Zaļās informācijas tehnoloģijas

Vikipēdijas lapa

Zaļās informācijas tehnoloģijas jeb zaļās IT ir videi draudzīgu informācijas tehnoloģiju (IT) izpētes un prakses apzīmējums. Tas ir energoefektivitātes un bezatkritumu tehnoloģiju apvienojums, kas pielietots atsevišķā IT jomā.

Zaļo IT mērķi ir efektīvi izmantot IT resursus, lai samazinātu cilvēka darbības ietekmi uz vidi un samazinātu enerģijas patēriņu, samazināt IT darbību negatīvo ietekmi uz vidi, projektējot, izgatavojot, darbinot un utilizējot datorus un ar datoriem saistītus produktus videi draudzīgā veidā.[1] Zaļo IT prakse ietver bīstamu materiālu izmantošanas samazināšanu, maksimālu energoefektivitātes palielināšanu produkta ekspluatācijas laikā un neizmantotu un novecojušu produktu bioloģiskās noārdīšanās veicināšanu. Zaļo IT piemēri ir energoefektīva aparatūra un datu centri, serveru virtualizācija un uzraudzības sistēmas. Zaļās IT koncentrējas uz materiālā un enerģijas sloga mazināšanu, kas saistīts ar parastajām IT, vienlaikus apmierinot informācijas un komunikācijas prasības.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļo IT koncepcija radās 1992. gadā, kad ASV Vides aizsardzības aģentūra uzsāka Energy Star — brīvprātīgu marķēšanas programmu, kas palīdz organizācijām ietaupīt naudu un samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izdalīšanu, identificējot produktus, kas piedāvā augstāku energoefektivitāti. Citas zaļo IT sastāvdaļas ir datu centru pārbūve, virtualizāciju veicināšana, ekoloģiskāka tīmekļa un mākoņskaitļošanas popularitāte.[3]

Energoefektivitāte un ekodizains[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Energoefektivitāte ir pasākumu kopums, kas liek ražotājiem padarīt savus produktus mazāk energoietilpīgus. Ekodizains tam pievieno prasību pēc minimālas vides ietekmēšanas.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas aprēķiniem, jau produkta projektēšanas posmā varētu izvairīties no 80% liekā, kas atstāj ietekmi uz vidi. Tāpēc ES izdevusi daudzas direktīvas, kas nosaka IT un citu produktu minimālās ekoloģiskās prasības.

Kopš 21. gadsimta sākuma Eiropas tirgū ir atļauti tikai tie produkti, kas atbilst minimālajām ekodizaina prasībām. Tādējādi patērētāji tiek nodrošināti ar mazāk piesārņojošiem produktiem un maksā mazāk par elektrību. ES enerģijas marķējums mudina ražotājus veikt papildu darbības un nodrošināt produktus, kas pārsniedz šīs minimālās prasības.

Papildus produktu enerģijas patēriņa ierobežošanai tiek ņemtas vērā arī prasības tādās jomās kā izturība (piemēram, izstrādājumu minimālais kalpošanas laiks), remontējamība (piemēram, rezerves daļu pieejamība) un atjaunošana.[4]

Elektroniskie atkritumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2010. gadā ASV iznīcināja 52 miljonus datoru un 152 miljonus mobilo ierīču. Tikai 40% datoru un 11% mobilo ierīču tika pārstrādāti.
  • Mobilajā elektronikā izmantoto iespiedshēmu plates galvenās sastāvdaļas ir polimēri un varš ar nelielu daudzumu dārgmetālu — sudraba, zelta un platīna, kā arī toksiskie metāli arsēns, berilijs, hroms un svins.
  • Vienā tonnā iespiedshēmu plates ir augstāka dārgmetālu koncentrācija nekā vienā tonnā raktuvju rūdas.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. The future of Green IT starts today. Atjaunināts: 2021-12-15
  2. «Green IT Factsheet | Center for Sustainable Systems». css.umich.edu. Skatīts: 2021-12-15.
  3. «What is green IT (green information technology)? - Definition from WhatIs.com». SearchCIO (angļu). Skatīts: 2021-12-15.
  4. «Ecodesign and Energy Labelling». www.beuc.eu. 2014-06-16. Skatīts: 2021-12-15.
  5. «Green IT Factsheet | Center for Sustainable Systems». css.umich.edu. Skatīts: 2021-12-15.