Alberts Einšteins

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Alberts Einšteins
Albert Einstein
Alberts Einšteins
Personīgā informācija
Dzimis 1879. gada 14. martā
Ulmā, Vācijā
Miris 1955. gada 18. aprīlī (76 gadi)
Prinstonā, ASV
Pilsonība Vācijas (1879-1896; 1914-1933)
Šveices (1901-1955)
ASV (1940-1955)
Tautība Ebrejs
Paraksts Albert Einstein signature.svg
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika
Studenti Ernsts Gabors Štrauss, Leo Silārds
Sasniegumi, atklājumi Relativitātes teorija
Apbalvojumi Nobela prēmija fizikā (1921)

Alberts Einšteins (Albert Einstein; dzimis 1879. gada 14. martā, miris 1955. gada 18. aprīlī) bija ebreju izcelsmes fiziķis, kuru bieži uzskata par ievērojamāko XX gadsimta zinātnieku. Nozīmīgākais Einšteina ieguldījums fizikā ir relativitātes teorijas izveide. Einšteinam bijusi liela nozīme arī kvantu mehānikas, statistiskās mehānikas un kosmoloģijas attīstībā. 1921. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija fizikā par fotoelektriskā efekta skaidrojumu un "par nopelniem teorētiskās fizikas labā".[1] Viņa vārdā nosaukta vienība, ko lieto fotoķīmijā, asteroīds, kā arī ķīmiskais elements einšteinijs.

Einšteins bija arī izgudrotājs, viņš izgudrojis atšķirīgus tehniskus risinājumus, piemēram, žirokompasam, ledusskapim, dzirdes aparātam[2]. Kopā ar kolēģi Leo Silārdu izgudrotais "Einšteina ledusskapis" 1930. gadā saņēma patentu,[3] tomēr tā ražošana nekad netika uzsākta.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunība un izglītība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alberts Einšteins piedzima 1879. gadā Ulmā, Vācijā, emancipētu ebreju Hermaņa un Paulīnes Einšteinu ģimenē. Privātā kārtā mājās saņēmis jūdaisma reliģisko izglītību, no 5 gadu vecuma ar viņu nodarbojies matemātikas privātskolotājs. 1885. gadā sācis mācīties Minhenes katoļu pamatskolā, kur uzreiz ticis pārcelts uz 2. klasi, bet 1888. gadā pārgājis mācīties uz Luitpolda ģimnāziju. Esot bijis apdāvināts, taču ļoti slinks skolnieks. Nepadevās svešvalodas (vēlāk visai sliktā sadzīviskā līmenī apguvis itāļu, franču un angļu valodu, visu mūžu dodot priekšroku vācu valodai).[2] Māte uzstāja, lai viņš apgūtu vijoļspēli. Tika uzskatīts, ka viņš visu apgūst ļoti lēni, ko mēdz saistīt ar to, ka viņam bija disleksija, viņš bija ārkārtīgi kautrīgs, turklāt viņa smadzenēm bija neparasta struktūra (tas tika noskaidrots pēc Einšteina nāves.[4] Pastāv arī uzskats, ka viņam, iespējams, piemita autismam radniecīgais Aspergera sindroms.[5]

Apgūt matemātiku Einšteins sāka 12 gadu vecumā. 1894. gadā Einšteinu ģimene pārcēlās uz Itāliju. Šajā gadā Einšteins uzrakstīja savu pirmo zinātnisko darbu "Pētījums par ētera stāvokli magnētiskajos laukos". Einšteins bija palicis Minhenē, lai pabeigtu skolu, taču 1895. gadā, to pat nepavēstījis vecākiem, skolu pameta. Viņam neizdevās arī iestāties skolā Cīrihē, un beidzot vecāki viņu nosūtīja uz Šveici, kur viņš 1896. gadā skolu pabeidza. Pēc tam Einšteins atgriezās Cīrihē, un šoreiz viņam izdevās iestāties Šveices Federālajā tehnoloģiju augstskolā (toreiz - Federālajā politehniskajā skolā). Tajā pašā gadā viņš atteicās no Virtembergas pilsonības, kļūstot par nepilsoni (kā nepilsonis dzīvojis laikā no 1895. līdz 1901. gadam). Kopumā bijis četru valstu pilsonis: Vācijas, 1901. gadā Einšteins kļuva par Šveices pilsoni (no šīs pilsonības viņš nešķīrās nekad), Austroungārijas, atkal Vācijas, un visbeidzot ASV.[2]

Darbs patentu birojā un speciālā relativitātes teorija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alberts Einšteins ar draugiem Habicht un Solovine 1903. gadā.

Studiju laikā Einšteins iepazinās ar Milevu Mariču (Mileva Marić, pēc tautības serbiete, matemātikas studente, kuras sekmes bijušas krietni labākas, nekā Alberta), 1902. gadā piedzima viņu meita Liserla, kuru pāris atdeva anonīmai adopcijai Ungārijā.[6] Absolvējis Cīrihes Politehnikumu, saņemot matemātikas un fizikas skolotāja diplomu, 1902. gadā Einšteins kopā ar Milevu ieradās Bernē, kur sāka strādāt Patentu birojā kā "trešās kategorijas tehniskais eksperts". Einšteina pienākums bija novērtēt tos patentu pieteikumus, kuru izprašanai bija nepieciešamas zināšanas par fiziku. Darbs patentu birojā deva ar zinātni nesaistītus ienākumus - Einšteins vienmēr esot uzskatījis, ka praktiska, ar zinātni nesaistīta nodarbošanās atbrīvo zinātnieku no rūpēm par iztiku un no nepieciešamības publicēties tikai pašas publicitātes pēc.[6] Lai papildinātu ģimenes budžetu, piepelnījies kā matemātikas un fizikas privātskolotājs. 1903. gada janvārī Einšteins apprecēja Milevu un ģimene apmetās Bernes vecpilsētā, Kramgasse 49 (mūsdienās tur iekārtots memoriālais muzejs[7]). 1904. gadā piedzima viņu pirmais dēls Hanss Alberts. Šajā laikā Einšteins iepazinās ar filozofijas studentu Morisu Solovinu un matemātiķi Konradu Habihtu - trīs draugi izveidoja neformālo "Olimpisko akadēmiju", kurā Einšteinam bija "Akadēmijas prezidenta un Asteskaula bruņinieka" tituls. Pats Einšteins Bernes posmu atcerējās kā no zinātnes viedokļa auglīgāko un sadzīviski vislaimīgāko. [6]

1905. gadā Einšteins ieguva doktora grādu ar darbu "Jauns molekulāro dimensiju novērtējums" ("Eine neue Bestimmung der Moleküldimensionen"). Tajā pašā gadā viņš uzrakstīja četrus zinātniskus rakstus, kas iezīmēja modernās fizikas sākumu. Daudzi fiziķi uzskata, ka par trijiem no tiem (par Brauna kustību, fotoelektrisko efektu un speciālo relativitātes teoriju) viņš pelnījis Nobela prēmiju (par fotolektrisko efektu viņš to arī ieguva).

1900. gadā Einšteins Annalen der Physik iesniedza pētījumu sēriju, kas tagad pazīstama ar nosaukumu "Annus mirabilis pētījumi" (no latīņu annus mirabilis, kas nozīmē "brīnumu gads"). Pirmajā no šiem darbiem (Über einen die Erzeugung und Verwandlung des Lichtes betreffenden heuristischen Gesichtspunkt) Einšteins izvirzīja enerģijas kvantu ideju (kas ir pamatā jēdzienam "fotons") un to, kā ar tās palīdzību var izskaidrot tādus fenomenus kā fotoelektrisko efektu. Otrajā (Über die von der molekularkinetischen Theorie der Wärme geforderte Bewegung von in ruhenden Flüssigkeiten suspendierten Teilchen) viņš aprakstīja savus pētījumus par Brauna kustību, kā arī piedāvaja empīriskus pierādījumus atomu eksistencei. Trešajā - "Par kustīgu ķermeņu elektrodinamiku" (Zur Elektrodynamik bewegter Körper) - viņš izklāstīja savu speciālo relativitātes teoriju. Ceturtajā no darbiem (Ist die Trägheit eines Körpers von seinem Energieinhalt abhängig?) Einšteins izdarīja no relativitātes teorijas izrietošus secinājumus, tostarp arī to, ka ķermeņa miera stāvoklī enerģija (E) ir vienāda ar tā masas (m) un gaismas ātruma (c) kvadrātā reizinājumu (E=mc^2: masas—enerģijas ekvivalence).

Alberts Einšteins ar sievu Elzu.

1911. gadā Einšteins kļuva par asociēto profesoru Cīrihes universitātē un drīz pēc tam par profesoru Prāgas universitātē, taču pēc neilga laika jau kā profesors atgriezās Cīrihē Tehniskajā universitātē. Šajā laikā viņš daudz strādāja kopā ar matemātiķi Marselu Grosmanu (Marcel Grossman). 1912. gadā Einšteins laiku sāka dēvēt par ceturto dimensiju.

1914. gadā, tieši pirms Pirmā pasaules kara sākuma, Einšteins ieņēma profesora amatu Berlīnes universitātē un kļuva par Prūsijas Zinātņu akadēmijas locekli. Viņš ieguva Vācijas pilsonību. Einšteina pacifisms un izcelsme nepatika vācu nacionālistiem. Kad viņš jau bija ieguvis pasaules slavu, pirmo reizi tika organizēta kampaņa, lai diskreditētu viņa teorijas. No 1914. līdz 1933. gadam viņš darbojās kā Ķeizara Vilhelma fizikas institūta Berlīnē direktors; šajā laikposmā viņam arī tika piešķirta Nobela prēmija un viņš izdarīja savus nozīmīgākos atklājumus.

1919. gadā Einšteins šķīrās no savas sievas Milevas un apprecēja savu māsīcu Elzu Loventāli (Elsa Löwenthal). Elza bija viņa pirmās pakāpes māsīca no mātes puses un otrās pakāpes māsīca no tēva puses.[8] Viņa bija trīs gadus vecāka par Einšteinu. Viņu laulībā bērnu nebija. Šķiršanās dokumentos Einšteins visu savu Nobela naudas prēmiju nodeva savai pirmajai sievai Milevai un diviem dēliem. Tas tika izdarīts jau 1919. gadā, lai gan prēmija tika piešķirta tikai 1921. gadā.[9] Viņa dēls Eduards sirga ar šizofrēniju un nomira garīgi slimo patversmē,[10] savukārt Hanss kļuva par hidrauliskās inženierzinātnes profesoru Kalifornijas universitātē. Pēdējos Einšteina dzīves gados viņu attiecības krietni uzlabojās.[11]

Vispārīgā relativitātes teorija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1915. gada novembrī Einšteins Prūsijas Zinātņu akadēmijā nolasīja lekciju sēriju, kurā aprakstīja savu vispārīgo relativitātes teoriju. Pēdējā no lekcijām viņš iepazīstināja klausītājus ar vienādojumu, kas nomainīja Ņūtona gravitācijas likumu. Šīs teorijas ietvaros visi novērotāji ir vienādi svarīgi, ne tikai tie, kas kustas ar vienu ātrumu. Vispārīgā relativitāte nosaka, ka gravitācija vairs nav spēks (kā tas bija Ņūtonam), bet gan laiktelpas izliekuma sekas.

Alberts Einšteins lekcijas laikā Vīnē 1921. gadā

Sākotnēji zinātnieki uz šo teoriju raudzījās skeptiski, jo tā izrietēja no matemātiskas domāšanas un racionālas analīzes, nevis eksperimentiem vai novērojumiem, taču 1919. gadā apstiprinājās no vispārīgās relativitātes teorijas paredzējumi. Artūrs Edingtons saules aptumsuma laikā izmērīja, cik ļoti zvaigznes gaismu izliec Saules gravitācija. Daudzi zinātnieki gan joprojām nebija pārliecināti par teorijas patiesumu (bieži - jo tā nepiedāvāja absolūtu atskaites sistēmu). Einšteins uzskatīja, ka daudzi no viņiem vienkārši nesaprot teorijas matemātisko daļu.

1921. gadā Einšteins devās uz Ņujorku, kur nolasīja lekciju par savu teoriju. Tajā pašā gadā viņam beidzot tika piešķirta Nobela prēmija - gan ne par relativitātes teorijas izveidi, bet par agrāko darbu par fotoelektrisko efektu. Par relativitātes teoriju joprojām noritēja diskusijas, un Nobela prēmijas komisija nolēma, ka piešķirt prēmiju par kādu mazāk strīdīgu sasniegumu būtu politiski veiksmīgāks solis.

Kopenhāgenas interpretācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neparasta bija Einšteina attieksme pret kvantu fiziku. Viņš bija pirmais, kurš paziņoja, ka kvantu teorija ir revolucionāra, un viņa ideja par gaismas kvantiem, ko tagad pazīst kā fotonus, iezīmē jaunās fizikas atdalīšanos no klasiskās fizikas. Kad sākotnēju kvantu fiziku nomainīja jaunā kvantu mehānika, Einšteins uz to raudzījās skeptiski, nepiekrītot tā sauktajai "Kopenhāgenas interpretācijai", jo tā paredzēja uz varbūtību balstītu un nevizualizējamu fizikas norišu aprakstu. Einšteins piekrita, ka tā ir labākā pieejamā teorija, taču meklēja "pilnīgāku", deterministiskāku skaidrojumu. 1926. gadā viņš vēstulē Maksam Bornam rakstīja: "Kvantu mehānika, bez šaubām, ir iespaidīga. Taču iekšēja balss man saka, ka tā vēl nav īstā. Šī teorija izskaidro daudz, taču neļauj mums nokļūt tuvāk Visvecākā noslēpumam. Es katrā ziņā esmu pārliecināts, ka Viņš nemet kauliņus." Uz to izcilais fiziķis Nīlss Bors atbildēja: "Beidz stāstīt Dievam, kas Viņam jādara!" Einšteins nenoraidīja varbūtības teoriju "kā tādu" - viņš bija izmantojis statistisko analīzi savā darbā ar Brauna kustību un fotoelektrisko efektu -, taču viņš uzskatīja, ka pamatā fiziskā realitāte ir deterministiska. Eksperimentāli pierādījumi, kas ir pretrunā ar šo pārliecību, tika atrasti tikai vēlāk - ar Bella teorēmu.

Vēlīnie gadi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alberts Einšteins saņem no tiesneša Filipa Formana ASV pilsonības sertifikātu (1940. gada 1. oktobris).

Kad 1933. gadā Vācijā pie varas nāca Ādolfs Hitlers, Einšteins atradās ASV un nolēma neatgriezties. Nacionālsociālistiskais režīms viņu apvainoja jaunas "žīdu fizikas" izveidošanā Deutsche Physik ("vācu fizikas") vietā. Nacionālsociālisma fiziķi (starp tiem arī Nobela prēmijas laureāti Johanness Starks un Filips Lenards) centās diskreditēt viņa teorijas un politiskajā "melnajā sarakstā" iekļaut tos vācu fiziķus, kas tās mācīja (kā Verneru Heizenbergu). Viņš kļuva par ASV pilsoni 1940. gadā, taču joprojām saglabāja arī Šveices pilsonību.

Einšteins nodarbojās ar fizikas likumu apvienošanu, ko pats dēvēja par apvienoto lauku teoriju (Unified Field Theory). Viņš centās radīt modeli, kas aprakstītu visas mijiedarbības kā viena spēka dažādas izpausmes. Šis viņa mērķis joprojām ir aktuāls, un ar to sevišķi nodarbojas stīgu teorija. Einšteins izveidoja arī vispārīgotu gravitācijas teoriju, kas ir universāla matemātiska pieeja lauku teorijai.

Einšteins nomira no aortas plīsuma miegā 1955. gada 18. aprīlī slimnīcā Prinstonā, Ņūdžersijā. Šajā brīdī pie viņa atradās tikai medmāsa. Tajā pašā dienā viņu - pēc paša vēlēšanās - kremēja un viņa pelnus izkaisīja nezināmā vietā. Patologs Tomass Stolcs Hārvejs, kurš veica viņa līķa sekciju, saglabāja Einšteina smadzenes. Hārvejs tajās neatrada nekā īpaša, taču 1999. gadā Makmāstera universitātes izpētes grupa atklāja, ka tām viena reģiona trūkst (angl. 'parietal operculum'), savukārt daļa, kas atbildīga par matemātisko domu, vizuāli telpisko izziņu un kustības iztēli ( angl. 'inferior parietal lobe') ir par 15% lielāka nekā parasti.

Personība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaislīgs pīpes smēķētājs un burātājs ar jahtu. Sadzīvē izteikti vienkāršs. 2 reizes precējies, daudzas reizes - iemīlējies. Fotogrāfijās visbiežāk redzam profesoram neatbilstošu ģērbšanās stilu - džemperi, sandales (ja bija iespējams, viņš centās nevalkāt zeķes), platas, biezas šalles. Šī iemesla dēļ visai bieži smalku restorānu zāles pārziņi un portjē pat atteicās ielaist nepietiekami smalko viesi, jo esot smalkas vakariņas un publika, kura gaidot pašu slaveno Albertu Einšteinu. Kolēģis un draugs Leopolds Infelds izsakās: "Ierobežodams savas vajadzības līdz minimumam, viņš vēlējās paplašināt savu brīvību, savu neatkarību. Mēs taču esam miljonu priekšmetu vergi ... Einšteins centās šo atkarību samazināt līdz minimumam." [2]

Politiskie uzskati[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alberts Einšteins un Pasaules Cionistu organizācijas līderi Ņujorkā 1921. gadā (Principal Mossinson, Professor Einstein, Dr. Weizmann, Dr. Ussishkin; avots: The Scientific Monthly 12:5, 1921).

Einšteins bija pārliecināts cionists, aktīvi atbalstīja ebreju valsts izveidošanu laikā, kad par Hitleru neviens nebija pat dzirdējis. Ar šo kustību viņš bija iepazinies Prāgā 1911. gadā, kur vietējā cionistu organizācijā aktīvi darbojās rakstnieks Francs Kafka. 1921. gadā Einšteins kopā ar Haimu Veicmanu ASV vāca naudu Jeruzalemes universitātes dibināšanai, bet 1922. gadā apmeklēja Palestīnu. [12] Pēc politiskās pārliecības sociāldemokrāts, kurš savulaik lielas cerības saistījis ar Oktobra revolūciju Krievijā. Pacifists, kurš iestājies par ebreju un arābu mierīgu sadzīvošanu Palestīnā. [2] 1952. gadā pēc H.Veicmana nāves Izraēlas valdība piedāvāja Einšteinam kļūt par tās otro prezidentu. Viņš no šī piedāvājuma atteicās: "Man svarīgāki ir vienādojumi, jo politika ir domāta šodienai, bet vienādojumi pastāvēs mūžīgi". [2]

ASV FIB lieta par Einšteinu saturēja 1427 lappuses par viņa darbību. Tajā bija ieteikts neatļaut viņam imigrēt uz ASV, apgalvojot, ka viņš "tic, iesaka, atbalsta vai māca doktrīnu, kas [..] 'ļautu netraucētai pielavīties anarhijai' ('let anarchy stalk in unmolested'), kā rezultāts būtu 'valdība tikai vārda pēc'". Šajā lietā apgalvots arī, ka Einšteins bija cieši saistīts ar komunistiskām organizācijām.

Einšteins bija pret tirāniskām valdības formām. Sākotnēji viņš atbalstīja atombumbas izveidi, lai nodrošinātos pret iespēju, ka Hitlers to varētu izdarīt pirmais, un pat nosūtīja ASV Prezidentam Frenklinam Rūzveltam vēstuli, kurā aicināja viņu uzsākt programmu, kā rezultāts būtu kodolieroča izveide. Rūzvelts izveidoja komisiju, kas pētīja urāna izmantošanu kā ieroci, un to vēlāk nomainīja Manhetenas projekts. Pēc kara Einšteins ļoti pārdzīvojis šo savu netiešo lomu kodolieroču radīšanā un stingri iestājās par kodolatbruņošanos: "Es nezinu, ar kādiem ieročiem cīnīsies Trešajā pasaules karā, taču Ceturtajā cīnīsies ar nūjām un akmeņiem." Neilgi pirms savas nāves viņš parakstīja "Rasela-Einšteina manifestu", kas aicināja lielvalstu vadītājus meklēt risinājumus miera ceļā.

Reliģiskie uzskati[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oficiālos dokumentos Einšteins sevi pozicionē kā "neticīgo" vai kā "reliģiozu neticīgo", kaut formāli no ebreju draudzes neizstājās. 1920. gadā Berlīnē esot atteicies maksāt obligāto valsts nodevu ("reliģisko nodokli") savai sinagogai, bet jau dzīvojot ASV, atteicies no ielūguma kādreiz apmeklēt sinagogu. Tomēr sarunās un rakstos Dievu pieminēja pat ļoti bieži - gan fizikas, gan personiskā sakarā, piemēram, "Dievu neinteresē mūsu matemātiskās grūtības, viņš integrē empīriski". [13] "Tas, ko jūs lasāt par manu reliģisko pārliecību, protams, ir meli - meli, ko sistemātiski atkārto. Es neticu personīgam dievam un to nekad neesmu noliedzis, bet gan paudis pilnīgi skaidri. Ja manī ko var saukt par reliģisku, tad tā ir neizmērojamā apbrīna par pasaules struktūru tiktāl, cik to var atklāt mūsu zinātne."[14]

Starptautiskās Sinagogas rabīnam Herbertam Goldšteinam Einšteins rakstīja: "Es ticu Spinozas dievam, kurš sevi atklāj eksistējošā sakārtotajā harmonijā, nevis dievam, kas nodarbojas ar cilvēcisku būtņu likteņiem un rīcību." [nepieciešama atsauce]

Viņš pauda arī savu apbrīnu pret budismu, apgalvojot, ka tam "ir tās iezīmes, ko varētu sagaidīt no kosmiskas reliģijas nākotnei: tas ir pāri personīgam Dievam, izvairās no dogmām un teoloģijas; tas apraksta gan dabisko, gan garīgo un ir balstīts uz reliģisku apziņu, kas izriet no visu lietu, dabisku un garīgu, kā nozīmīgas vienības pieredzēšanas." [nepieciešama atsauce]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. The Nobel Prize in Physics 1921. Nobel Foundation.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Lorencs J. Einšteina pulkstenis. // Rīgas laiks., 10.2008., 35. lpp.
  3. Refrigeration US 1781541 A.
  4. Einstein’s brain a wonder of connectedness.
  5. Undiagnosing Gates, Jefferson and Einstein.
  6. 6,0 6,1 6,2 Lorencs J. Einšteina pulkstenis. // Rīgas laiks., 10.2008., 37. lpp.
  7. Einstein house.
  8. 10 Things You Don't Know About Albert Einstein.
  9. How Nobel winners spend their prize money.
  10. Short life history: Eduard Einstein.
  11. Short life history: Hans Albert Einstein.
  12. Lorencs J. Einšteina pulkstenis. // Rīgas laiks., 10.2008., 34. lpp.
  13. Lorencs J. Einšteina pulkstenis. // Rīgas laiks., 10.2008., 40. lpp.
  14. [1] Raksti: "Reliģija un zinātne" (angliski)

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]


Apbalvojumi
Priekštecis:
Šarls Gijoms
Nobela prēmija fizikā
1921
Pēctecis:
Nīlss Bors