Austrumeiropa

Šis raksts ir par Eiropas reģionu. Par citām jēdziena Austrumeiropa nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Eiropas reģioni pēc ANO definīcijas. (ANO Austrumeiropas definīcija iekrāsota laškrāsā):
Ziemeļeiropa
Rietumeiropa
Austrumeiropa
Dienvideiropa

Austrumu bloks pirms 1989. gada, Krievija (tumši oranžā krāsa), citas PSRS republikas (vidēji oranžā krāsā), Varšavas pakta valstis (gaiši oranžā krāsā), citi komunistiskie režīmi (visgaišāk oranžā krāsā)

Austrumeiropa ir ģeopolitisks un kultūras reģions, kā arī Eiropas daļa, kurā pēc Eiropas Savienības (ES) ieteiktās definīcijas ietilpst Albānija, Baltkrievija, Bosnija un Hercegovina, Bulgārija, Čehija, Horvātija, Kosova, Krievija, Ziemeļmaķedonija, Melnkalne, Moldova, Polija, Rumānija, Serbija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija un Ukraina, kā arī Kaukāza valstis Armēnija, Azerbaidžāna un Gruzija.

Austrumeiropas ģeopolitiskā un vēsturiskā nozīme ir cieši saistīta ar Aukstā kara laika dalījumiem starp Austrumiem un Rietumiem. Reizēm Austrumeiropu saista ar bijušo Austrumu militāro bloku, kas beidza pastāvēt 1989. gadā, iekļaujot arī Baltijas valstis, kas ir pretrunā ar ANO un ES klasifikāciju, kurās Baltijas valstis ir Ziemeļeiropas valstis.

Šo valstu kopējās iezīmes ietver vēsturiski kopīgu pieredzi saistībā ar sociālistisko sistēmu, bet mūsdienās tās atšķiras gan ekonomiskā, gan politiskā ziņā. Daļa no valstīm ir ES un NATO dalībvalstis, bet citas ir neitrālas vai ciešāk saistītas ar Krieviju vai citām reģionālajām organizācijām (piemēram, Neatkarīgo Valstu Sadraudzību).

Teritorija

Pēc ANO definīcijas Austrumeiropā ietilpst:

• Ukraina;
• Baltkrievija;
• Moldova;
• Krievija (Eiropas daļa);
• Polija;
• Čehija;
• Slovākija;
• Ungārija;
• Rumānija;
• Bulgārija.

Vēsture

Austrumeiropas kā atsevišķa Eiropas vēsturiskā un ģeopolitiskā reģiona izpratne ir veidojusies vairāku gadsimtu gaitā. Reģiona robežas nekad nav bijušas pilnīgi noteiktas un dažādos laikmetos tās mainījušās atkarībā no politiskajiem, reliģiskajiem un kultūras procesiem. Mūsdienu jēdziens „Austrumeiropa” lielā mērā izveidojās 18.—20. gadsimtā un īpašu politisku nozīmi ieguva Aukstā kara laikā.

Viduslaiki

Agrīnajos viduslaikos Austrumeiropas teritorijā dzīvoja dažādas slāvu, baltu, somugru, ģermāņu, tjurku un citas tautas. No 6. līdz 8. gadsimtam plašās Centrālās un Austrumeiropas teritorijās notika slāvu cilšu izplatīšanās.

9. gadsimtā izveidojās vairākas nozīmīgas valstis, tostarp Lielmorāvija, Pirmā Bulgārijas cariste un Kijivas Krievzeme. Kijivas Krievzeme 9.—13. gadsimtā aptvēra plašas mūsdienu Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas teritorijas un kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Austrumeiropas politiskajiem centriem.

Reģiona turpmāko attīstību būtiski ietekmēja kristietības izplatīšanās. Rietumu un daļā Centrālās Eiropas nostiprinājās Romas katoļu baznīca, savukārt Bizantijas ietekmes zonā — pareizticība. Pēc 1054. gada Lielās shizmas šī reliģiskā robeža kļuva par vienu no nozīmīgākajām Eiropas kultūrvēsturiskajām robežšķirtnēm.

13. gadsimtā ievērojamu Austrumeiropas daļu skāra mongoļu iebrukums. Kijiva tika ieņemta 1240. gadā, bet vairākas Krievzemes kņazistes nonāca Zelta Ordas politiskajā un ekonomiskajā ietekmē.

Tikmēr reģiona rietumu daļā nostiprinājās Polijas Karaliste un Lietuvas dižkunigaitija. Lietuvas valsts 14.—15. gadsimtā paplašinājās uz austrumiem un dienvidiem, iekļaujot ievērojamu daļu bijušās Kijivas Krievzemes teritoriju.

Agrīnie jaunie laiki

16.—18. gadsimtā Austrumeiropa atradās vairāku lielvalstu savstarpējās konkurences zonā. Nozīmīgākās no tām bija Polijas—Lietuvas ūnija, Krievijas cariste, Osmaņu Impērija, Hābsburgu monarhija un Zviedrijas Impērija.

1569. gadā tika noslēgta Ļubļinas ūnija, izveidojot Polijas—Lietuvas ūniju. Tā kļuva par vienu no lielākajām Eiropas valstīm un aptvēra plašas mūsdienu Polijas, Lietuvas, Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas.

Dienvidaustrumeiropā vairākus gadsimtus dominēja Osmaņu Impērija. Pēc Konstantinopoles krišanas 1453. gadā Osmaņu vara izplatījās lielā daļā Balkānu, būtiski ietekmējot reģiona politisko, reliģisko un kultūras attīstību.

Savukārt ziemeļaustrumos pakāpeniski nostiprinājās Maskavas valsts. 16. gadsimtā izveidojās Krievijas cariste, bet Pēteris I 1721. gadā pasludināja Krievijas Impērijas izveidošanu. 18. gadsimtā Krievija kļuva par vienu no galvenajām Eiropas lielvalstīm.

18. gadsimta beigās notika Polijas dalīšanas, kuru rezultātā Polijas—Lietuvas ūnija 1795. gadā beidza pastāvēt. Tās teritorijas sadalīja Krievijas Impērija, Prūsijas Karaliste un Hābsburgu monarhija. Līdz ar to 19. gadsimta sākumā lielākā daļa Austrumeiropas atradās vairāku lielu impēriju sastāvā.

19. gadsimts

19. gadsimtā Austrumeiropas politisko attīstību būtiski ietekmēja nacionālisms un nacionālās atmodas kustības. Poļi, čehi, slovāki, ungāri, rumāņi, bulgāri, serbi, ukraiņi, baltkrievi un citas reģiona tautas attīstīja modernas nacionālās identitātes un politiskās kustības.

Balkānos pakāpeniski samazinājās Osmaņu Impērijas vara. Grieķijas neatkarības karš, Serbijas autonomijas paplašināšanās un vēlāk Rumānijas, Serbijas, Melnkalnes un Bulgārijas valstiskuma izveidošanās būtiski pārveidoja Dienvidaustrumeiropas politisko karti.

Centrālajā un Austrumeiropā nozīmīgas bija 1848. gada revolūcijas, kas skāra Hābsburgu monarhiju un citas Eiropas valstis. Lai gan daudzas revolucionārās kustības tika apspiestas, tās veicināja dzimtbūšanas atcelšanu, politisko modernizāciju un nacionālo kustību attīstību.

19. gadsimta otrajā pusē reģionā sākās arī straujāka industrializācija, tomēr tās temps ievērojami atšķīrās. Bohēmija un atsevišķi Polijas un Krievijas Impērijas rūpniecības centri industrializējās salīdzinoši strauji, kamēr daudzās citās teritorijās ekonomikas pamatā joprojām bija lauksaimniecība.

Pirmais pasaules karš un starpkaru periods

Pirmais pasaules karš radikāli mainīja Austrumeiropas politisko karti. Kara un tam sekojošo revolūciju rezultātā sabruka Krievijas, Vācijas, Austroungārijas un Osmaņu impērijas.

Pēc kara reģionā izveidojās vai atjaunoja neatkarību vairākas valstis, tostarp Polija, Čehoslovākija, Somija, Igaunija, Latvija un Lietuva. Dienvidos tika izveidota Serbu, horvātu un slovēņu karaliste, kas vēlāk kļuva par Dienvidslāviju.

Bijusī Krievijas Impērija pēc pilsoņu kara lielā mērā tika apvienota Padomju Savienībā, kas tika izveidota 1922. gadā.

Starpkaru periodā Austrumeiropas valstīs pastāvēja ļoti atšķirīgas politiskās sistēmas. Daudzās valstīs sākotnēji tika izveidotas parlamentāras demokrātijas, taču 1920. un 1930. gados vairākās no tām nostiprinājās autoritāri režīmi.

Otrais pasaules karš

Austrumeiropa bija viens no vissmagāk skartajiem Otrā pasaules kara reģioniem. 1939. gada septembrī Nacistiskā Vācija un Padomju Savienība iebruka Polijā, sākot tās teritorijas okupāciju un sadalīšanu.

1941. gadā Vācija uzbruka Padomju Savienībai, un Austrumeiropa kļuva par galveno Austrumu frontes karadarbības teritoriju. Reģionā notika milzīga mēroga militārās operācijas, civiliedzīvotāju deportācijas, masu slepkavības un Holokausts.

Kara rezultātā gāja bojā miljoniem reģiona iedzīvotāju, tika izpostītas daudzas pilsētas un būtiski mainījās valstu robežas un iedzīvotāju etniskais sastāvs.

Aukstais karš

Pēc Otrā pasaules kara Austrumeiropas jēdziens ieguva īpaši izteiktu ģeopolitisku nozīmi. Padomju Savienība nostiprināja savu politisko un militāro ietekmi Centrālās un Austrumeiropas valstīs.

Polijā, Čehoslovākijā, Ungārijā, Rumānijā, Bulgārijā, Austrumvācijā un citās valstīs izveidojās komunistiski režīmi. Lielākā daļa šo valstu tika ekonomiski apvienotas Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomē, bet militāri — Varšavas paktā.

Eiropas politiskais dalījums starp Padomju Savienības ietekmē esošajiem Austrumiem un ASV un Rietumeiropas valstu veidotajiem Rietumiem kļuva par vienu no galvenajām Aukstā kara pazīmēm. Šo robežu simboliski apzīmēja ar jēdzienu „dzelzs priekškars”.

Padomju bloka valstīs notika arī pretošanās komunistiskajiem režīmiem. Nozīmīgākie notikumi bija 1956. gada Ungārijas revolūcija, Prāgas pavasaris 1968. gadā un ''Solidaritātes'' kustība Polijā 1980. gados.

Pēc 1989. gada

1989. gadā Centrālajā un Austrumeiropā sākās strauja komunistisko režīmu sabrukšana. Polijā notika daļēji brīvas vēlēšanas, tika atvērta Berlīnes mūra robeža, bet Čehoslovākijā notika Samta revolūcija.

1991. gadā sabruka Padomju Savienība, un neatkarību ieguva tās bijušās republikas. Dienvidslāvijas sabrukums savukārt izraisīja vairākus bruņotus konfliktus Balkānos.

Daudzas bijušā Austrumu bloka valstis pārgāja no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku un ieviesa demokrātiskas politiskās institūcijas. 1990. un 2000. gados vairākas no tām pievienojās NATO un Eiropas Savienībai.

Pēc Aukstā kara jēdziena „Austrumeiropa” lietojums ir kļuvis mazāk viennozīmīgs. Daudzas valstis, kas Aukstā kara laikā tika pieskaitītas Austrumeiropai, mūsdienās ģeogrāfiski un politiski biežāk tiek klasificētas kā Centrāleiropas, Ziemeļeiropas vai Dienvidaustrumeiropas valstis. Tādēļ Austrumeiropas robežas joprojām atšķiras atkarībā no izmantotās ģeogrāfiskās, vēsturiskās, kultūras vai politiskās klasifikācijas.

Skatīt arī

• Centrālā un Austrumeiropa

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Austrumeiropa.