Vēžošana

Vēžošana ir vēžu ķeršana vai nu ar rokām, brienot pa ūdeni un cenšoties tos saskatīt un notvert vai arī izmantojot vēžošanas rīkus, kuros vēži tiek ievilināti ar ēsmu. Ar to nodarbojas vasarā vai rudens sākumā un parasti krēslā vai tumsā, taču tas nenozīmē to, ka tos nevar noķert arī diennakts gaišajā laikā.

Vēžošana Latvijā

Līdz šim vēžus Latvijā varēja ķert tikai licencētajās ūdenstilpēs, iegādājoties vēžošanas atļauju — licenci, pārējās ūdenstilpes (neskaitot privātās) bija slēgtas vēžošanai. 2013. gada sākumu, zināmā mērā, var uzskatīt par atskaites punktu vēžošanas Latvijā jaunai ērai. Lielā mērā, pateicoties jo plašākai svešo vēžu sugu izplatībai Latvijas ūdeņos, atbilstoši Makšķerēšanas Noteikumu jaunajiem grozījumiem, būs atļauta arī nelicencēta vēžošana 10 ūdenstilpēs, kur ir sastopamas tikai Latvijai svešās vēžu sugas. Raksturojot kopējo situāciju mūsu Valstī jāsaka, ka vēžu populācijas ir atkopušās pēdējo 20 gadu laikā, izbeidzoties intensīvās lauksaimniecības ērai. Daudzos ezeros un upēs vēži ir savairojušies pietiekami lielos apjomos, lai tos varētu ķert, nenodarot lielu skādi to populācijai. Jāsaka pat vairāk, ka daudz kur ir vērojama vēžu pārlieka savairošanās, kas var izraisīt vēžu kvalitatīvo rādītāju pasliktināšanos vai vēžu slimības. Pie tam ir jāatzīmē, ka ļoti plašas akvatorijas ir okupējušas tieši Latvijai svešās vēžu sugas. Vēžus (platspīļu un šaurspīļu) Latvijā ķer no 1. jūlija līdz 1. oktobrim, dzeloņvaigu vēžiem un signālvēžiem nav noteikti ķeršanas termiņu ierobežojumi. Vēžu ķeršanai tiek izmantotas vairākas metodes. Pirmā un pati primitīvākā ir vēžu ķeršana ar rokām. Vēžu ķērējs uzmanīgi pārvietojas pa ūdeni un ielūkojas zem akmeņiem, koku stumbriem un koku zariem, zem kuriem vēži var slēpties dienas laikā. Pamanot vēzi, tūlīt ātri tver vēzi, kamēr tas nav paslēpies kādā citā slēptuvē vai vispār aizbēdzis. Naktī vēži atstāj šīs savas slēptuves. Vēžus tādā pašā veidā var ķert, pievilinot tos ar ēsmu. Apkārt ēsmai savākušos vēžus var ņemt ar rokām vai iesmelt ar ķeseli. Visai plaši vēžu ķeršanai tiek izmantoti vēžu ķeršanas rīki. Visplašāk pazīstamie un paši vienkāršākie ir tā saucamie krītiņi. Tiem var būt dažāda konstrukcija. Vienkāršākā konstrukcija ir kad metāla stieples riņķim (stīpai) uzver tīkla linumu, veidojot tādu kā ķeseli. Mēdz būt arī sarežģītākas konstrukcijas rīki, kaut vai tie paši vēžu ķeršanas murdiņi. Vēžu murdiņi ir plaši izmantojamas universālas lamatas vēžu ķeršanai, kuru galvenais pluss salīdzinājumā ar citiem vēžu ķeršanas rīkiem, ir tāds, ka tos nevajag salīdzinoši bieži pārbaudīt, tā kā tur nokļuvušie vēži tik ātri netiek no turienes laukā.

Noķertos vēžus izmato pārtikā — tā ir lieliska delikatese. Vēžus var ēst vienkārši vārītus, kā arī no tiem var pagatavot ļoti daudz dažādus gardus ēdienus.

Vēžu sugas Latvijā

Oficiāli Latvijā šobrīd ir sastopamas četras vēžu sugas. Vienīgā aborigēnā vēžu suga ir platspīļu upes vēzis (Astacus astacus). Pārējās trīs šobrīd sastopamās vēžu sugas Latvijā ir introducētas — ievestas. Pirmā svešā suga, kas nokļuva Latvijā, bija šaurspīļu upes vēzis (Astacus leptodactylus) — Eirāzijai raksturīga vēžu suga (platspīļu vēzim radniecīga suga), kas sākotnēji apdzīvoja pārsvarā Melnās-Kaspijas jūras baseinus, no kurienes tā tālāk izplatījusies rietumu un ziemeļu virzienos. 19. gadsimtā šī vēžu suga ieviesta daudzviet centrālajā Eiropā. Dzīves veids šim vēzim ir līdzīgs kā platspīļu vēzim, taču tas nereti ir sastopams arī “netīrākos” ūdeņos — purvainos ezeros, dīķos. Tāpat tas mitinās arī iesāļos ūdeņos. Izturīgāks par platspīļu vēzi pret piesārņojumu un zemu skābekļa līmeni ūdenī. Pret vēžu mēri šī suga nav rezistenta. Tāpat Latvijā ir sastopamas divas vēžu sugas no Ziemeļamerikas — Amerikas signālvēzis un dzeloņvaigu jeb Amerikas svītrainais vēzis. Abas šīs sugas ir noturīgas pret vēžu mēri, kuru pašas pārnēsā. Svītrainais Amerikas, jeb dzeloņvaigu vēzis (Orconectes limosus). Šo vēžu introdukciju Eiropas ūdeņos var raksturot ar to lielo ekoloģisko plastiskumu — pielāgošanās pret skābekļa deficītu, apkārtējās vides piesārņojumu un plašo toleranci attiecībā uz straujām ūdens temperatūras izmaiņām, kā arī, kā iepriekš tika minēts, rezistenci pret vēžu mēri. Lai gan dzeloņvaigu vēzis dod priekšroku tīriem un tekošiem ūdeņiem, taču pietiekami labi, piemēram, Polijas apstākļos, ir piemērojies dzīvei ezeros, siltumelektrostaciju novadgrāvjos, aukstos strautos, meliorācijas grāvjos un citos ūdeņos līdz pat distrofajiem. Šī suga ne tikai spēj ieņemt vietējo vēžu sugu dzīves nišu, bet arī veiksmīgi veic dzīvības procesus vietējām sugām nepieņemamos biotopos. Treškārt, dzeloņvaigu vēzi var raksturot ar ātru atražošanos, kas tam dod kolosālas priekšrocības salīdzinājumā ar vietējām vēžu sugām. Amerikas signālvēzis (Pacifastacus leniusculus)nav tik ļoti izturīga suga kā iepriekš minētais dzeloņvaigu vēzis, taču tā ar savu agresiju izspiež vietējos platspīļu vēžus no to dabīgās dzīves nišas. Šī suga daudzās valstīs ievesta audzēšanai akvakultūrā, jo tā ir ātraudzīgāka par vietējiem vēžiem. Svešās vēžu sugas Latvijā gūst arvien plašāku izplatību. Signālvēži ir burtiski okupējuši daudzas Gaujas sateces baseina ūdenstilpes (pamatā upes), dzeloņvaigu vēži un šaurspīļu vēži ir kļuvuši par pamatsugām Lielupes baseinā. Daugavas lejtecē un ar to saistītajās ūdenstilpēs pārsvarā sastopami dzeloņvaigu vēži. Tāpat dzeloņvaigu vēži apdraud Ventas baseinu — ļoti liela šīs sugas vēžu esamība ir konstatēta šajā upē Lietuvas teritorijā.

Ārējās saites