Chrysolina graminis
| Chrysolina graminis Chrysolina graminis (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Posmkāji (Arthropoda) |
| Klase | Kukaiņi (Insecta) |
| Kārta | Vaboles (Coleoptera) |
| Virsdzimta | Lapgraužu virsdzimta (Chrysomeloidea) |
| Dzimta | Lapgraužu dzimta (Chrusomelidae) |
| Apakšdzimta | Chrysomelinae |
| Cilts | Chrysomelini |
| Ģints | Chrysolina |
| Apakšģints | Chrysolina (Euchrysolina) |
| Suga | Chrysolina graminis |
| Sinonīmi | |
| |
| Iedalījums | |
| |
 Chrysolina graminis Vikikrātuvē | |
Chrysolina graminis ir lapgraužu dzimtas suga, kurā ietilpst 7 pasugas. Sugas pārstāvji ir sastopami Eirāzijā, tai skaitā arī Latvijā.[1]
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Chrysolina graminis sensu lato ir sastopama no Pireneju pussalas līdz Rietumķīnas. Nominālā pasuga (C. graminis graminis) ir izplatīta Eiropā; C. graminis artemisiae ir sastopama Dienvidaustrumeiropā, Kazahstānā, Centrālāzijā, Dienvidsibīrijā un Mongolijā; C. graminis auraria — Daurijā, Tālajos Austrumos, Austrummongolijā un Ķīnā; C. graminis christianae — Francijā; C. graminis mediterranea — Korsikā un Spānijā; C. graminis rugulosa — Francijā; C. graminis santonici — centrālajos Alpos.[2]
Pieaugušo vaboļu apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pieaugušo vaboļu (imago) ķermeņa garums ir 8—11 mm.[3] Ūsas ir īsas ar paplašinātiem augšējiem posmiem.[4] Spiculum gastrale ir resns un Y-veidīgs.[5]
C. graminis auraria ķermenis ir gaiši zaļš vai sarkanīgs ar vara toni. Segspārni uz diskiem ir ar plašu zilu strīpu un ar tievu — uz šuves.[4]
Attīstīšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ziemo pieaugušās vaboles, bet iespējams, ka arī citas stadijas, augsnē. Pieaugušas vaboles parādās no kūniņām pavasarī. Pavasarī sākas pārošanas periods. Pēc pārošanas mātītes dēj olas uz barības auga (piemēram, parastā biškrēsliņa) vai apkārt tam nelielās kaudzītēs.[6] Kāpurs iekūņojas pazemē pie barības auga jūlijā. Pieaugušas vaboles parādās augusta beigās.[7]
Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vaboles dzīvo mitros tīrumos ar garu zāli.[6][8] Tās ir polifāgi fitofāgi lapgrauži, kas barojas ar dažādiem augiem no kurvjziežu, lūpziežu, ceļteku, balzamīņu, skarblapju dzimtā.[8][9]
Imago pārvietojas pa pūkainām augu daļām. Tie nav spējīgi lidot un visu dzīves ciklu pavada tuvumā pie vai uz barības augiem.[3]
Barības augu sarakstā ir:[8][9][10]
- kurvjziedi: pelašķi (parastais pelašķis, vītolu pelašķis), vībotnes, biškrēsliņi (parastais biškrēsliņš), pīpenes (parastā pīpene;
- lūpziedi: mētras (ūdens mētra, paleju mētra, Mentha longifolia x suaveolens), sārmenes purva sārmene;
- ceļtekas: veronikas (garlapu veronika);
- balzamīni: spriganes (puķu sprigane);
- skarblapji: vēršmēles (ārstniecības vēršmēle).
Dabiskie ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ziemā kurmi barojas ar ziemojošām vabolēm, kuras izrok pazemē.
Melnā skudra medī agrīno stadiju kāpurus. Divspārņi no kāpurmušu dzimtas, Macquartia (tai skaitā Macquartia dispar un Macquartia tenebricosa) un Policheta (Policheta unicolor) ģints pārstāvji ir atzīmēti kā kāpuru parazīti; Rhinophoridae dzimtas pārstāvis Rhinophora lepida ir atzīmēts kā Chrysolina graminis parazīts.[11]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Andris Bukejs & Dmitry Telnov. On Latvian Chrysomelinae (Coleoptera: Chrysomelidae): 4. Genus Chrysolina Motschulsky, 1860. Acta Zoologica Lituanica. Daugavpils, Latvia: Institute of Systematic Biology, Daugavpils University, 2010. Vol. XX, no. 2. P. 133—150. ISSN 1648-6919. doi:10.2478/v10043-010-0013-8
- ↑ Andrzej O. Bieñkowski. A study on the genus Chrysolina MOTSCHULSKY, 1860, with a checklist of all the described subgenera, species, subspecies, and synonyms (Coleoptera: Chrysomelidae: Chrysomelinae). — Wrocław, Polska, 2001. — Vol. 12 (2). — P. 105-235.
- ↑ 3,0 3,1 Daniel S. Chapman, Calvin Dytham & Geoff S. Oxford. «Journal of Animal Ecology». Modelling population redistribution in a leaf beetle: an evaluation of alternative dispersal functions. 2007. No. 76. P. 36–44.
- ↑ 4,0 4,1 Определитель насекомых Дальнего Востока СССР. Т. III. Жесткокрылые, или жуки. Ч.2. / под общ.ред. П. А. Лера. — Ленинград: «Наука», 1992. — С. 566. — 704 с. — 1400 экз.
- ↑ Thesis submitted for the degree of Doctor of Philosophy in the Faculty of Agriculture Newcastle upon Tyne University, by Michael Leslie Cox. The Taxonomy and Biology of the British Chrysomelidae. February, 1976.
- ↑ 6,0 6,1 Валуев В.А., Садчиков А.П., Книсс В. А. и Хабибуллин В.Ф. (ред.) Материалы по флоре и фауне Республики Башкортостан. Уфа: РИЦ БашГУ, 2014. ISBN 978-5-7477-3434-0
- ↑ Daniel S. Chapman, Geoff S. Oxford & Calvin Dytham. Process from pattern in the distribution of an endangered leaf beetle. Ecography 32: 259-268, 2009 doi:10.1111/j.1600-0587.2008.05576.x
- ↑ 8,0 8,1 8,2 Дедюхин, Сергей Викторович «Вестник Удмуртского университета». Жуки-листоеды (Coleoptera, Chrysomelidae) ботанического сада Удмуртского университета и его окрестностей: видовой состав, биотопическое распределение, трофические связи. Биология, Науки о земле. — Россия, г. Ижевск: Удмуртский государственный университет, 2010. — Вып. 2. — № 55—63.
- ↑ 9,0 9,1 Károly Vig. «Folia Historico Naturalia Musei Matraensis». Leaf beetle collection of the Mátra Museum, Gyöngyös, Hungary (Coleoptera, Chrysomelidae sensu lato). Savaria Museum, 1997. Vol. XXII. P. 175–201.
- ↑ North Yorkshire Natural Environment Day newsletter. — North Yorkshire County Council: Business and Environmental Services, 2008. P. 1—16.
- ↑ P. H. Jolivet, M. L. Cox & E. Petitpierre (eds.). Novel aspects of the bioloģy of Chrysomelidae. pp. 419-467, 1994.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Chrysolina graminis (L., 1758). GBIF.org
- Chrysolina graminis (Linnaeus, 1758). Wydział Nauk Biologicznych