Alus pučs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Alus pučs (vācu: Hitlerputsch — Hitlerpučs, vācu: Hitler-Ludendorff-Putsch — Hitlera-Lūdendorfa pučs) bija Bavārijas labējo spēku neveiksmīgs mēģinājums sagrābt varu Minhenē, kas norisinājās 1923. gadā no 8. novembra vakara līdz 9. novembra pēcpusdienai. Starp puča līderiem bija Nacionālsociālistiskās Vācu Strādnieku partijas līderis Ādolfs Hitlers un ģenerālis Erihs Lūdendorfs.

Gadu pirms Alus puča Itālijā fašistiem bija izdevies sagrābt varu pēc Marša uz Romu. Turklāt Veimāras republika tobrīd piedzīvoja spēcīgu inflāciju un citas ekonomiskās problēmas. 1923. gada septembrī pēc nemieriem un politiskās nestabilitātes Bavārijā tās premjerministrs Eigēns fon Knilings iecēla Gustavu fon Kāru par valsts komisārs (vācu: staatskomissar), piešķirot diktatora pilnvaras. Fon Kārs kopā ar ģenerāli, Bavārijas Reihsvēra komandieri Oto fon Losovu un pulkvedi, Bavārijas valsts policijas priekšnieku Hansu fon Zeiseru veidoja triumvirātu.

Konservatīvo un labējo spēku pārstāvji cerēja izmantot iepriekšminētos apstākļus, lai sagrābtu varu, pirmkārt, Bavārijas lielākajā galvaspilsētā Minhenē, otrkārt, pēc tam doties uz Berlīni, lai sagrābtu varu visā valstī. Pučistu pusē bija vairāki tūkstoši bruņotu vīru no viņiem lojālajām kara veterānu un paramilitārajām organizācijām.

1923. gadā 8. novembra (1918. gada 9. novembrī pēdējais Vācijas impērijas imperators nolika savas pilnvaras, kas iezīmēja Novembra revolūcijas uzvaru) vakarā Hitlers kopā ar saviem atbalstītājiem ieņēma alus pagrabu Bürgerbräukeller, kurā tobrīd atradās triumvirāts — fon Kārs, fon Losovs un fon Zeisars. Alus pagrabā vēlāk ierādās Lūdendorfs, kurš kopā ar Hitleru pierunāja triumvirātu uz jaunas valdības sastādīšanu, kurā ienāktu arī pārstāvji no labējo organizāciju aprindām. Tikmēr pučistiem lojālie spēki pilsētā ieņēma kazarmas un citas svarīgas ēkas.

Vēlāk vakarā, kad Hitlers izgāja uz ielas, lai atrisinātu konfliktu, kas izcēlās starp triecienniekiem un citām pučistu grupām, Lūdendorfs atlaida brīvībā triumvirāta pārstāvjus. Virsnieki bija devuši viņam goda vārdu, ka viņiem nav padomā vērsties pret pučistiem, tomēr notika pretējais. Tikuši brīvībā viņi atteicās no vienošanās par jaunas Bavārijas valdības izveidi un veica pasākumus, lai novērstu puču.

9. novembra rītā ap 3000 pučistu nolēma maršēt uz Minhenes centrālo daļu, lai atsvabinātu ielenkto Ernstu Rēmu un mēģinātu panākt Reihsvēra un policijas pāriešanu pučistu pusē. Lai arī pilsētā jau bija ieņēmusi pozīcijas policija, tomēr vairāki posteņi viņus palaida garām. Odeonsplatz laukumā, kur atradās ap 100 policistu, pret pučistiem tika atklāta uguns. Izcēlās savstarpēja apšaude, kas radīja sajukumu pučistu rindās. Nemiernieki atkāpās, bet sīkākas sadursmes pilsētā turpinājās līdz pat 9. novembra pēcpusdienai. Kopumā sadursmēs gāja bojā 16 puča dalībnieki un 4 policisti.

Pēc puča izgāšanās Hitlers, kurš krītot izmežģīja plecu, bija pametis Minheni, tomēr drīz viņu apcietināja. 1924. gadā tika tiesāti puča dalībnieki. Lūdendorfs tika attaisnots, bet Hitlers un vēl daži nacisti tika notiesāti. Spriedums, kurā Hitleram piesprieda 5 gadus cietumsoda, tika nolasīts 1924. gada 1. aprīlī, bet jau 20. decembrī puča dalībnieki saņēma amnestiju, kas ļāva no cietuma iznākt arī Hitleram. Cietumā viņš sarakstīja savu autobiogrāfiju "Mana cīņa", kas iznāca 1925. gadā.

Pēc Alus puča nacisti atteicās no idejas par varas sagrābšanu apvērsuma ceļā, respektīvi, viņi turpmākajos gados darbojās likuma robežās un piedalījās parlamenta vēlēšanās, kas jau 10 gadus pēc puča ļāva viņiem uzvarēt Reihstāga vēlēšanās un spert pirmo soli absolūtas varas sagrābšanai valstī.