Baltgalvas ērglis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Baltgalvas ērglis
Haliaeetus leucocephalus (Linnaeus, 1766)
Baltgalvas ērglis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Vanagveidīgie (Accipitriformes)
Dzimta Vanagu dzimta (Accipitridae)
Apakšdzimta Klijānu apakšdzimta (Buteoninae)
Ģints Jūras ērgļi (Haliaeetus)
Suga Baltgalvas ērglis (H. leucocephalus)
Sinonīmi
  • Falco leucocephalus
Izplatība

Distribution H. leucocephalus.png

  Sastopams visu gadu kā nometnieks
  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams ziemošanas sezonā
  Sastopams migrācijas laikā
Iedalījums

Baltgalvas ērgļus iedala divās pasugās:

  • H. l. leucocephalus (Dienvidu baltgalvas ērglis)
  • H. l. washingtoniensis (Ziemeļu baltgalvas ērglis)

Baltgalvas ērglis (Haliaeetus leucocephalus) ir liela auguma vanagu dzimtas (Accipitridae) plēsīgais putns, kas pieder klijānu apakšdzimtai (Buteoninae). Šai jūras ērgļu ģints (Haliaeetus) sugai ir 2 pasugas. Tas ir tuvu radniecīgs jūras ērglim (Haliaeetus albicilla).

Baltgalvas ērglis dzīvo Ziemeļamerikā, galvenokārt Aļaskā, Kanādā, ASV kontinentālajā daļā un Meksikas ziemeļos. Baltgalvas ērglis mājo pie lielām ūdenskrātuvēm ap kurām ir veci, ligzdošanai piemēroti koki.

Baltgalvas ērglis ir Amerikas Savienoto Valstu nacionālais simbols. 20. gadsimta otrajā pusē baltgalvas ērglim ASV teritorijā draudēja izmiršana, tomēr mūsdienās populācija ir atjaunojusies un kopš 2007. gada putns vairs netiek uzskatīts par aizsargājamu.

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltgalvas ērglim pieauguša putna apspalvojums izaug apmēram piektajā gadā
Jaunie baltgalvas ērgļi pirmos gadus ir brūni, ar baltiem lāsumiem

Baltgalvas ērglis ir liels putns, kura garums ir 70 - 102 centimetri, tā spārnu izplētums ir 168 - 244 cm, un masa 2,3 - 7,5 kilogrami. Mātītes ir aptuveni par 25 % lielākas nekā tēviņi,[1] to vidējā masa ir 5,8 kg, bet tēviņu vidējā masa 4,1 kg.[1] Lielākie indivīdi dzīvo izplatības areāla ziemeļos, bet mazākie dienvidos. Vismazākie baltgalvas ērgļi mājo Floridā. Mazāko tēviņu spārnu izplētums ir 168 cm un masa 2,3 kg. Toties lielākie baltgalvas ērgļi dzīvo Aļaskā. Šajā areālā dzīvojošas mātītes spārna izplētums sasniedz 2,44 m un masa 7,5 kg.[2]

Pieaugušiem putniem ir brūns ķermeņa apspalvojums, balta galva un aste, spilgti dzeltens, liels knābis, kāju nagi un acs varavīksne.[2] Aste ir samērā gara, un tai ir viegli izteikta ķīļveida forma. Pirksti ir īsi, ar gariem nagiem. Pirkstam, kas vērsts uz aizmuguri, ir ļoti garš nags. Ar to plēsējs caurdur upura dzīvībai svarīgus orgānus, tikmēr ar pārējiem nagiem upuris tiek pieturēts.[3] Savukārt jaunie putni ir viscauri brūni, ar baltiem lāsumiem, bet to kājas ir dzeltenas. Pieaugušo putnu apspalvojumu baltgalvas ērgļi iegūst apmēram 5 gadu vecumā, kad ir sasniegts dzimumbriedums.[3] Gan tēviņiem, gan mātītēm apspalvojums ir identiski vienāds, bet dzimuma dimorfisms izpaužas auguma lielumā.

Baltgalvas ērglis savvaļā var nodzī'vot līdz 30 gadiem, bet vidēji tas dzīvo apmēram 20 gadus.[4] Vecākais zināmais baltgalvas ērglis sasniedza 50 gadu vecumu. Tas mājoja nebrīvē Ņujorkas apkārtnē.[4]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltgalvas ērglis ir lielisks lidotājs, kas māk izmantot gaisa straumes. Tas lidojumā spēj sasniegt 56-70 km/st ātrumu, pamīšus sitot spārnus un planējot. Nesot medījumu, tā ātrums krītas līdz 48 km/st.[5] Pikējot tā ātrums sasniedz 120 - 160 km/st.

Atkarībā no izplatības areāla baltgalvas ērglis ir nometnieks vai gājputns. Tā ziemošanai mītnes teritorijā galvenais nosacījums ir atvērtas ūdenskrātuves, bez ledus. Ja ūdens baseini ziemas laikā aizsalst, ērglis migrē uz dienvidiem vai uz okeāna krastu. Migrācija parasti notiek dienas laikā, kad saule uzsilda gaisa masas un lidot ir vieglāk.[3]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltgalvas ērglis pārtiek galvenokārt no zivīm, bet medī jebko, kas gadās ceļā.[6] Klusā okeāna piekrastes ziemeļu reģionos tā galvenā barība ir foreles un laši.[7] Baltgalvas ērglis zivis medī, strauji pikējot lejup un, saķerot zivi ar saviem garajiem nagiem, izrauj to laukā no ūdens. Tas medī arī nelielus zīdītājus, piemēram, zaķus, trušus, jenotus, bebrus, ondatras un stirnas. Iecienītākie putnu medījumi ir dūkuri, alki, pīles, kaijas, lauči, gārņi un zosis. Lielākā daļa medījuma ir mazāka par pašu ērgli, bet reizēm upuris ir samērā liels, piemēram, gulbji, jenoti un jauni pārnadži. Tie visi var būt lielāki nekā baltgalvas ērglis. Reizēm, ja ir iespēja, ērglis medī arī rāpuļus, abiniekus un vēžveidīgos.

Baltgalvas ērglis pārtiek arī no maitas, īpaši ziemā. Tie meklē pārtiku arī pilsētu atkritumu izgāztuvēs un meža pikniku vietās.

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltgalvas ērgļu mazuļi ligzdā

Apmēram 5 gadu vecumā baltgalvas ērgļi sasniedz dzimumbriedumu. Kad ērgļi sasniedz pārošanās vecumu, tie bieži atgriežas reģionā, kurā ir nākuši pasaulē. Baltgalvas ērgļi veido pāri uz mūžu, bet, ja viens no pāra iet bojā, veidojas jauns pāris. Ja jaunizveidojies pāris pirmajā reizē zaudē savus mazuļus, tas visbiežāk nepaliek kopā.[8] Riesta laikā ērgļi viens otram izrāda uzmanību ar īpašiem saucieniem un rituālu lidojumu. Lidojums ietver dažādus akrobātiskus elementus, pakaļdzīšanos un uzlidošanu augstu debesīs, kur pāris saķeras kopā ar nagiem un ļaujas brīvajam kritienam. Īsi pirms atsišanās pret zemi tie palaiž viens otru vaļā un paceļas atkal gaisā.[9] Baltgalvas ērglis būvē lielākās putnu ligzdas visā pasaulē.[10] Tā ir 4 metrus dziļa, 2,5 metrus plata un sver apmēram 1,1 tonnu.[1] Floridā ir atrasta vislielākā zināmā baltgalvas ērgļa ligzda. Tā ir 6,1 metru dziļa, 2,9 metrus plata un sver 3 tonnas.[10] Ligzda tiek būvēta no koku zariem vecu un lielu koku zaros, ūdens tuvumā. Ja ērgļu dzīves vietā trūkst piemērotu koku ligzdas būvniecībai, tad tā tiek būvēta uz zemes. Ligzda tiek izmantota daudzu gadu garumā.

Dējumā ir 1-3 olas, bet ļoti reti tiek izaudzināti visi trīs mazuļi. Visbiežāk tiek izdētas 2 olas.[3] Abi vecāki piedalās olu perēšanā. Kamēr viens no pāra perē, otrs medī vai meklē būvniecības materiālus ligzdai. Inkubācijas periods ilgst 5-6 nedēlas.[3] Tā kā perēšana sākas līdzko pirmā ola ir izdēta, tad vecākais mazulis ir lielāks un spēcīgāks par pārējiem. Visi mazuļi visbiežāk neizaug dēļ iekšējās konkurences par barību. Trīs olu dējumā pēdējam mazulim tikpat kā nav cerību izdzīvot. Olas ir apmēram 73 mm garas un 55 mm platas.[5] Tikko izšķīlušies mazuļi ir pilnīgi nevarīgi, tie ir segti ar baltām, mīkstām pūkām. Mazuļi pamet ligzdu pēc 70 dienām, bet arī pēc tam uzturas ligzdas tuvumā. Vecāki vēl kādu laiku turpina tos barot, kamēr jaunuļi iemācās lidot un medīt. Apmēram 3 mēnešu vecumā tie sasniedz pieauguša putna augumu.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 del Hoyo, J., Elliott, A., & Sargatal, J., eds. (1994). Handbook of the Birds of the World Vol. 2. Lynx Edicions, Barcelona ISBN 84-87334-15-6.
  2. 2,0 2,1 Cornell Lab of Ornithology: Bald Eagle
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 ADW: Haliaeetus leucocephalus
  4. 4,0 4,1 4,2 Bald Eagle Biology
  5. 5,0 5,1 Terres, J. K. (1980). The Audubon Society Encyclopedia of North American Birds. New York, NY: Knopf. pp. 644–646. ISBN 0-394-46651-9.
  6. Animals factsheet: Bald Eagle
  7. Daum, David W.. "Bald Eagle". Alaska Department of Fish & Game. Retrieved 2007-08-15]
  8. R.F. Stocek. "Bald Eagle". Canadian Wildlife Service. Retrieved 2007-08-19.
  9. Bald Eagle (Haliaeetus leucocephalus)
  10. 10,0 10,1 About Bald Eagle Nests

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]