Vanzē konference

Vanzē konference (vācu: Wannseekonferenz) bija piecpadsmit augsta ranga nacistiskās Vācijas valdības un SS pārstāvju sanāksme1942. gada 20. janvārī Berlīnes Vanzē rajonā. Konferencē tika noteikti veidi un līdzekļi "ebreju jautājuma galīgajam atrisinājumam" — Eiropas ebreju iedzīvotāju genocīda programmai (holokausts).

Līdz konferences sākumam Hitlers jau bija pieņēmis fundamentālu lēmumu par ebreju jautājuma risināšanas mērķiem un līdzekļiem. Konferencē tika apspriesti tehniska rakstura jautājumi. Viens no tiem bija jaukto ebreju-āriešu laulību problēma — vai uzskatīt par ebrejiem cilvēkus, kuru viens no vecākiem ir ebrejs, bet otrs vācietis, un kā rīkoties ar tiem, kuru vecvecāki ir ebreji. Par šo jautājumu lēmums netika pieņemts, un tas tika atlikts uz nākamajām sanāksmēm.

Ādolfs Eihmanis, kurš sastādīja konferences protokolu, informēja klātesošos, ka saskaņā ar Hitlera iepriekš izdotu rīkojumu nekavējoties jāsāk ebreju izceļošana uz Austrumeiropu (okupēto Poliju, kur vēlāk tika uzcelta lielākā daļa koncentrācijas nometņu). Protokolā nav pieminētas gāzes kameras un krematorijas, bet runāts par "smagu darbu, kurā, jācer, lielākā daļa mirs", un ka nevienu izdzīvojušo nedrīkst atstāt dzīvu, jo viņi būtu atdzimšanas kodols.

Eiropas maršruti uz iznīcināšanas nometnēm

Saskaņā ar konferencē pieņemto politiku nacistu iestādes izveidoja nāves nometņu tīklu, kas bija paredzēts cilvēku iznīcināšanai. No 1942. līdz 1944. gadam šajās nometnēs tika nogalināti 3 miljoni ebreju.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vanzē konference.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)