Pāriet uz saturu

Epitēlijķermenīši

Vikipēdijas lapa
Attēlā vairogdziedzeris attēlots oranžā, bet epitēlijķermenīši — zaļā krāsā

Epitēlijķermenīši ir mazi endokrīnie dziedzeri, kas atrodami kakla rajonā. Cilvēkam visbiežāk ir 2 pāri epitēlijķermenīšu — augšējie un apakšējie. Embrioģenēzes laikā no 3. rīkles kabatas dorsālās daļas attīstās apakšējais pāris, bet no 4. kabatas — augšējais pāris. Epitēlijķermenīši sekretē parathormonu, kas regulē kalcija līmeni asinīs. Kalcija regulācijā piedalās arī vairogdziedzera sekretētais kalcitonīns, taču tā nozīme ir mazāka nekā parathormonam. Epitēlijķermenīšiem ir vairogdziedzerim līdzīga asinsapgāde un limfātiskā cirkulācija. Veicot tiroidektomiju (vairogdziedzera izņemšanu), atstāj epitēlijķermenīšus, citādi iestājas nāve elpošanas muskuļu tetānisko saraušanos dēļ.

Epitēlijķermenīši atrodas saistaudos vairogziedzera mugurpusē un katrs no tiem parasti sastāv no vairākiem šūnu sakopojumiem. Tos apņem saistaudu kapsula, no kuras atiet saistaudu joslas, kas sazarojas pamataudos un veido tīklveida balstu — stromu. Stromā ir daudz kapilāru ar fenestrētu endotēliju, kas ļauj notikt intensīvākai vielu apmaiņai, kā arī daudz taukšūnu (veciem cilvēkiem ap 70%).

Epitēlijķermenīši sastāv no 2 šūnu tipiem:

1. Galvenās šūnas (vairāk) — tās ir vienīgās šūnas epitēlijķermenīšos embrionālajā periodā un jaundzimušajiem. Tās ir mazas, poligonālas, ar daudziem ieslēgumiem un ar sekretorajām granulām. Galvenās šūnas regulē sintēzi, uzglabā un sekretē parathormonu. Tām ir kalcija receptori, kas uztver, ja ekstracelulāri kalcija koncentrācija samazinās, attiecīgi tad sekretējot parathormonu un paceļot kalcija līmeni asinīs.

2. Oksifilās šūnas (mazāk) — parādās 5 gadu vecumā, pakāpeniski to daudzums palielinās. Tās ir lielākas ar daudz mitohondrijiem, bet tām nav sekretoro granulu. Funkcija nav vēl izpētīta, bet atklāts, ka tās sekretē PTHrP (parathyroid hormone related protein), kas, visticamāk, stimulē šūnu dalīšanos.[1][2][3]

Epitēlijķermenīši sekretē parathormonu, kas regulē kalcija un fosfātu līmeni asinīs, nodrošinot normālu nervu un muskuļu sistēmas darbību.

Parathormona efekti:

  • Tā kā osteoklastiem nav parathormonu receptoru, bet osteoblastiem ir, tad tos aktivē osteoblastu signālmolekulas (RANK-RANKL). Osteoklasti diferencējas, tie reabsorbē kaulus, kalcijs izdalās asinīs. Lai gan kauls tiek noārdīts, pēc tam tas atjaunosies un notiks superkompensācija ar kaulu stiprības paaugstināšanos. Tādējādi parathormonam ir arī anaboliska iedarbība uz kaulu, to lieto pret osteoporozi.
  • Palielina kalcija, bet samazina fosfātu reabsorbciju nieru kanāliņos.
  • Stimulē arī D vitamīna aktīvās formas sintēzi nierēs, tas veicinās tālāk labāku kalcija uzsūkšanos zarnās.[1][3]
  1. 1,0 1,1 Michael Ross, Wojciech Pawlina (2006). Histology a text and atlas (5. izd.). Lippincott Williams & Wilkins. ISBN 0-7817-6790-3.
  2. Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.
  3. 3,0 3,1 Medicīniskā histoloģija III (2008) Jurijs Markovs 212 lpp., ISBN 978-9984-716-76-3