Igors Šiškins
- Šis raksts ir par Pērkonkrusta biedru. Par citām jēdziena Šiškins nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| ||||||||||||||
Igors Šiškins (dzimis 1959. gada 9. jūnijā) ir bijušās biedrības "Gustava Celmiņa centrs" agrākais vadītājs. Deviņdesmitajos gados darbojās Pērkonkrusta organizācijā. Viens no notiesātajiem par Uzvaras pieminekļa spridzināšanu Uzvaras parkā 1997. gada jūnijā, kā arī citām spridzināšanām.[2]
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis Rēzeknē. Tēvs bijis krievs, bet māte latviete. Pats Šiškins sevi uzskata par latvieti, jo tēvs no mātes šķīries, kad viņš vēl bija mazs, un vide, kurā viņš uzaudzis, bijusi latviska.[3] 1975. gadā absolvējis 19. Profesionāli tehnisko celtnieku vidusskolu, kurā ieguva vidējo profesionālo izglītību.[4] Latvijas PSR laikā strādājis par šoferi, atslēdznieku, akmeņkali.[3] Deviņdesmito gadu sākumā iesaistījās kustībā, kura uzskatīja sevi par pirmskara Pērkonkrusta tradīciju un ideoloģijas turpinātāju. Bija saistīts ar padomju Uzvaras pieminekļa spridzināšanu Uzvaras parkā Rīgā 1997. gada naktī no 5. uz 6. jūniju.
| “ | Man kā latviešu tautas daļai ir pieņemams tikai etniskais nacionālisms pretēji režīma paustajam valstiskajam nacionālismam, kas pēc savas būtības ir nacionālisma surogāts ar devīzi «Visi pasaules salašņas, apvienojieties!». (..) Nav noslēpums, ka katra krietna latvieša sirdī mājo doma - būtu kāds to «atbrīvotāju» pieminekli uzspēris gaisā. Tautas griba ir Dieva griba. (..) Krievijai ir tiesības Latvijā savākt savu «stabu» ar visiem saviem pazaudētajiem dēliem un meitām. | ” |
—Igors Šiškins, 1998. gads[5] | ||
1998. gada janvārī Satversmes aizsardzības birojs izsludināja Igora Šiškina un citu "Pērkonkrusta" biedru meklēšanu. Tā paša gada aprīlī Šiškins tika aizturēts.[6] Pēc aizturēšanas tika tiesāts un izcieta cietumsodu. 2001. gada 16. janvārī kā pēdējais no notiesātajiem pērkoņkrustiešiem tika atbrīvots tiesas zālē, kad Augstākā tiesa nolēma samazināt Rīgas apgabaltiesas uzlikto cietumsodu.[7] Organizācijas "Pērkonkrusts" darbība tika aizliegta. 2006. gada 9. Saeimas vēlēšanās Šiškins kandidēja no Tēvzemes savienības saraksta, tomēr netika ievēlēts.[8] 2007. gadā nodibināja biedrību "Gustava Celmiņa centrs" jeb saīsināti GCC, kura turpinot Pērkonkrusta tradīcijas.[9] 2013. gadā Šiškins tika tiesāts par sprāgstvielu un ieroču glabāšanu.[10] Šī procesa rezultātā 2014. gadā tika izbeigta biedrības "Gustava Celmiņa centrs" darbība.[11] Pēdējos gados bijis pazīstams arī ar svastikas un tās stilizāciju demonstrēšanu publiskos pasākumos.[12]
Piezīmes un atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Amatniecības kamera: Igors Šiškins
- ↑ NRA: Ar superradikālu organizāciju rokām parasti darbojas specdienesti
- ↑ 3,0 3,1 Vesti segodņa Игорь Шишкин: «Могу взять в руки автомат!» (17.03.09.) Arhivēts 2010. gada 2. augustā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
- ↑ «Igors Šiškins (cvk.lv)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 23. septembrī. Skatīts: 2009. gada 10. jūnijā.
- ↑ Diena "Meklējamais pērkoņkrustietis atsūta vēstuli Dienai" (03.03.98.)
- ↑ Diena "Aiztur pēdējo meklēto Pērkoņkrusta dalībnieku" (09.05.00.)
- ↑ Diena "Pērkoņkrustiešiem nebūs jāmaksā" (17.01.01.)
- ↑ Nr 11. Partijas "Tēvzemes savienība" kandidātu saraksts 9. Saeimas vēlēšanām[novecojusi saite]
- ↑ Vesti segodņa «Нацики» к бою готовы! (13.03.07.)[novecojusi saite] (krieviski)
- ↑ Pērkoņkrustietis Šiskins gribējis spridzināt ķīniešus, gejus un NATO?
- ↑ "Par drošību": Pirms 9 gadiem Breivīks, pirms gada — jūrmalnieks. Terorisma draudi Latvijā
- ↑ Bez karoga, toties ar svastiku: radikālis Šiškins apmeklējis leģionāru maršu