vēlēšanās piedalīties militārā konfliktā, devās uz Londonu.

21. februārī Umrans pārbaudīja savu autoritāti, izdodot rīkojumu par vairāku Džadida atbalstītāju pārcelšanu citos amatos. Lai varētu netraucēti rīkoties, Džadida atbalstītāji izplatīja baumas par armijas virsnieku strīdu pie Izraēlas robežas, kura laikā lietoti arī ieroči. Umrans un augstākā armijas vadība devās izmeklēt viltus incidentu. 23. februārī 5 no rīta Džadids sāka bruņotu uzbrukumu armijas vadītāju rezidencēm. Sākās asas sadursmes Damaskā un lielākajās pilsētās, kuru rezultātā Džadida spēkiem izdevās gūt uzvaru.

Jaunā valdība

Aflakam un Umranam lojālie virsnieki nekavējoties tika iztīrīti no armijas un arestēti. Lai arī viņš nebija aktīvi atbalstījis apvērsumu un nepiekrita partijas konflikta risināšanai militārā ceļā, Hafezs al-Asads tika iecelts par Aizsardzības ministru. Tā kā cīņa ar Aflaku bija galā tad samazinājās Militārās padomes nozīme un ietekme. Džadids, kurš joprojām neieņēma nedz Prezidenta, nedz Premjerministra amatus un saglabāja Baas partijas Sīrijas Reģionālās vadības vadītāja vietnieka amatu, bija neapstrīdēts Sīrijas vadītājs līdz 1970. gadam.

Džadida vadītā Sīrija strauji centās ieviest PSRS valsts un ekonomikas modeli, izvērsa cīņu ar Izraēlu, kas noveda pie neveiksmīgā 1967. gada kara, kritizēja reakcionāros arābu režīmus. Pasliktinājās attiecības ar Libānu, Jordāniju, Irāku, Saūda Arābiju. Atbalstot Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju Jordānijas Melnā septembra sadursmju laikā, 1970. gada 18. septembrī Sīrijas tanki iebruka Jordānijā, taču 22. septembrī bija spiesti atkāpties Jordānijas gaisa uzbrukumu rezultātā.

Džadida radikālisms kontrastēja ar al-Asada pragmatismu, un noveda pie 1970. gada 13. novembra apvērsuma, kura rezultātā gāztais Džadids palika cietumā līdz savai nāvei 1993. gadā.

Baas partijas sašķelšanās

Baas partijas dibinātāji un pirmie vadītāji uzskata, ka virsnieku kontrolētajai Baas partijai Sīrijā un Irākā ir maz sakara ar partijas sākotnējiem ideāliem. Pēc 1966. gada apvērsuma partijas Nacionālā vadība pārcēlās uz Irāku. Aflaks, kas līdz 1968. gadam uzturējās Brazīlijā, atkal tika ievēlēts par ģenerālsekretāru, taču reālā partijas vadība Irākā atradās vietējo vadītāju rokās. Ja Irākas Baas partija attieksmē pret Sīriju bija pielaidīgāka, Sīrijas Baas partija Džadida un al-Asada valdīšanas laikā uzturēja nemitīgu propagandas karu pret Irākas Baas partiju. 1971. gadā Aflakam neklātienē pat tika piespriests nāvessods.