Bosfora tilts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Bosfora tilts arī Pirmais Bosfora tilts (turku: Boğaziçi Köprüsü vai 1. Boğaziçi Köprüsü) ir tilts Stambulā, Turcijā, pāri Bosfora jūras šaurumam (turku: Boğaziçi). Tilts savieno Eiropā esošo Ortakējas mikrorajonu (Bešiktašas rajons) ar Āzijā esošo Bejlerbeji mikrorajonu (Īskīdaras rajons).

Tilts ir iekārts tērauda balstos ar slīpiem āķiem. Aerodinamiskais tilta klājs karājas pie zigzaga tērauda vantīm. Tilta garums ir 1.510 m un klāja platums ir 39 m. Attālums starp abiem balstiem ir 1.074 m (15. garākais pasaulē) un to augstums virs brauktuves ir 105 m. Augstums no jūras līmeņa līdz tiltam ir 64 m. Kad tilts tika uzbūvēts (1973), tas bija 4. garākais vanšu tilts pasaulē un visgarākais ārpus ASV.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lēmumu par tilta būvniecību 1957. gadā pieņēma Turcijas premjers Adnans Menderess. 1968. gadā tika parakstīts projekta izstrādes līgums ar britu uzņēmumu „Freeman Fox & Partners”. Tilta projektu izstrādāja slavens britu arhitekts Sers Gilberts Robertss, kas iepriekš bija projektējis Hambera tiltu, Severnas tiltu, Ceturtā ceļa tiltu, Oklendas ostas tiltu un Voltas tiltu. Tilta celtniecība tika sākta 1970. gadā un pamatakmens ielikšanā piedalījās Turcijas prezidents Dževdets Sunajs un premjers Sulejmans Demirels. Celtniecības darbus veica Turcijas uzņēmums „Enka Insaat ve Sanayi A.S.” ar apakšuzņēmējiem „Cleveland Bridge & Engineering Co. Ltd” (Lielbritānija) un „Hochtief AG” (Vācija). Pie projekta strādāja 35 inženieri un 400 strādnieki.

Tilta būvniecība tika pabeigta 1973. gada 30. oktobrī, nākošajā dienā pēc Turcijas Republikas dibināšanas 50. gadadienas un to atklāja prezidents Fahri Koruturks kopā ar premjeru Naimu Talu. Tilta celtniecībai pavisam tika iztērēti 200 miljoni ASV dolāru (aptuveni 91 miljons latu).

Mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Satiksme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bosfora tilts

Šim ātrgaitas lielceļa tiltam ir astoņas braukšanas joslas, no kurām katrā virzienā trīs tiek lietotas autotransportam, viena josla operatīvajiem transportlīdzekļiem un viena gājējiem. Uz tilta satiksmei izmanto mainīga virziena joslas un četrās no sešām joslām rīta pusē virziens ir no Āzijas uz Eiropu, bet vakaros — no Eiropas uz Āziju. Pirmajos četros tilta pastāvēšanas gados tika atļauts tiltu šķērsot arī gājējiem, nokļūstot uz tilta ar balstos iebūvētajiem liftiem, bet mūsdienās gājējiem un smagajam autotransportam tilta šķērsošana aizliegta. Mūsdienās diennaktī tiltu šķērso apmēram 180.000 transportlīdzekļi abos virzienos un no tiem 85% ir vieglie auto. 1997. gada 29. decembrī tiltu šķērsoja miljardais auto. Pie pilnas noslodzes tilts pašā vidū var ieliekties līdz 90 cm.

Par tilta izmantošanu ir jāmaksā, bet maksa tiek iekasēta tikai vienā virzienā: no Eiropas uz Āziju. Maksu iekasē trīspadsmit maksas posteņos Āzijas pusē. Lai mazinātu sastrēgumus, kopš 1999. gada vairāki maksas posteņi (Nr. 9 līdz 13) nav aprīkoti ar barjerām un tie automātiski fiksē transportlīdzekļus ar skeneri no attāluma (turku: OGS). Kopš 2005. gada papildus OGS sistēmai, ieviesta arī magnētisko karšu sistēma (turku: KGS) un kopš 2006. gada 3. aprīļa par tilta pārbraukšanu nevar norēķināties skaidrā naudā. Skaidru naudu joprojām pieņem Sultāna Mehmeda Iekarotāja tilts piecus kilometrus tālāk uz ziemeļiem un 2006. gadā maksa par reizi bija 3 jaunās turku liras (aptuveni Ls 1,10).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]