Mājas zirgs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mājas zirgs
Equus caballus (Linnaeus, 1758)
Latvijas zirgs
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Nepārnadži (Perissodactyla)
Dzimta Zirgu dzimta (Equidae)
Ģints Zirgi (Equus)
Suga Mājas zirgs (Equus caballus)

Zirgs jeb mājas zirgs (Equus caballus) ir liels zīdītājs, piederošs vienai no septiņām Equus ģints mūsdienu sugām. Pie zirgiem pieder arī ēzelis, kulans un zebras. Zirgu tēviņu latviešu valodā sauc par ērzeli, mātīti par ķēvi un dzimumbriedumu nesasniegušu īpatni par kumeļu.

Zirgam ilgu laiku ir bijusi ļoti nozīmīga loma gan transportēšanā (tas izmantots jāšanai, kā arī kaujas ratu, pastu ratu, kariešu un pat īpašu tauvu laivu vilkšanai), gan lauksaimniecībā (kā aramzirgs), gan arī pārtikā. Visbiežāk kā aptuvenais zirga pieradināšanas laiks tiek minēts 2000. g.p.m.ē. Tas arī ir laiks, kad zirgs pirmo reizi tiek pieminēts kā pārvietošanās līdzeklis. Līdz pat 20. gs. vidum zirgi tika intensīvi un plaši izmantoti karadarbībā, un, kaut arī zirgi mūsu dienās aizstāti ar tehniku un mašīnām, vēl joprojām ir valstis, kuras ir saglabājušas zirgu karaspēka daļas, šādu daļu un karavīru apzīmēšanai lieto tādus jēdzienus kā kavalērija un kavalērists.

Zirga evolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zirgu izmēri var atšķirties starp šķirnēm. Salīdzinājumā pilna auguma zirgs ar poniju.

Salīdzinot ar zināšanām par citu dzīvnieku attīstību, mūsu zināšanas par zirga izcelsmi ir pietiekami bagātīgas — evolūcijas teorijas speciālisti var droši runāt gan par zirgu dzimtas vissenākajiem pārstāvjiem hirakotērijiem (Hyracotherium) jeb eohipiem (Eohippus), kas dzīvojuši pirms ~ 55 miljoniem gadu, gan arī par savvaļas ekvīdiem zirgiem.

Šo daudzo miljonu gadu laikā zirgi ir daudz mainījušies. Piemēram, dabiskās atlases rezultātā agrīno zirgu priekšteču kāju pirksti no 4 reducēti līdz 3 un tad līdz 1, kas savukārt pārtapis par nagu, kādu to pazīstam mūsdienu zirgveidīgajiem. Zirgi pieder pie nepārnadžu kārtas, to tuvākie radinieki ir tapīri un degunradži. (Salīdziniet zirgus ar pārnadžiemcūkām, govīm un aitām, kuriem nagi veidojušies no 2 pirkstiem.)

Paliekas no diviem malējiem pirkstiem zirgam saglabājušās vēl šobaltdien — aizmetņi jeb t.s. „kastaņi” kāju iekšpusē un spalvu kušķos aizmugurē virs naga. Evolūcijas biologs Stīvens Džejs Gūlds savā 1983. g. izdotajā darbā Hen's Teeth and Horse's Toes kā reti sastopamus piemērus minējis mūsdienu zirgus ar īstiem „liekiem pirkstiem” — interesanti, ka arī šādi nelieli atavismi norāda uz zirgu seno izcelsmi un attīstību.

Dabā zirgi ir plēsīgo zvēru laupījums. Tādēļ viņos mīt dabiska tieksme bēgt no briesmām. Ja zirgam nebūs, kur bēgt, lai aizstāvētos, tie cīnīsies. Zirgam, bēgot no plēsoņām, ir attīstījusies unikāla redze. Acis atrodas galvas sānu plaknēs — katra acs uztver atšķirīgu vizuālo informāciju, bet āpziņā veidojas kopīgs redzes tēls gandrīz 360 grādu leņķī. Tā ganoties zirgs spēj pārraudzīt plašu teritoriju. Katrai acij ir gandrīz 180 grādu redzamības leņķis, tomēr zirgam veidojas divi aklie punkti, laukumi - neliels priekšpusē un lielāks aizmugurē. Zirgs nevar saskatīt lietas, kas atrodas tuvu purnam, tomēr šis laukums nav pārāk liels, jo abu acu vizuālais tēls noteiktā attālumā no purna pārklājas. Aizmugures aklais laukums ir lielāks, bet arī noteiktā attālumā no zirga abu acu uztvertā informācija pārklājas. Tādēļ zirgi ļoti sargā savu aizmuguri. Nav ieteicams zirgam klusējot tuvoties no aizmugures, jo zirgs var izbīties un, neredzot objektu, kas tuvojas, var atspārdīt "briesmas". Zirgi viegli izbīstas un jātnieku drošības dēļ tie būtu pienācīgi jāiepazīstina ar svešiem objektiem un neierastām situācijām.

Zirgi dzīvo ģimenēs un viņu dzīves vide ir pārsvarā ganības, zālāji, ar zāli apauguši krūmāji. Šīs grupas vai bari parasti sastāv no viena pieauguša ērzeļa, viņa harēma (~ 10 ķēvēm) un jaunajiem pēcnācējiem. Līdzko jaunās vīriešu kārtas atvases sasniedz vairošanās vecumu un izrāda pirmos mēģinājumus aplecināt kādu no ķēvēm vai mēroties spēkiem ar bara vadoni, pēdējais tos parasti izdzen no bara, un jaunajiem ērzeļiem neatliek nekas cits, kā nošķirties un izveidot savu „vecpuišu bandu”.

Kad ērzelis ir sasniedzis 7 līdz 8 gadu vecumu, viņš ir pietiekami pieaudzis, lai „iemantotu savā īpašumā” kādu ķēvi, un, ja viņš ir gana stiprs un veiksmīgs, jaunais ērzelis drīz kļūst par „ģimenes vadoni”, t.i., viņam nu jau ir savs "harēms", ko veido citam ērzelim atņemtās ķēves. Parasti ērzeļi atņem no citiem harēmiem sava vecuma ķēves, kas visbiežāk ir vecā ērzeļa meitas, kuras arī pašas ļoti labprāt maina baru. Vērojot zirgu ģimenes ir pierādījies, ka pirmās ķēves, kuras ērzelis ir ieguvis kļūstot pieaudzis, ir tam ļoti uzticīgas, un nemaz tik vienkārši sevi neļauj aizvest nepazīstamam ērzelim. Toties jaunās ķēves pie pirmās izdevības pamet tēva baru.

Alfa ķēve nosaka virzienu, kādā ģimenes ganāmpulks pārvietojas, bet ērzelis noslēdz gājienu, uzraugot apkārtni, vai baram netuvojas briesmas. Nesen zinātnieki secinājuši, ka zirgu starpā valda sava veida demokrātija. Piemēram, ja lielākā daļa ganāmpulka izrāda vēlmi apstāties un ieturēt maltīti, pārējais bars piemērojas šai vairākuma vēlmei.

Zirga pieradināšana un savvaļas sugu saglabāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senākie avoti par zirgu pieradināšanu ir datēti ar 3000. g.p.m.ē.un nāk no Centrālās Āzijas. Pastāv dažādas teorijas par pieradināšanas laiku un vietu.

Metodiska un zinātniska zirgkopība mūsdienu Latvijas teritorijā sākās XIX gs., kad pirmo šķirnes zirgaudzētavu Ēdolē 1847. gadā izveidoja brīvkungs fon Bērs.

Nozarei raksturīgais vārdu krājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar zirga anatomiju saistīti termini[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zirga anatomija

Acs, apakšciska, apakšplecs, aste, astes sakne, auss, balsene, ceļa locītava, ciska, elkonis, ganaši, gūžas, josta, jūga vēnas rieva, kakls, karpālā locītava, krēpes, krēpju dalīšanās vieta, kronītis, krusti, krūtis, lecamā locītava, mīkstumi / mīkstumiņi, mugura, mute, nags, nāsis, pakaļkāja, pakausis, papēža kauls, pēdvidus, piere, pieres krēpes, pleca locītava, plecs, priekškāja, purns, ribas, rīkle, sēžas paugura apvidus, skara / piesis vēzīša locītavā, skausts, stiegra, tukšumi, vaigu kauli, vēders, vēzīša locītava, vēzītis, zarnukaula apvidus, zods, žoklis, u.c.


Zirga krāsu apzīmējoši termini[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādu krāsu zirgi

Sastopami daudzu krāsu zirgi - sākot no dažādu toņu baltiem un pelēkiem un beidzot ar pavisam melniem. Neizpaliek arī pavisam rudi zirgi un citu siltu krāsu zirgi; raibi un tādi, kuriem ķermeņa daļu krāsojums atšķiras.

Daži no krāsu apzīmējošiem terminiem:

Lai aplūkotu detalizētu tabulu ar zirgu spalvu, krēpju un astes krāsām un nokrāsām, skatiet Latvijas zirgu šķirņu ciltsgrāmatu.

Latvieši, it sevišķi folklorā, nereti savus zirgus dēvē tieši pēc to krāsojuma, piemēram, pelēcis vai pelēcītis, bērītis, sirmītis, salnītis u.c.

Termini zirgu īpašu pazīmju uzskaitīšanai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balti marķējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tie ir balti laukumi — zīmes, kas rotā citas krāsas zirga kājas vai galvu. Tā ir tipiska pazīme, pēc kuras viegli atšķirt dažādus zirgus. Šādus baltos marķējumus var sazīmēt pat pelēkiem un sirmiem zirgiem. Visa zirga dzīves garumā šīs zīmes nemaina nedz savu sākotnējo atrašanās vietu, nedz formu vai lielumu. Līdz ar to šie marķējumi lieliski kalpo zirgu identificēšanai, un visas īpašās pazīmes tiek ierakstītas zirga pasē.

Marķējumi uz zirga galvas. Visbiežāk sastopami zirgi, kuru galvas rotā balta zvaigznīte, svītra, abu kombinācija vai gluži vienkārši — kuriem ir balta seja vai purns. Tomēr ar vieglprātīgu zirga pazīmju kategorizēšanu jāuzmanās — ja zirgam, piemēram, uz galvas balta plankuma vietā ir vien pāris baltu spalvu, tad tā arī reģistrācijas dokumentos vajadzētu ierakstīt, pretējā gadījumā zirga identitāte vēlāk var tikt apstrīdēta.

Daži no terminiem, ko lieto balto marķējumu apzīmēšanai:

  • zvaigzne jeb zvaigznīte pierē (angļu val. star) — dažādu formu (pusmēness, trijstūra, komata) balts marķējums starp vai virs acīm;
  • svītra pierē (angļu val. stripe / strip) — balta, šaura, gareniska svītriņa, kas stiepjas pār zirga purnu deguna kaulu robežās;
  • zvaigzne ar svītru pierē (angļu val. star and stripe conjoined / connected) — zvaigzne ar šauru svītru deguna virzienā;
  • puslauks — platāka svītra, kas sniedzas no pieres līdz nāsīm vai starp tām;
  • lauks — 2 līdz 3 pirkstu platuma svītra;
  • lākturis pierē — liels, apaļš baltums, kas pārklāj visu pieri un sniedzas līdz pat acīm;
  • balta seja vai purns (angļu val. white face; bald) — balts laukums, kas sniedzas arī uz sejas vai purna sāniem;
  • balta galva.
Citas pazīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Peļutaka — tumša svītra, kas gareniski sniedzas pār zirga muguru. Jokojot to mēdz saukt arī par "peļu šoseju".
  • Sarma — izkaisītas baltas spalvas nelielā laukumā uz zirga ķermeņa.

Gaitu apzīmējoši termini[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zirgs auļos

Ierasti zirgu pārvietošanās veidi ir šādi:

  • Soļojot trīs zirga kājas atrodas pie zemes un viena pacelta gaisā. Soļojošs zirgs pirmo pacels priekškāju, tad tās pašas puses pakaļkāju, tad atkal otras puses priekškāju un kā pēdējo — tās puses pakaļkāju. Lai liktu stāvošam zirgam sākt soļot, jātniekam ar papēžiem viegli jāpiespiež zirga sānos un jāatspriego pavadas.
  • Rikšojot zemei vienlaikus pieskaras 2 zirga kājas — priekškāja un pretējās puses pakaļkāja (nereti sauktas par „diagonālēm”). [..] Lai soļojošam zirgam liktu sākt rikšot, jāsaīsina pavadas un stingrāk jāpiespiež kājas. Pastāv divu veidu rikši — vienkāršie un atvieglotie. Pirmajā gadījumā jātnieks vienkārši sēž sedlos un ļaujas zirga kustībām. Otrajā gadījumā jātnieks zirgam „piepalīdz”, katrā trešajā zirga solī mazliet paceļoties no sedliem.
  • Lēkšojot zirga priekškāja un pretējā pakaļkāja vienlaikus piesitas zemei, bet atlikušās divas kājas skar zemi atsevišķi. Lēkšojošs zirgs vispirms pieskaras zemei ar vienu priekškāju, tad seko īss mirklis aiztures, tad zirgs piesit pie zemes pretējo pakaļkāju, tad pārējās divas. Ja pārvietojas taisni uz priekšu, nav lielas nozīmes, kura priekškāja (vai vadošā kāja) tiek likta pirmā. Jācenšas zirgu trenēt to darīt ar abām kājām pamīšus, pretējā gadījumā zirgs uztrenēs vienu pusi, bet ar otru lēkšos negribīgi un neveikli. Arēnā zirgam būtu jālēkšo, pirmo liekot iekšējo kāju. Pie strauja pagrieziena iekšējai (jeb pagrieziena centram tuvākai) kājai jābūt vadošai. Lai zirgu no rikšiem paceltu lēkšos ar pareizo kāju, jātniekam jāpāriet uz vienkāršajiem rikšiem, ārējā kāja jānovieto mazliet aiz sedlu vēderjostas un jāpiespiež zirga sāniem ar iekšējo kāju. Lai zirgu no aulēkšiem pārvestu uz lēkšiem, sedlos mazliet jāatliecas atpakaļ, ārējā kāja jānovieto aiz vēderjostas, ļaujot zirgam lēkšot ar pareizo kāju, un jāpievelk pavadas.
  • Auļi jeb aulēkši - šī gaita līdzīga lēkšiem, vienīgi kājas, kas kopā skāra zemi, tagad piesitas pie zemes atsevišķi (pakaļējās mazliet ātrāk par priekšējām). Arī auļos zirgam ir vadošā kāja. Tik strauji veicot pagriezienus ir vēl nozīmīgāk, ar kuru kāju zirgs to dara. Pagriezienā pa kreisi vadošajai jābūt kreisajai kājai, bet pa labi — labajai. Jo straujāks pagrieziens, jo vairāk zirgs nosvērsies uz sāniem. Zirgiem, ar kuriem parasti tiek auļots taisni uz priekšu, jātrenē likt vadībā abas kājas, jo citādi tādi zirgi var ciest no muskuļu nelīdzsvarotības un attiecīgi — grūtībām veikt pagriezienus uz vienu vai otru pusi. Lai paceltu zirgu auļos, jātniekam sedlos jāsasveras mazliet uz priekšu un viegli jāpiesit zirgam sānos.
Ķēve ar kumeļu

Ar zirglietām un jātnieku piederumiem saistīti termini[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie zirglietām — piederumiem, ar kuriem apseglo zirgu, — pieder iemaukti ar trenzi un pavadām, sedli jeb segli ar vēderjostu un kāpšļiem, “sviedrenes” jeb sviedru vai sedlu sedziņas un kāju aizsargi (jeb “nagafkas” / “nagavkas” — no krievu val.), trušādiņa skaustam vai aitādas polsteris (“numnahs”), ko liek zem sedliem, u.c. Iemauktiem, tāpat kā sedliem, ir dažādi veidi, formas, funkcijas un izmēri. Parasti zirglietas iespējams iegādāties pa daļām, tādējādi atrodot katram zirgam piemērotāko ekipējumu.

Iemaukti ir rīks no siksnām, ko uzmauc zirgam galvā un lieto zirga vadīšanai un kontrolei. Iemaukti parasti sastāv no:

  • pakauša siksnas, pieres siksnas, vaigu siksnas, ganašu siksnas, purna siksnas, un, iespējams, arī dalītā purna siksnas — flešas;
  • trenzes jeb trenža vai mutes dzelžiem;
  • un pavadām — iespējams, arī martingala pavadām.

Sedli jeb segli laikam ir pamanāmākais un noteikti lielākais zirga sedlošanas piederums, tomēr iespējams jāt arī uz neapsedlota zirga, līdzīgi, kā to darījuši senie Amerikas indiāņi. Mūsdienās vispopulārākie ir 3 veidu sedli:

  • konkūra (šie sedli radīti ātrumam un lēkšanai. Tie veidoti tā, lai jātnieks ērti varētu ieņemt puspiesēdi un vieglāk noturēt līdzsvaru; tiem ir uz priekšu vērsti atloki, lieli ceļu atbalsti un īsi kāpšļi);
  • iejādes (šie paredzēti iejādei, tādēļ radīti tā, lai demonstrējumu laikā no malas būtu labi pārskatāmas zirga kustības. Sedlos var dziļi iesēsties; tiem ir taisni atloki un gari kāpšļi);
  • universālie sedli (kas atbilst svarīgākajiem jāšanas veidiem un ar kuriem var gan trenēties ikdienā, gan arī lēkt vai piedalīties izjādēs. Sedliem ir nelieli ceļu atbalsti, bet atloki vērsti uz priekšu).

Grāmatās minēti arī kovboju sedli, dāmu sedli (uz kuriem līdz pagājušā gadsimta sākumam, gluži kā to rāda filmās, sievietes jāja garos brunčos ar abām kājām vienā pusē) u.c. Agrākos laikos sedlus izgatavoja seglinieks, un arī mūsdienās sedli ir gan nopērkami veikalā, gan arī individuāli pasūtāmi pie meistara. Sedlu iegāde vai izgatavošana ir dārgs prieks, kaut gan cenas, protams, atšķiras atkarībā no sedlu veida, materiāla un zīmola. Sedlus izgatavo gan no sintētiskiem materiāliem, gan arī no ļoti smalkas cūkādas vai citu dzīvnieku ādām.

Gan zirgam, gan jātniekam ir arī citi jāšanas un zirgkopības piederumi.

  • Pirmkārt jau jātnieka apģērbs, kas parasti sastāv no īpašām jāšanai paredzētām bikses, jātnieka zābakiem vai krāgām jeb stulmiem, aizsargķiveres, neslīdošiem cimdiem utt. Jāšanas laikā zirga papildus kontrolei jātnieks parasti izmanto steku. Sacensību vai parāžu laikā jātnieka tērps ir oficiālāks un elegantāks — tiek startēts jāšanas žaketē (retingotā), kokvilnas kreklā, vīriešiem — arī ar kaklasaiti, elastīgās (parasti — gaišās) galifē jāšanas biksēs, ar zīdu pārvilktā žokejcepurē u.tml.
  • Otrkārt, arī zirga apkopei jātniekam nepieciešams īpašs “ekipējums”. Piemēram — dažādu formu un materiālu susekļi (koka, plastmasas vai gumijas ar dabīgiem vai sintētiskiem sariem) zirga spalvas un krēpju sukāšanai un pat ķermeņa daļu masāžai. Īpaša un regulāra uzmanība jāveltī arī zirga nagu apkopei. Šim nolūkam saimniekam būs nepieciešams nagu āķis ar mazu suku, nazis, vīle un knaibļveida nagu pārbaudes instruments. Pie ikdienas zirglietām pieskaitāmi arī apauši jeb nakteņi, kas ir iemaukti bez laužņiem, izvedamās pavadas, ko lieto zirga vešanai pie rokas ārpus jāšanas laika, korda jeb horda, ko lieto treniņu laikā, lai zirgam liktu pārvietoties pa apli, zirgu segas, ko izmanto dažādiem nolūkiem (siltumam, pret insektiem) utt. Zirga veselībai, labsajūtai un labam izskatam nereti nākas izmantot dažādas kopšanas līdzekļus ziežu, smēru, gēlu un laku veidā.
  • Treškārt, pie zirglietām varētu pieskaitīt arī staļļa inventāru, ko saimnieks lieto zirga barošanai (siles, barības un ūdens trauki) vai mītnes uzturēšanai (rīki mēslu savākšanai) u.tml.
  • Ceturtkārt, citas zirglietas (zirglietu kopšanas līdzekļi — piemēram, sedlu ziedes, aksesuāri zirgam — gumijas krēpju frizēšanai, u.c.).

Zirgi folklorā, mitoloģijā un fantāzijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu tautas folklorā un mitoloģijā. Latviešu mitoloģijā sastopami sudraba, zelta un dimanta zirgi vai zirgi ar sudraba, zelta un dimanta iemauktiem. Sk. Raiņa lugu “Zelta zirgs”, kā arī lasiet pasaku / “Kā zirga puisis kunga meitu izpelnās”.

Zirgi ir apdziedāti, cildināti vai gluži vienkārši — pieminēti — neskaitāmās latviešu tautas dainās. Piemēram, Dainu katalogā zem sadaļas “Kumeliņš” lasāmas 663 tautas dziesmas. Ar dažām no tām variet iepazīties šeit.

Lībiešu tautas mitoloģijā. Zirgiem ir bijusi un arī mūsdienās ir nozīmīga loma lībiešu (un visu somugru) mitoloģijā. Arheoloģiskajos izrakumos atrasti vairāki 13. gadsimta amuleti zirga galvas formā un citi zirgveida piekariņi. Folklorā ir minēti dažādi jātnieki, kas devušies pa jūrmalu ceļos.

Zirgi fantāzijā un fantastikā. 1968. gadā amerikāņu rakstnieks Pīters S. Bīgls (Peter S. Beagle) sarakstīja grāmatu “Pēdējais vienradzis” (“The Last Unicorn”), kas uzskatāma jau par fantāzijas žanru klasiku un nodēvēta par 1 no 10 labākajiem šī žanra darbiem pasaulē. 2005. g. Jumava izdeva šo grāmatu Sandra Kļaviņa tulkojumā. Pēc šī darba 1982. gadā tika izveidota animācijas filma ar tādu pašu nosaukumu (sk. Internet Movie Database ierakstu) un 2006.g. tiks pabeigta pilnmetrāžas filma (atkal sk. IMDB ierakstu par šo filmu).

Savukārt aplūkot Šarlotes Džonsas fantāzijas zīmējumus ar daudzkrāsainu zirgu attēliem varat / šeit.