Simbolisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Simbolisms (sengrieķu symbolon - 'zīme') bija modernistiskās mākslas virziens 19. gs. otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā. Simbolisms aptver literatūru, glezniecību, tēlniecību, tas ietekmējis arī mūziku.


Simbolisms literatūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no simbolisma pamatlicējiem - Pols Verlēns

Simbolisms sākotnēji radās Francijā 19. gs. 70.-80. gados kā noliedzoša reakcija uz tolaik dominējošo reālismu un naturālismu. Simbolisma pirmsākumi franču dzejā meklējami jau Šarla Bodlēra (1821-1867) daiļradē, it īpaši krājumā "Ļaunuma puķes" (1857), kur laikmetam neraksturīgi skartas seksualitātes, nāves, grēka, ļaunuma, melu un citas tēmas. Tāpat par vienu no simbolisma priekštečiem uzskata amerikāņu autoru Edgaru Alanu Po (1809-1849), no kura ietekmējies un kura darbus savā laikā tulkojis arī Bodlērs. Vēlākai simbolisma attīstībai neapšaubāmi izcili svarīga nozīme ir vācu filosofa Frīdriha Nīčes (1844-1900) darbiem un uzskatiem.

1886. gadā Parīzes laikrakstā Le Figaro dzejnieks Žans Moreass publicējis simbolisma manifestu, kur uzsvēris, ka mākslas augstākais uzdevums ir ar simbolu starpniecību atklāt ikdienišķajai pieredzei slēpto ideālo (ideju) pasauli.

Spilgti un mākslinieciski ļoti augstvērtīgi simbolisms izveidojās un attīstījās 19. gs. beigās Krievijā, galvenokārt lielā franču simbolisma ietekmē. Krievu simbolisma izveidē liela loma bija dzejniekam Valērijam Brjusovam, kurš 1894.-95. gadā izdeva antoloģiju "Krievu simbolisti", kurā, maskējoties zem dažādiem pseidonīmiem, publicēja it kā daudzu jaunu dzejnieku - simbolistu darbus.

Simbolisms uzskatāms, iespējams, pat par pašu ietekmīgāko modernisma literatūras sākotnes virzienu.

Nozīmīgākie autori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūras vēsturē plašākie un nozīmīgākie ir divi simbolisma nacionālie virzieni - franču un krievu. Kā jau minēts, sākotnēji simbolisms izveidojas franču literatūrā. Par nozīmīgākajiem franču simbolistiem uzskatāmi Šarls Bodlērs, Pols Verlēns, Stefans Malarmē, Pols Valerī, Arturs Rembo, Lotreamons. Kā nozīmīgākie krievu simbolisti minami Valērijs Brjusovs, Dmitrijs Merežkovskis, Vladimirs Solovjovs, Konstantīns Baļmonts, Fjodors Sologubs, Aleksandrs Bloks, Andrejs Belijs, Zinaīda Hipiusa, Vjačeslavs Ivanovs. Kā izcili simbolisti pasaules literatūras vēsturē minami austrieši Rainers Marija Rilke un Hugo fon Hofmanstāls, vācietis Stefans George, beļģi Moriss Meterlinks un Pols Verharns, polis Staņislavs Pšibiševskis, daļēji arī anglis Oskars Vailds.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Simbolisms pieder pie romantiskā poētiskā tipa, akcentējot intuitīvo, ne loģisko pasaules izziņu. Galvenā simbolisma iezīme ir uzskats, ka literatūrai (pamatā - dzejai) jāatklāj kādas augstākas, transcendentas pasaules esamība, kas manifestējas dažādos daudznozīmīgos, grūti tveramos un analizējamos tēlos - simbolos. (Sal. ar Platona filosofiskajiem uzskatiem.) Simbols - simbolistu uzskatā - ir mīta sastāvdaļa, kura, pat atrauta no veselā, t.i. no mīta, saglabā atmiņu par šo veselumu. Simboli kā vārdi, bet mīti kā to savirknējums veselās frāzēs - tekstos. No šejienes simbolisma dzejā bagātīgā reminiscenču poētika (zīme aizstāj veselu situāciju vai veselu tekstu). Mīts kļūst par universālo atslēgu, šifru, ar ko var atminēt pasaules dziļāko būtību, izprast tagadnē notiekošā sakrālo nozīmi un jēgu (neomītisms). Simbolisms bieži deklarē mākslu kā būtībā pravietisku, māksliniekam piešķirot priestera, pareģa u.tml. lomu. Zīmīgi, ka daudzi simbolisti runā par mākslu kā reliģiju. Tradicionāli šī "augstākā pasaule, realitāte" nozīmē tradicionālo romantisma opozīciju (labs - ļauns, garīgs - fizisks, ideāls - materiāls, skaists - neglīts u.c.) pārvarēšanu un sintēzi. Šeit liela nozīme Nīčes filozofijai.

Simbolisms pievēršas fiziskajai pasaulei kā augstāku spēku atklājējai, jutekliskai pasaules izjūtai, dziņām un kaislībām, aktualizē nakts estētiku, savā ziņā daļa simbolistu reabilitē ļaunumu. Simbolismam nozīmīgs ir mīts un mītiskais, ne-racionālais, fantastiskais. Simbolisms izceļas arī kā kultūras mantojuma vērtētājs un kritizētājs; simbolisms ir izteikti intelektuāls virziens, tas aktualizē romantisma priekšstatos radušos elitārās mākslas koncepciju.

Dzejā simbolisti īpašu uzmanību pievērsa tās formai, tādēļ literatūrzinātnes un literatūras vēstures tradīcijā simbolisma dzeja, bieži pārspīlējot, raksturota kā izteikti formālistiska. Lai gan nevar noliegt tiešām lielo formas nozīmi simbolisma dzejā (no kā izriet, piemēram, tās īpašā muzikalitāte), jāatzīst, ka ne mazāk būtisks ir saturiskais aspekts.

Simbolisms latviešu literatūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu literatūrā simbolisms grūti nošķirams no neoromantisma un citiem 20. gs. sākuma latviešu modernisma novirzieniem un strāvojumiem. Latviešu simbolisms nesaraujami saistīts ar tā saukto dekadences kustību un tās "tēvu" un sākotnējo vadoni Viktoru Eglīti. Tomēr simbolisma pirmsākumi latviešu literatūrā meklējami Jāņa Poruka daiļrades modernistiskajā daļā (īsais prozas darbs "Čūskas", filosofiskā poēma "Nebijušais un divi vientuļi"). Par izcili spožu un mākslinieciski ļoti augstvērtīgu simbolisma dzejas paraugu uzskatāms Edvarta Virzas krājums "Biķeris" (1907). Simbolisma literatūru pārstāv arī Viktora Eglīša 1907. gada dzejas krājums "Elēģijas", kas tomēr ne tuvu nesasniedz Virzas dzejas līmeni. Atsevišķi kā savdabīgs simbolisma pārstāvis būtu jāmin Rainis (piemēram, viņa poēma "Ave sol!"). Tāpat arī Fricis Bārda ar lielu daļu savas daiļrades būtu uzskatāms par simbolistu, tiesa, īpatnu, dzejā Rilkem tuvojošos autoru. Simbolisma ietekme atrodama arī Jāņa Akuratera, Viļa Plūdoņa, Kārļa Štrāla, Haralda Eldgasta un citu autoru darbos.

Latviešu simbolisms veidojas spēcīgā krievu literatūras ietekmē (Brjusovs, Baļmonts u.c.), taču neapšaubāmi liela nozīme ir arī tulkojumiem no franču un vācu valodām (Meterlinks, Verlēns, Pšibiševskis u.c.). Grūti pārvērtējama nozīme Frīdriha Nīčes filosofijai, it īpaši Viļa Plūdoņa meistarīgi tulkotajam un jau 1908. gadā izdotajam darbam "Tā runāja Zaratustra". Lielu ietekmi atstāj arī norvēģu Henriha Ibsena un Knuta Hamsuna daiļrade.

Simbolisms mākslā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Odilona Redona glezna "Violetas Heimanes portrets" (1910)

Arī mākslā simbolisms kā virziens radās 19. gs. otrajā pusē. Simbolisma pirmsākumi meklējami Viljama Bleika (1757-1827), Džovanni Piranezi (1720-78), Johana Heinriha Fisli (1741-1825), Fransisko de Goijas (1746-1828), Kaspara Dāvida Frīdriha darbos. Simbolisms pievērsās mākslinieka un cilvēka vispār iekšējās dzīves atklāsmei, mistiskajam, noslēpumainajam un mītiskajam, nāvei un iznīcībai. Kā izcilākie mākslinieki - simbolisti minami šveicietis Arnolds Bēklins, vācietis Francis fon Štuks, austrietis Gustavs Klimts, francūži Gistavs Moro un Odilons Redons; tēlniecībā par simbolisma pārstāvi dažkārt tiek uzskatīts francūzis Ogists Rodēns.

Citāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Saule par sevi ir tumšs attēls, un gaisma ir Dieva ēna." (Neoplatoniķis sers Tomass Brauns)
  • "Ir daba templis, kur no dzīviem pīlāriem

Redz dažreiz neizprastus vārdus kupli zeļam.

Starp simboliem tur cilvēks mūžam ceļo,

Un maigām acīm ilgi viņā raugās tie..." (Šarls Bodlērs)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]