Donas zirgs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Donas zirgs
Izcelsme Donas upes stepes, Krievija, Ukraina
Īpašības
Augstums skaustā 160 - 165 cm
Krāsa ruds, bērs, melns, sirms
Mājas zirgs (Equus caballus)

Donas zirgs ir viena no siltasiņu šķirnēm. Donas zirgam ir dots Donas upes vārds, kuras krastos ir veidojusies šī senā šķirne. Šo šķirni sauc par savu gan ukraiņi, gan krievi, jo Donas kazaku apdzīvotās stepes iekļaujas abās šajās valstīs. Donas zirgs bija kazaku kara zirgs. Mūsdienās zirgs tiek izmantots kā jājamzirgs hobijam un sportā, tā ir populāra šķirne zirgu tūrismam, un tiek izmantots arī kā aizjūga zirgs. Donas zirgs bija galvenā šķirne Budjonija zirga šķirnes izveidē.

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Donchak 1.jpg

Donas zirgs ir vidēja auguma, tā augstums skaustā ir 160 - 165 cm. Ķermenis ir spēcīgi veidots, kompakts. Zirgs spēj uzkrāt barības rezerves, kuras izmanto vēlāk sliktākos apstākļos, līdz ar to tā ķermenis veidojas paplats[1]. Mugura ir taisna, krusti gari un slīpi, krūtis labi attīstītas un platas. Galva ir neliela, ar taisnu vai nedaudz ieliektu profilu, acis lielas un izteiksmīgas. Pleci var būt taisni, kas ierobežo zirga soļa platumu. Kājas garas, muskuļotas ar spēcīgām locītavām un izturīgiem nagiem. Donas zirgam ir vidēji garš kakls, ar labi veidotu, arkveidīgu kakla un galvas savienojuma vietu. Visbiežāk sastopamā krāsa šai šķirnei ir ruda, bet Donas zirgs var būt arī bērs, melns un sirms. Rudie zirgi bieži izskatās zeltaini ar metālisku spīdumu.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Russian Don from Narodnaya Enc.jpg

Donas zirga vēsture nav atdalāma no kazaku vēstures. Vārds "kazaks" mongoļu valodā nozīmē "bruņotais jātnieks"[2], jātnieks, kas dzīvo nepārtrauktos pārjājienos un kara gaitās, klejotājs, kas nav saistīts ar zemi un māju.[3]. Kazaki ir piedalījušies visos Krievijas impērijas karos[4]. Un armijā kazaks devās ar savu zirgu. 18. gadsimta pirmajā pusē kazaki nepieciešamības gadījumā varēja papildināt impērijas militāros spēkus ar 20 000 vīriem ar zirgiem. No tā, cik kazakam bija labs zirgs, bija atkarīga viņa dzīvība un nāve.

Līdz 17. gadsimta beigām nenotika plānveidīga un pārdomāta zirgkopība. Stepe bija izauklējusi vietējo zirgu, neliela auguma, izturīgu un pieticīgu, ar izcilu veselību, kura asinīs ritēja mongoļu iebrucēju zirgu asinis. Nepārtrauktās kara gaitās zirgi sajaucās ar vietējām krievu zirgu šķirnēm, un no kara gājieniem mājās tika atvestas kara trofejas - izcili austrumu kara zirgi kā ahalteke, arābu zirgi un turku zirgi. 18. gadsimtā izveidojās vienots zirga tips, kuru sauca par veco Donas zirgu. Tas bija ļoti veikls, ātrs, ar labām manevrēšanas spējām lielā ātrumā. Zirgs bija drosmīgs un izturīgs, kas nebaidījās ne no kādiem šķēršļiem. Tas spēja veikt lielus attālumus ar pieticīgām barības un ūdens rezervēm.

18. gadsimta otrajā pusē sāka veidoties jaunais Donas zirgs, bagātie atamani savus zirgu barus sāka uzlabot ar iepirktiem ērzeļiem. Sākās nopietns selekcijas darbs, un tika nodibinātas profesionālas zirgaudzētavas. Starp ievestajiem zirgiem var minēt Karabahas zirgus, Orlovas rikšotājus, tīrasiņu zirgus un arābu zirgus. Selekcijas darbs izveidoja jauno Donas zirgu, kas salīdzinot ar veco tipu bija lielāks, smalkāk veidots, bet joprojām tikpat izturīgs un drosmīgs.

20. gadsimtā pēc 1. pasaules kara un pilsoņu kara Donas zirgs bija gandrīz iznīcināts. Dzīvi bija palikuši tikai daži simti zirgu (apmēram 200 ķēves un 15 - 20 ērzeļi[5]), kas aizmirsti ganījās stepē, kļuvuši gandrīz par savvaļas zirgiem. Donas zirga populāciju atjaunoja vietējo zirgkopju mīlestība un entuziasms[3].

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]