Aleksandrs Skrjabins
|
||||||||||
|
||||||||||
| Mūzikas portāls / Mūzikas vikiprojekts |
||||||||||
Aleksandrs Skrjabins (krievu: Алекса́ндр Никола́евич Скря́бин; dzimis 1872. gada 6. janvārī, miris 1915. gada 27. aprīlī) bija krievu simbolisma mūzikas komponists un pianists. Skrjabins beidza Maskavas konservatoriju un vēlāk kādu laiku tajā strādāja arī par pasniedzēju.
Skrjabina agrīnajiem darbiem ir raksturīga liriska un idiosinkrātiska tonālā valoda, kam ietekme rodāma no Friderika Šopēna. Vēlāk Skrjabins, neatkarīgi no Arnolda Šēnberga, attīstīja ļoti atonālu un disonējoši muzikālo sistēmu (saskaņotu ar misticismu). Skrjabins ietekmējās no sinestēzijas — viņš krāsas saistīja ar savas atonālās skalas harmoniskajiem toņiem — un viņa krāsu sasaistītais kvintu aplis bija ietekmēts no teozofijas. Daži Skrjabinu uzskata par galveno krievu simbolisma komponistu.
Ievērojamākie skaņdarbi [izmainīt šo sadaļu]
- Klavierkoncerts (Op. 20, 1896)
- 2. sonāta (Op. 19, 1897)
- 1. simfonija (Op. 26, 1900)
- 2. simfonija (Op. 29, 1902)
- 3. simfonija (Dievišķā poēma, Op. 43, 1904)
- "Ekstāzes poēma" (Op. 54, 1907)
- "Prometejs" (simfoniskā poēma, Op. 60, 1910)
- 9. sonāta (Op. 68, 1913)
- Vers la flamme (poēma, Op. 72, 1914)