Hāpsalu (stacija)

Hāpsalu
— Stacija —
	Hāpsalu stacijas ēka 2010. gadā.
Pamatinformācija
Atklāta	1905. gadā
Slēgta	2004. gadā
Vēsturiskie ; nosaukumi	Hapsal ; Гапсаль
Stacijas tips	pasažieru
Arhitekts	K. Verheims ; V. Vestfālens
Platformu skaits	1
Sliežu ceļi	3
Adrese	Raudtee tn 2 ; 90504 Haapsalu ; Lääne maakond
Koordinātas	58°56′17″N 23°31′56″E / 58.93806°N 23.53222°EKoordinātas: 58°56′17″N 23°31′56″E / 58.93806°N 23.53222°E

Slēgtais dzelzceļa iecirknis Rīzipere—Hāpsalu

Hāpsalu (igauņu: Haapsalu) ir bijusī dzelzceļa stacija Igaunijā, Lēnes apriņķa Hāpsalu pilsētā, kopš 1997. gada Igaunijas dzelzceļa muzejs (Eesti Raudteemuuseum).^[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iecirkņa Keila—Hāpsalu izbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc privātā Baltijas dzelzceļa izpirkšanas un apvienošanas ar Rīgas—Pleskavas dzelzceļu 1893. gadā, Krievijas Impērijas dzelzceļa administrācija sāka apsvērt iespēju izbūvēt jaunu dzelzceļa iecirkni Keila—Hāpsalu. Šim dzelzceļa iecirknim nebija īpašas ekonomiski stratēģiskas vai militāras nozīmes, pamatā tas tika plānots tieši pasažieru satiksmes nodrošināšanai, it īpaši, ņemot vērā, ka Hāpsalu 19. gadsimtā bija kļuvusi par ievērojamu kūrortpilsētu, tai skaitā to apmeklēja Krievijas imperatora ģimene, Pēterburgas turīgā publika, arī ievērojamais krievu komponists Pēteris Čaikovskis.

77,5 km (73 verstis 150 saženi) garā dzelzceļa iecirkņa izbūves sagatavošanas darbi tika uzsākti 1901. gadā, bet tā faktiskā izbūve tika uzsākta 1904. gadā. Tā paša gada 15. decembrī jaunizbūvētajā dzelzceļa iecirknī jau tika uzsākta pagaidu kravu-pasažieru satiksme. Oficiāli dzelzceļa iecirknis Keila—Hāpsalu (krievu: Кегель-Гапсальскaя железнaя дорогa (КГЖД)) ekspluatācijā tika nodots 1905. gada 15. novembrī.^[2]

Iecirkņa ekspluatācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji dzelzceļa iecirknī bija tikai četras stacijas - III klases stacija Rīzenberga, III klases stacija Risti, V klases stacija Palifere un II klases stacija Hāpsalu. Līdz 1917. gadam Keilas—Hāpsalu dzelzceļa iecirknī tika atklātas vēl trīs jaunas pieturas - Vazalemma, Ellamā un Taebla.

Vienlaikus no Hāpsalu stacijas tika izbūvēts 8 km garš dzelzceļa atzars uz Rohekilas ostu.

20. gadsimta 20. — 30. gados Igaunijas dzelzceļš Keilas—Hāpsalu iecirknī atklāja virkni staciju un pieturas punktu — Kulna, Laitse, Jānika, Turba, Metsa, Jākna, Nigula, Ridala, Ūemeiza.

1935. gadā tvaika lokomotīvju vietā maršrutā Tallina—Hāpsalu pirmo reizi Igaunijas vēsturē devās dīzeļvilciens "Lendav Laanlane". 20. gadsimta otrajā pusē maršrutu apkalpoja Rīgas Vagonu rūpnīcas dīzeļvilcieni.

20. gadsimta 60. gados Keilas—Hāpsalu iecirknī tika uzsākta dzelzceļa elektrifikācija. Pirmais elektrificētais posms Keila—Vazalemma tika nodots ekspluatācijā 1965. gada 15. jūlijā, bet Vazalemma—Rīzipere - 1981. gada 4. septembrī.

Posma Rīzipere—Hāpsalu slēgšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gadsimta 80. gados starp Hāpsalu un Tallinu kursēja trīs pasažieru vilcienu pāri dienā, kas ceļā pavadīja vidēji 2 stundas, taču jau 1990. gadu sākumā, sakarā ar straujo dzelzceļa infrastruktūras nolietojumu, vilcieniem 105 km garais ceļš starp Tallinu un Hāpsalu jau prasīja trīs stundas.

Vienlaikus strauji kritās arī dzelzceļa kravu apgrozījums, bet pasažieri neefektīvā transporta līdzekļa vietā izvēlējās autobusu satiksmi. Dzelzceļa iecirkņa uzturēšana valstij sāka prasīt aizvien lielākus zaudējumus, kā rezultātā 1995. gadā tika izlemts slēgt pasažieru vilcienu satiksmi dzelzceļa posmā Rīzipere—Hāpsalu slēgt. 1995. gada 21. septembrī, rotāts ar egļu zaru vītnēm un uzrakstu — Ardievas Hāpsalu (igauņu: Hüvasti Haapsalu) no Hāpsalu stacijas uz Tallinu ceļā devās pēdējais pasažieru dīzeļvilciens.

Dzelzceļa iecirknis tika privatizēts un tas nonāca AS Haapsalu Raudtee īpašumā. Dzelzceļa iecirkņa pārņemšanas līgumā tika noteikts, ka AS Haapsalu Raudtee dzelzceļa kravu pārvadājumi jānodrošina 5 gadus. Haapsalu Raudtee savukārt apņēmās tuvākajā laikā atjaunot arī pasažieru vilcienu satiksmi.

Dzelzceļa kravu apgrozījumi tomēr turpināja dramatiski kristies un Haapsalu Raudtee tā arī nespēja atrast investoru dzelzceļa iecirkņa rekonstrukcijai. Tā rezultātā sākot ar 2000. gadu arī kravu apgrozījumi iecirknī faktiski beidzās. Haapsalu Raudtee piedāvāja Igaunijas valstij brūkošo dzelzceļa iecirkni atkal pārņemt savā īpašumā, ko valsts tomēr atteicās darīt.

Saskaņā ar Haapsalu Raudtee pausto, lai novērstu dzelzceļa līnijas izzagšanu 2004. gadā tika uzsākta sliežu un pārmiju demontāža un pārdošana.

Sliežu stigas vietā vēlāk tika ierīkots velosipēdistu ceļš, kas daļēji tika izveidots par Eiropas struktūrfondu līdzekļiem.

2017. gadā Igaunijas valdība lēma piešķirt līdzekļus posma Rīzipere—Turba atjaunošanai. Kopš 2019. gada 8. decembra pasažieru vilcieni kursē maršrutā Tallina—Turba.

Stacijas komplekss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akadēmiķa arhitekta Karla Verheima un inženiera Vestfālena izstradātais Hāpsalu stacijas ēkas projekts tika apstiprināts 1904. gada 19. oktobrī, nedaudz vēlāk — 1905. gada 28. jūnijā tika apstiprināts arī īpašais imperatora salons.

Hāpsalu stacijas ēka tika uzcelta divu gadu laikā, Hāpsalu pilsētas nomalē blakus kapsētai un tika nodota ekspluatācijā 1906. gadā. Celtne ir saglabājusies tās oriģinālajā izskatā līdz mūsdienām, gan telpu sākotnējā plānojuma un struktūras, gan eksterjeru un telpu interjeru ziņā.

Stacijas ēkā ietilpa Imperatora salons, II klases pasažieru uzgaidāmā telpas, dāmu telpa, bufete, kases, stacijas priekšnieka un cita personāla telpas. Vēlāk imperatora salonā tika izvietota viesnīca, mūsdienās šeit atrodas Igaunijas dzelzceļa muzeja ekspozīcija.

Stacijas arhitektūra tika ieturēta eklektisma stilistikā, koptēla valodā izmantojot jūras kūrortpaviljonu stilistiskās un tektoniskās izteiksmes līdzekļus. Ēkas fasādē iezīmējas asimetrisks dažādu materiālu un ritmu apjomu kārtojums. Celtnes kompozīciju veido centrālais, divstāvu mūra apjoms, vienstāva koka pamatapjoma spārni — imperatora telpas, 39 metrus gara stiklota koka stāvbūves galerija un neliels vienstāvu koka paviljons — pasažieru uzgaidāmā telpa ar torņa izbūvi.

Viens no ievērojamākajiem Hāpsalu stacijas būvapjomiem ir 216 metrus garā, segtā pasažieru platforma — tieši tik gara platforma bija nepieciešama, lai stacijā pieņemtu Krievijas imperatora vilciena sastāvus. Segtās platformas centrālā daļa no pilsētas puses tika veidota ar plašām stiklotām arkveida logailām.

Stacijas fasādes veidotas izmantojot bagātīgu dekoratīvās apdares klāstu - dzegas, karnīzes, sandrikus, siju un spāru galu dekoratīvos griezumus, koka siluetgriezumus, dekoratīvas jumta savilces, metāla kaluma dekoratīvās balustrādes. Visus ēkas apjomus sedz lēzens divslīpju jumts, ieklāts ar cinkotām skārda loksnēm.

Bez stacijas ēkas tika uzbūvētas arī vairākas dzelzceļa darbinieku dzīvojamās mājas, ūdenstornis, depo divām lokomotīvēm, remontdarbnīcas, lokomotīvju apgriešanās aplis.

Stacijas priekšlaukumu 1908. gadā bruģēja.

1998. gadā Hāpsalu stacijas ēka un citas stacijas kompleksa ēkas uzņemtas Igaunijas Kultūras pieminekļu reģistrā.^[3]

Foto galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hāpsalu stacijas segtā platforma 2012. gadā.
Tvaika lokomotīve L-1646 Hāpsalu stacijas (Igaunijas dzelzceļa muzeja) teritorijā 2012. gadā.
Hāpsalu stacijas centrālā daļa skatā no sliežu ceļiem 2007. gadā.
Hāpsalu stacijas ūdenstornis 2012. gadā.
Hāpsalu stacijas kopskats no pilsētas puses 2012. gadā.
Hāpsalu stacijas segtā platforma un tvaika lokomotīve L-1646 2012. gadā.