Budjonija zirgs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Budjonija zirgs
Izcelsme Rostovas apgabals, 20.gs
Īpašības
Augstums skaustā Vidēji 160 cm
Krāsa ruds
Mājas zirgs (Equus caballus)

Budjonija zirgs ir viena no siltasiņu šķirnēm, kas ir izveidota Krievijā pēc Oktobra revolūcijas, šķirne ir nosaukta par godu revolūcijas varonim maršalam Budjonijam. Budjonija zirgi ir ļoti izturīgi un ātri jājamzirgi, bet tos izmanto arī kā konkūra zirgus.

Izskats un raksturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa Budjonija zirgu ir rudi, bieži ar metālisku spīdumu, kas ir iegūts no Donas zirgiem, kuri savukārt spalvas metālisko spīdumu ieguva no ahaleteke zirgiem. Bet tie var būt arī melni, bēri un sirmi. To augums skaustā ir apmēram 160 cm. Budjonija zirga uzbūve ir viegla un eleganta. Tiem ir smalki veidota galva, ar taisnu profilu, zirgam ir garš kakls, slīpi pleci, platas krūtis un gara, taisna mugura, ar viegli slīpiem krustiem. Kājas ir garas un stipras, ar labām locītavām un spēcīgiem nagiem[1]. Tie ārēji atgādina tīrasiņu zirgus.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunveidotā Padomju Savienība 1920. gados uzsāka ambiciozu zirgu audzēšanas programmu - izveidojot universālu jājamzirgu šķirni, lietojot vietējās, vēsturiskās šķirnes. Tā Rostovas apgabalā maršala Budjonija vadībā tika izveidota Budjonija šķirne, lietojot Donas zirgu un Černomoras zirgu ķēves un tīrasiņu ērzeļus. Tika izmantoti arī kazahu un kirgīzu zirgi. Zirgi bija paredzēti kavalērijas vajadzībām.

Donas un tīrasiņu zirgu krustojumu sauca par anglo-doniem, kuri tika pēc tam krustoti ar arābu zirgiem, un tad vēlreiz atpakaļ ar tīrasiņu zirgiem. Laikā starp 1926. un 1940. gadu tika izmantoti vairāk kā 70 tīrasiņu zirgi, tomēr tikai trīs no tiem kļuva par šķirnes ciltstēviem: Simpatjaga, Inferno un Kokas. Šie trīs ērzeļi kļuva par ciltstēviem sešām galvenajām līnijām. Simpatjagas trīs dēli: Sagib, Saksagan un Sagar. Inferno divi dēli: Imam un Islam un viens Kokas dēls - Kaguls.

Budjonija zirga šķirne oficiāli tika atzīta 1949. gadā[2]. Ironiski, ka tas notika dažus gadus pirms tika likvidēta Krievijas kavalērija (1954. gadā)[3].

1950. gados tika veikts eksperiments ar Budjonija zirgu šķirni - Maničas ezera salā Rostovas apgabalā tika palaisti zirgi, kurus nepieskatīja neviens cilvēks. Eksperimenta mērķis bija pārliecināties, cik izturīga ir šķirne savvaļas apstākļos. Zirgi salā dzīvo joprojām, un ir pierādījuši, ka spēj izdzīvot savvaļā bez cilvēku aprūpes[4].

Mūsdienās šo šķirni audzē Krievijā, Ukrainā, Kirgizstānā un Kazahstānā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bongianni, Maurizio (1988). Simon & Schuster's Guide to Horses and Ponies. Simon & Schuster, Inc.. p. 52. ISBN 0-671-66068-3
  2. BUDENNY horse
  3. Nicola Jane Swinney "Horse Breeds of the world"
  4. Breeds of Livestock - Budyonny Horse

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]