Eirozonas krīze

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Eirozonas krīzi (angļu: European sovereign debt crisis) raksturo atsevišķu Eirozonas valstu (galvenokārt, PĪIGS - Portugāles, Īrijas, Itālijas, Grieķijas un Spānijas) lielās parādsaistības un investoru bailes, ka šīm valstīm aizdoto naudu nebūs iespējams atgūt, kas citu lietu vidū noved pie aizvien samazinātiem šo valstu kredītreitingiem un riska dēļ paaugstinātām procentu likmēm, kas šīm valstīm būtu jāmaksā pārdodot jaunas obligācijas. Jauna obligāciju pārdošana (respektīvi, jauna aizņemšanās) būtu nepieciešama kaut vai tikai tāpēc, lai spētu apkalpot jau esošās parādsaistības. Nespēja apkalpot parādsaistības tiktu uzskatīta par defoltu. Lai ļautu parādos iegrimušajām valstīm (uz laiku) izkļūt no šī apburtā loka, tām ir tikuši piešķirti bailouti (ārkārtas aizdevumi ar pieļāvīgiem atmaksas nosacījumiem), Grieķijas gadījumā, pieprasot visaptverošu taupību un konsolidāciju, kas izraisījis plašus protestus grieķu vidū. 2011. gada novembra pirmajā pusē strauji palielinoties Itālijas obligāciju procentu likmei[1] radušās bažas, ka piešķirt atbilstoša apmēra bailout Itālijai nebūs iespējams, tā kā Itālija ir viena no lielākajām ekonomikām Eiropas Savienībā.[2][3]

Eirozonas krīzes radīto negatīvo seku dēļ starptautiskā reitingu aģentūra Moody's Investors Service 2012. gada 13. februārī samazināja Slovākijas, Slovēnijas (uz A2), Itālijas, Maltas, Spānijas (uz A3), Portugāles (uz Ba3) kredītreitingus, bet Francijas, Lielbritānijas un Austrijas kredītreitingiem noteica negatīvu nākotnes perspektīvu (Aaa-).[4]

Cēloņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Obligāciju procentu likmju izmaiņas līdz 2011. gada septembrim. 2011. gada novembrī sāka kāpt Itālijas procentu likme.[1]

Visas industrializētās pasaules valstis emitē obligācijas (pēc Latvijas kredītreitinga normalizēšanās arī Latvija ir atsākusi to darīt),[5] kas ir galvenais veids kā valstis var aizņemties naudu. Investori ir ieinteresēti pirkt šīs obligācijas, jo valstis apņemas atmaksāt ne tikai obligāciju vērtību, bet arī procentus. Šis princips tiek izmantots banku depozītos, pensiju fondos un tml. Jo stabilāka attiecīgās valsts ekonomika, jo mazāki procenti tai ir jāmaksā - procentu likme ir proporcionāla riskam. Piemēram, Vācija var aizņemties naudu uz ļoti zemiem procentiem, jo tiek uzskatīta par ļoti stabilu.

Eirozona vienmēr ir bijusi monetāra savienība, taču ne fiskāla savienība, respektīvi valstis izmanto vienu maksāšanas veidu, taču katra valsts veido pati savu budžetu, savu nodokļu politiku un aizņemas pēc saviem ieskatiem.[6]

Valstīm kurām bija jāmaksā salīdzinoši augstas procentu likmes aizņemoties naudu pirms eiro ieviešanas, šīs procentu likmes samazinājās, jo stabilu valstu, piemēram, Vācijas atrašanās eirozonā vairoja investoru uzticību. Tas ļāva šīm valstīm aizņemties lētāk un vairāk.[7]

Sākoties 2008. gada krīzei, plīstot aktīvu burbuļiem (t.i., nesamērīgi augstas aktīvu cenas, kas izveidojušās, jo privātpersonām ir bijusi iespēja aizņemties naudu plašos apmēros) atklājās šo valstu patiesās parādsaistības un samazinājās ticība to spējai atdot naudu, kas noveda arī pie ievērojamas obligāciju procentu likmju pieaugšanas, kas padara jaunu aizņemšanos grūtu, kas noveda šīs valstis apburtā lokā.

Eirozonai specifiskas problēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klasiskā gadījumā, kad fiskāli neatkarīga valsts ir arī monetāri neatkarīga (respektīvi, tai ir pašai sava nauda), šīs valsts centrālā banka varētu, piemēram, sākt drukāt aizvien vairāk naudas, ko atdot aizdevējiem (pieņemot, ka obligācija ir denominēta emitētājvalsts valūtā). Tas neizbēgami novestu pie attiecīgās valsts valūtas devalvācijas, kas padarītu šīs valsts eksportu konkurētspējīgāku un samazinātu darbaspēka izmaksas, kas pievilinātu investorus no citām valstīm un atdzīvinātu ekonomisko aktivitāti.[8]

Eirozonā šāds scenārijs nav iespējams, jo atsevišķām valstīm nav kontroles pār Eiropas Centrālo banku.

Risinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izskan viedokļi, ka eiro ir ilgtspējīgs tikai ieviešot fiskālu savienību,[9][10][11] papildus monetārajai savienībai. Šādā gadījumā visiem fiskālajiem jautājumiem vajadzētu tikt lemtiem kopīgi, centralizēti, šādā gadījumā ES sāktu līdzināties vienotai, federatīvai valstij. Daži komentētāji vērš uzmanību uz šķietamu demokrātijas vājināšanos pēc tam, kad gan Grieķijas, gan Itālijas demokrātiski vēlētie parlamenti tika aizstāti ar ES nozīmētiem pārstāvjiem. Britu avīze The Telegraph nodēvējusi šīs valdību maiņas par "eiro puču".[12]

2012. gada 2. martā visas Eirozonas valstis un vairākums no pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm, izņemot Apvienoto Karalisti un Čehiju, Briselē parakstīja starpvalstu līgumu par stingrāku fiskālo disciplīnu. Vienošanās paredz, ka tām dalībvalstīm, kas neievēros maksimāli pieļaujamos budžeta deficīta līmeņus, var tikt piespriesta soda nauda līdz pat 0,1% no IKP. Līgums stāsies spēkā, kad to būs ratificējušas vismaz 12 eiro zonas dalībvalstis.[13]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Italy borrowing rates hit record after budget vote. BBC (8 November 2011). Atjaunināts: 2011-11-13. "The yield on Italian 10-year government bonds rose to 6.77%, the highest since the euro was founded in 1999. Investors fear that the eurozone's third-biggest economy could become the next victim of the debt crisis."
  2. 2,0 2,1 Italy: Too big to bail out?. Al Jazeera (11 Nov 2011). Atjaunināts: 2011-11-13.
  3. 3,0 3,1 Italy's debt too big to bail out unlike Greece: Douglas Blake. India Times (Nov 8, 2011). Atjaunināts: 2011-11-13.
  4. "Moody's" samazina deviņu ES valstu kredītreitingus un nākotnes perspektīvas. LETA, 2012. gada 14. februārī
  5. 5,0 5,1 Latvijā ieradīsies aizdevēju pārskata misija. Apollo (22. oktobris (2011)). Atjaunināts: 2011-11-13. "Latvija šī gada jūnijā veiksmīgi atgriezās starptautiskajos finanšu tirgos, emitējot desmit gadu obligācijas 500 miljonu ASV dolāru (260 miljonu latu) vērtībā."
  6. 6,0 6,1 Iesaka uzmanīties ar eiro. TVNET (20. oktobrī, 2011). Atjaunināts: 2011-11-13. "Taču nav mehānisma, ko darīt tad, ja kāds neievēro šos kritērijus, kā piespiest viņu ievērot vai arī izslēgt no eirozonas. Tas nozīmē, ka eirozonas izveides mehānisms ir ļoti nepilnīgs."
  7. 7,0 7,1 How did Europe get in this mess?. New Zealand Herald (Sep 14, 2011). Atjaunināts: 2011-11-13. "For many economies, including Portugal, Ireland, Greece and Spain (PIGS), this meant their interest rates fell towards lower German and French levels and their banks could borrow money much more cheaply and easily from elsewhere in Europe, and in the United States."
  8. 8,0 8,1 Whispers of Return to Drachma Grow Louder in Greek Crisis. New York Times (November 1, 2011). Atjaunināts: 2011-11-13. "“The real problem is that we are operating under a foreign currency,” Vasilis Serafeimakis (..) said (..) “If we had our own currency, we could at least print money,” Mr. Serafeimakis said, referring to the ability to revalue the drachma."
  9. 9,0 9,1 Eurobonds and fiscal union are the only way out. Financial Times (September 18, 2011). Atjaunināts: 2011-11-13.
  10. 10,0 10,1 'We Need Fiscal Union': EU Commissioner Almunia. CNBC (Sunday, 4 Sep 2011). Atjaunināts: 2011-11-13.
  11. 11,0 11,1 ECB’s Stark Calls for ’Bold Steps’ Toward European Fiscal Union. Bloomberg Businessweek (November 08, 2011). Atjaunināts: 2011-11-13.
  12. 12,0 12,1 The great euro Putsch rolls on as two democracies fall. The Telegraph (13 Nov 2011). Atjaunināts: 2011-11-14. "The inherent flaws of monetary union have created a crisis of such gravity that EU leaders now feel authorized to topple two elected governments."
  13. ES dalībvalstu līderi paraksta 'fiskālās disciplīnas līgumu'. BNS, 2012. gada 2. martā