Eiroskeptisms

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Eiroskeptisms, eiroskepticisms jeb eiroskepse[1] ir nosaukums, ko attiecina uz viedokļiem, kas ir kritiski pret Eiropas Savienību.

Daži uzskata, ka šim nosaukumam ir negatīvas konotācijas un, piemēram, par eiroskeptiķi uzskatītais Čehijas prezidents Vāclavs Klauss terminu "eiroskeptisms" un "eirooptimisms" vietā dod priekšroku apzīmējumiem "ES-reālisms" un "ES-naivums".[2]

2009. gadā izdarītā Eurobarometer aptaujā vismazākais atbalsts dalībai ES bija Latvijā (25% dalību ES vērtēja kā pozitīvu savai valstij), Lielbritānijā (28%) un Ungārijā (32%).[3] 2011. gadā veiktā aptaujā eirooptimisti bija mazākumā četrās valstīs: Lielbritānijā, Ungārijā, Grieķijā un Austrijā. Latvijā aptaujātie bija vienmērīgi sadalīti tajos, kas uzskatīja, ka Latvijai ir labums no ES un tajos, kas uzskatīja, ka nav (47% un 47%).[4]

Salīdzinājumi ar PSRS[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pazīstamais Lielbritānijā dzīvojošais padomju disidents Vladimirs Bukovskis ir ass ES kritiķis.

Astoņdesmito gadu vidū kopējais tirgus jau bija gatavs. Kāpēc gan vēl vajadzēja veidot ES? Izrādās, tajā laikā Rietumeiropas valdību kreisie līderi tikās ar Gorbačovu un konstatēja, ka sociālisma ideja nonākusi krīzē. Vienīgā iespēja to saglabāt bija ņemt savās rokās "Eiropas projektu". Ideja par brīvo tirgu tika apgriezta kājām gaisā un radās pārnacionāla struktūra. Gorbačovs to nosauca par "kopējām Eiropas mājām" [Common European Home].

Latvijas Avīzes raksts par Bukovska viesošanos Latvijā 2005. gadā, pārpublicēts Latvijas Politiski Represēto Apvienības mājaslapā[5]

90. gadu sākumā Bukovskis tika aicināts piedalīties tiesas prāvā Krievijā, lai lemtu par to vai Komunistiskā partija ir bijusi krimināla organizācija (un attiecīgi vai tās biedri būtu kriminālvajājami uz dalības pamata vien). Šīs prāvas ietvaros viņam tika dota pieeja slepeniem PSRS dokumentiem, to skaitā arī tādiem, kas dokumentēja Rietumvalstu sociāldemokrātu vizītes pie Mihaila Gorbačova un viņu sarunas.

Ideja [par "kopējām Eiropas mājām"] bija ļoti vienkārša, tā pirmo reizi parādījās, kad itāļu komunisti apmeklēja Gorbačovu 1985.-1986. gadā, kam sakoja vizīte no vācu sociāldemokrātiem. Viņi visi sūdzējās, ka izmaiņas, it īpaši, pēc tam, kad Mārgareta Tečere ieviesusi privatizāciju un tirgus liberalizāciju, draud iznīcināt sasniegumus (kā viņi paši to sauca), kuru dēļ ir strādājušas vairākas paaudzes sociālistu un sociāldemokrātu. Tāpēc, viņi sprieda, vienīgais veids kā izturēt šo "mežonīgā kapitālisma ofensīvu" (kā viņi paši to sauca) bija censties ieviest vienus un tos pašus sociālisma mērķus visās valstīs vienlaicīgi. Agrāk kreisās partijas un PSRS oponēja Eiropas integrācijai, jo viņi tur saskatīja draudus saviem sociālistiskajiem mērķiem, taču sākot ar 1985. gadu viņi pilnībā mainīja savu nostāju. PSRS nonāca pie secinājuma, ka ja viņi sadarbotos ar [Rietumeiropas] kreisajām partijām viņi varētu pārtvert visu Eiropas projektu un apgriezt to kājām gaisā. Brīva tirgus [apvienības] vietā viņi to padarītu par federālu valsti.

Bukovska 2006. gadā lasītas prezentācijas transkripts brusselsjournal.com[6]

Tāpat Bukovskis norāda, ka Trīspusējās komisijas biedrs, bijušais Francijas prezidents Valērijs Žiskārs d'Estēns (Valéry Giscard d’Estaing) Gorbačova un Trīspusējās komisijas tikšanās laikā 1989. gada janvārī norādijis Gorbačovam, ka "Eiropa 15 gadu laikā būs federāla valsts" un, ka Gorbačovam ir tam jāsagatavojas. Pēc Bukovska domām šādi Žiskāra d'Estēna izteikumi liek aizdomāties, jo Māstrihtas līgums ar ko Eiropas Savienība sāka pastāvēt oficiāli, 1989. gadā vēl nebija pat izstrādes stadijā. Ironiskā kārta, viņš norāda, Žiskārs d'Estēns ir bijis 2002.-2003. gadā izstrādātās Eiropas konstitūcijas autors.

2006. gadā, pirms 2008. gada krīzes, Bukovskis izteicās, ka pārlieku lielās ekonomikas regulēšanas un birokrātijas dēļ, līdzīgi PSRS, ES ekonomika agri vai vēlu nonāks stagnācijas un vēlāk krīzes situācijā, kuras gadījumā viņš prognozēja haotisku sabrukumu, kur lielu lomu varētu spēlēt etniski jautājumi, līdzīgi kā PSRS vai Dienvidslāvijas SFR gadījumā. Citi komentētāji 2010. gada beigās pauda viedokli, ka eirozonas krīze kalpo par lielisku ieganstu varas konsolidēšanai Briseles rokās.[7]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]