Dziedzeris

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Cilvēka zemžokļa siekalu dziedzeri

Dziedzeris (latīņu: glandula) ir orgāns, kas sekrēcijas rezultātā izstrādā dažādas īpašas vielas. Dziedzerus iedala iekšējās sekrēcijas jeb endokrīnajos dziedzeros un ārējās sekrēcijas jeb eksokrīnajos dziedzeros. Iekšējās sekrēcijas dziedzeri galvenokārt izstrādā hormonus un dažādus fermentus, bet ārējās sekrēcijas dziedzeri — dažādas vielas, kas tiek izvadītas uz āru. Dziedzerus veido dziedzerepitēlijs, tas veic sekretoro funkciju un ir speciāls epitēlijaudu paveids. Dziedzerpitēlijs sastāv no īpašām šūnām glan­dulocītiem.[1]

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc sekrēcijas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja sekrēts nokļūst uz ķermeņa ārējās virsmas vai kāda orgāna dobumā, to sauc par ārējo sekrēciju. Turpretī, ja sekrēts nokļūst iekšējā vidē (asinīs, limfā, smadzeņu likvorā), tad tā ir iekšējā jeb endokrīnā sekrēcija. Iekšējās sekrēcijas jeb endokrīnos daudzšūnu dziedzerus veido šūnu grupas, starp kurām zarojas asins kapilāri. To sekrēts jeb inkrēts izdalās no šūnām tieši asinīs. Inkrēta darbīgo daļu sauc par hormonu. Hormoni izplatās ar asinīm un iedarbojas uz ipašām mērķšūnām, kuru plazmatiskajā membrānā ir attiecīgā hormona receptori. Hormoni ietekmē organisma augšanu, attīstību, vielmaiņu, asinsrites sistēmas orgānus, nervu sistēmas, dzimumorgānu un citu sistēmu darbību.[1]

Pēc sekrēta ķīmiskā sastāva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eksokrīnos glandulocītus iedala serocītos un mukocītos. Attiecīgi reizēm izšķir serozus un mukozus dziedzerus, pēc tā kāds šūnu tips ir visvairāk sastopams. Serocītu sekrēts ir bagāts ar fer­mentiem. Savukārt mukocīti sintezē glikoproteīnus, kas vāji krāsojas ar histoloģiskajām preparātu krāsām - hematoksilīnu un eozīnu (visbiežāk izmanto­tajām krāsvielām). Tādēļ pēc krāsošanas šo šūnu apikālais pols atgādina ziepju putas. Mukocītu kodols ir saplacināts un atrodas šūnas pamatnē. Pēc izdalīšanās no mukocīta glikoproteīni, saistot ūdens molekulas, pārveidojas gļotās. Iedala arī pēc  sekrēcijas ti­pa: merokrīnie, apokrīnie un holokrīnie sekrē­cijas tipi.[1]

Pēc izvadiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās sekrēcijas daudzšūnu dziedzeriem ir izvads un sekrēcijas daļa. Ja dziedzera sekretorā daļa (acīns), kas sastāv no glandulocītiem, ir tālu no orgāna virsmas, to savie­no ar segepitēliju vai nu nezaroti (vienkāršie dzie­dzeri), vai zaroti izvadi (saliktie dziedzeri). Ja viens izvads kalpo vairākām sekre­torām daļām, tādu dziedzeri sauc arī par zarotu.[1]

Pēc formas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sekretorās daļas formu tad arī izmanto ekstra­epiteliālā dziedzera aprakstam. Ja sekretorās daļas forma ir līdzīga ieapaļam maisiņam, dziedzeri raksturo kā alveolāro dziedzeri. Par tubulāriem sauc dziedzerus, kuru sekretorā daļa atgādina aklu caurulīti. Jaukts jeb tuboalveolārs ir, ja abi veidi sastopami.[1]

Iekšējās sekrēcijas dziedzeru uzskaitījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās sekrēcijas dziedzeru uzskaitījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.