Gravitācijas viļņi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Gravitācijas viļņi ir šķērsviļņi, kurus saskaņā ar vispārīgās relativitātes teoriju rada paātrinātā kustībā esoši masīvi ķermeņi vai to formas izmaiņa. Potenciāli gravitācijas viļņu avoti ir pārnova sprādzieni, neitronu zvaigžņu un melno caurumu sadursmes. Gravitācijas viļņi vakuumā izplatās ar gaismas ātrumu. Mijiedarbojoties ar ķermeņiem, tiem ir jāizraisa šo ķermeņu deformācija.

Gravitācijas viļņus pirmoreiz paredzēja Einšteina vispārīgā relativitātes teorija 1916. gadā. Ilgu laiku nebija pietiekami jutīgu instrumentu šo viļņu pierādīšanai. Gravitācijas viļņu eksistenci netieši pierādīja Rasels Halss un Džozefs Teilors, pētot jauna veida pulsāru PSR 1913+16, par ko viņiem 1993. gadā piešķīra Nobela prēmiju.

Lai mēģinātu atklāt gravitācijas viļņus tiešos mērījumos, tika izmantoti elektromagnētiskie teleskopi un neitrīno observatorijas. Džozefs Vebers pirmais mēģināja atklāt gravitācijas viļņus 1960. gados, darbojoties ar rezonanses masas stieņa detektoru. Līdzīgi detektori pasaulē tika uzbūvēti sešās vietās, bet tie nedeva pozitīvu rezultātu. 1970. gados zinātnieki izmantoja lāzera interferometriju, lai veiktu gravitācijas viļņu mērījumus.

2002. gadā gravitācijas viļņus sāka meklēt LIGO observatorija.

2014. gada 17. martā Hārvarda — Smitsona astrofizikas centra zinātnieki paziņoja, ka atklājuši gravitācijas viļņu pēdas. Atklājums veikts, analizējot datus no teleskopa BICEP2, kurš no 2010. līdz 2012. gadam veica reliktstarojuma novērojumus Antarktīdā. Vēlākas citu zinātnieku analīzes liecināja, ka tādas pēdas varētu būt atstājuši starpzvaigžņu putekļi.