Zibenskaram raksturīga aina, kurā redzami mobilu sauszemes spēku un bruņutehnikas sadarbība kaujas laukā
Zibenskarš (vācu: Blitzkrieg) ir kara vešanas teorija, kuras pamatā ir mehanizētu un mobilu vienību koncentrēšana vairākos frontes iecirkņos ar mērķi iegūt skaitlisko pārsvaru pār pretinieku frontes iecirkni, lai pēc tam straujā uzbrukumā ielauztos pēc iespējas dziļāk pretinieka teritorijā, mazāk rūpējoties par saviem flangiem, tomēr, uzbrukumam attīstoties, triecienvienībām sekoja vienības, kas ieņēma pozīcijas, lai nostiprinātu iegūto placdarmu.
Taktiskā līmenī raksturīga spīļu veidošana ar mērķi apņemt pretinieka vienības un tās ielenkt, kas pēc tam ļāva tās novājināt un iznīcināt vai saņemt gūstā. Stratēģiskā līmenī bija iespējams iztikt ar salīdzinoši ierobežotiem resursiem, jo nebija jāiesaistās pozīciju karā, kur noteicošā loma bija dzīvā spēka un tehnikas attiecībai. Turklāt stratēģiski bija ļoti svarīgi apsteigt pretinieku, respektīvi, nedrīkstēja pieļaut mobilizācijas uzsākšanu vai tās pabeigšanu. Zibenskara teoriju izmantoja Trešais reihsOtrā pasaules kara laikā.
.jpg)
