Rēzekne

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pilsētu. Par citām jēdziena Rēzekne nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Rēzekne
—  Republikas pilsēta  —
Latgales Māras piemineklis
Latgales Māras piemineklis
Flag of Rēzekne
Karogs
Rēzekne
Ģerbonis
Rēzekne
Red pog.png
Rēzekne
Koordinātas: 56°30′23″N 27°19′50″E / 56.50639°N 27.33056°E / 56.50639; 27.33056Koordinātas: 56°30′23″N 27°19′50″E / 56.50639°N 27.33056°E / 56.50639; 27.33056
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Pirmoreiz minēta 12. gadsimtā
Dibināta 1285. gadā
Pilsētas tiesības no 1773. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
latgaliešu: Rēzne
vācu: Rositten
poļu: Rzeżyca
krievu: Режица
Administrācija
 - Tips Rēzeknes dome
 - Domes priekšsēdētājs Aleksandrs Bartaševičs (SC)
Platība
 - Kopējā 17,48 km²
 - Sauszeme 16,74 km²
 - Ūdens 0,74 km²
Augstums vjl 158,2 m
Iedzīvotāji (01.01.2014.)[1]
 - kopā 32 630
 - blīvums 1 949,2/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 - Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-46(01-06)
Tālruņu kods (+371) 646
Mājaslapa: www.rezekne.lv

Rēzekne ir Latvijas republikas nozīmes pilsēta. Pēc iedzīvotāju skaita tā ir septītā lielākā pilsēta valstī. Fizioģeogrāfiski pilsēta atrodas Rēzeknes upes ielejā. Visticamāk, ka nosaukumu pilsēta ieguvusi tieši no upes. Rēzekne ir izvietojusies uz 7 pakalniem.[nepieciešama atsauce] Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, pilsētas loma rūpniecībā, kultūras un izglītības jomā nosaka Rēzeknes reģionālo un valstisko nozīmību. To mēdz dēvēt arī par "Latgales sirdi" - šī nozīme atspoguļota arī pilsētas ģerbonī, kura pamatā ir Latgales kultūrvēsturiskā novada ģerbois, bet pie tā sirds - vairogs Latvijas valsts karoga krāsās.

Rēzekne atrodas 242 km attālumā no valsts galvaspilsētas Rīgas, kā arī 685 km attālumā no Krievijas galvaspilsētas Maskavas, 450 km no Sanktpēterburgas un 860 km no Polijas galvaspilsētas Varšavas.

Pilsētā 2014. gada 1. janvārī bija 32 630 iedzīvotāji.[1] To blīvums uz ir 1 866,7/km2 (otra blīvāk apdzīvotā pilsēta Latvijā pēc Rīgas). Pēdējo simts gadu laikā iedzīvotāju skaits ir pieaudzis aptuveni 4 reizes, tomēr kopš 20. gs. 90. gadiem vērojama tendence iedzīvotāju skaitam samazināties. Ja 1990. gadā pilsētā dzīvoja 43,2 tūkstoši iedzīvotāju, tad 2013. gadā to skaits ir samazinājies vairāk nekā par 10 000.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Rēzeknes vēsture
1889. gada Rēzeknes pilskalna, nocietinājumu un aizsarggrāvju rekonstrukcija.

Rēzeknes upes līkumainais posms ar tās stāvkrastiem Rēzeknes pilskalna apkārtnē bijis apdzīvots kopš aizvēsturiskiem laikiem. Pirms Livonijas krusta kariem šeit atradās latgaļu pilskalns ar nocietinātu koka pili. Pirmo reizi Rēzekne rakstos minēta 1285. gadā, ar nosaukumu "Rossitten", kad Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms Šurborgs Rēzeknes pilskalnā uzcēla ordeņa cietoksni. 1575. gadā Rēzeknes pils apkārtnē bija 500 iedzīvotāji. Livonijas kara laikā pils tika nopostīta un iedzīvotāji aizvesti gūstā. Pēc kara Rēzekne bija Pārdaugavas Livonijas hercogistes, vēlāk Inflantijas vaivadijas sastāvā. Pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā Rēzekne nonāca Krievijas impērijas sastāvā un 1773. gadā tā ieguva apriņķa pilsētas tiesības.

Pašreizējā Latgales iela 20. gs. sākumā.

19. gs. strauji pieauga pilsētas iedzīvotāju skaits. Pēc toreizējās tautas skaitīšanas 1897. gadā Rēzeknē dzīvoja 10 795 iedzīvotāji. Šāds pilsētas uzplaukums notika, pateicoties 19. gs. uzbūvētajai Sanktpēterburgas-Varšavas šosejai un Pēterburgas—Varšavas dzelzceļa līnijai. 20. gs. sākumā tika uzbūvēta arī dzelzceļa līnija Ventspils-Ribinska. Rezultātā Rēzekne kļuva par svarīgu ceļu krustpunktu un pirms pirmā pasaules kara iedzīvotāju skaits sasniedza 23 tūkstošus. Pirmajos neatkarības gados Rēzeknē notiek Pirmais Latgales latviešu kongress, pateicoties kam Latgale tiek pievienota pārējai Latvijai. Pēc LSPR valdības spēku atkāpšanās uz Latgali Rēzekne no 1919. gada jūlija līdz Latgales atbrīvošanas operācijas sākumam 1920. gada janvārī bija Padomju Latvijas valdības pagaidu mītne.

Pēc Pirmā pasaules kara Rēzekne kļuva par Latgales izglītības un kultūras centru, bet iedzīvotāju skaits 1939. gadā sasniedza vien 13 tūkstošus, bet tas pakāpeniski pieauga, galvenokārt pateicoties lielajam iedzīvotāju skaitam un blīvumam Rēzeknes apriņķī (1938. g. 158 183 iedz.[2]) - zemes trūkuma dēļ laukos, daudzi jaunieši pārcēlās uz dzīvi pilsētā, lai iestātos kādā no Rēzeknes augstskolām. Pilsētā darbojās galvenokārt vieglās un pārtikas rūpniecības uzņēmumi kā arī nelieli metālapstrādes, kokrūpniecības un poligrāfiskās rūpniecības uzņēmumi, tomēr galvenā pilsētas loma bija būt par Latgales kultūras, izglītības un garīdzniecības centru. Šajā laikā pilsētā tika uzcelta komercskola, skolotāju institūta jaunā ēka, pasts, pašreizējais kultūras nams (tolaik - tautas pils) otra katoļu baznīca, luterāņu baznīca, vairākas skolas, atklāts jauns dzelzbetona tilts, viesnīca un citas sabiedriski nozīmīgas ēkas. 1938. gadā par tautas saziedotiem līdzekļiem tika uzcelts Māras piemineklis, kas ir kļuvis par pilsētas simbolu.

Otrajā Pasaules karā pilsētu kā svarīgu dzelzceļu mezglu PSRS aviācijas uzlidojumos gandrīz pilnīgi nopostīja. Pilsētā tika sagrauti gandrīz 80% visu namu, tajā skaitā uzspridzinātas sabiedriskās ēkas, piemēram, pilsētas valdes ēka, kultūras nams, pasts, skolotāju institūts, slimnīca u.c. Kara postījumos nodega veseli kvartāli, kuros dominēja koka privātmājas. Tika sagrauti visi tilti pāri Rēzeknes upei. Pēckara gados kopējais aprēķinātais zaudējums bija 450 miljoni rubļu. Pilsētas atjaunošanas darbos iesaistījās vietējie iedzīvotāji, tika noorganizēts celtniecības kantoris, bet strādnieki, kādreizējie amatnieki un būvnieki tika meklēti pat laukos. Pēc kara Rēzekne tika uzcelta gandrīz pilnīgi no jauna. Pirmajos gados tika atjaunotas dažas sagrautās ēkas no gruvešu paliekām. Jau pilsētas atjaunošanas darbos tika ievests darbaspēks no citām PSRS republikām, kas pēc tam palika uz vietas - jaunajiem Rēzeknes iedzīvotājiem bija nepieciešami dzīvokļi, kas lika celt jaunus daudzdzīvokļu namus. Tikai sešus gadus pēc kara beigām Rīgas - Maskavas dzelzceļa otrā pusē tika izveidota iekšdedzes dzinēju remonta darbnīcas, kas 1963. gadā tika pārveidota par Slaukšanas iekārtu rūpnīcu, kurā strādāja vairāk nekā 2000 cilvēki. Netālu no tās, 1957. gadā uzcēla tam laikam modernāko piena konservu kombinātu Baltijā. Tas viss radīja apstākļus, ka bija nepieciešams aizvien jauns darbaspēks, kas atkal tika meklēts visā PSRS teritorijā. Savukārt strādniekiem bija nepieciešama dzīvesvieta. Līdz ar to uzcelto rūpnīcu tuvumā cēla jaunus daudzdzīvokļu namus. Tā neilgā laikā radās pilnīgi jauns pilsētas rajons pāri dzelzceļam, kas tika nosaukts par Ziemeļu rajonu. Lai līdz tam nokļūtu bija jāšķērso dzelzceļa pārbrauktuve. Lai būtu iespējama jaunu ēku celtniecība, blakus Piena konservu kombinātam sāka ražot dzelzbetona konstrukcijas, bet pie Ančupānu kalnu karjeriem 1959. gadā tika uzcelta silikātķieģeļu rūpnīca. Tādējādi 60. gados radās visi nosacījumi, lai veiksmīgi uzsāktu piecstāvu silikātķieģeļu daudzdzīvokļu namu būvniecību (pimās tika celtas 316 un 318 sērijas Hruščovkas), kurām būvmateriāli tika saražoti turpat pilsētā un tās tuvumā. Tā bija centralizēti izplānota "slēpta" pamatnācijas asimilēšana, vispirms radod nosacījumus pēc darbaspēka nepieciešamības, tad to ievedod, tādejādi padarot iedzīvotāju nacionālo sastāvu daudzveidīgāku. Šāda politika tika veikta arī citās LPSR pilsētās, sevišķi lielajās, bet Rēzeknē tā īstenojās visspilgtāk. 1972. gadā aiz Piena konservu kombināta tika uzcelti PSKP XXIV kongresa elektrisko būvinstrumentu ražošanas cehi (vēlāk rūpnīca REBIR), aiz tās ucēla augstāko rēzeknes celtni - Labības produktu kombinātu, bet starp abām rūpnīcām pēc neilga laika tapa iekštelpu transporta elektromotoru rūpnīca. Paralēli rūpnīcu celtniecībai notika arī visplašākā Rēzeknes dzīvojamo namu rajona (Ziemeļu rajons) būvniecība. 1981. gadā ar pārējo pilsētu Ziemeļu rajonu savienoja viadukts.[3] Arī Centra rajonā ap viadukta estakādēm tika uzcelti daudzstāvu namu kvartāli. Rēzekne izveidojās par lielu rūpniecības pilsētu, lielākajās rūpnīcās strādājošo skaits sasniedza 3000. Pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas, PSRS radītie rūpniecības uzņēmumi, nespējot izturēt konkurenci un Krievijas krīzes laikā zaudējot NVS tirgu, tika likvidēti. Iedzīvotāju skaits strauji saruka no 41 tūkstoša 1991. gadā līdz 32 tūkstošiem 2012. gadā. Neskatoties uz to, iestājoties 21. gs., pilsēta sāka saimnieciski atkopties, veidojās jauni rūpniecības uzņēmumi un ar Eiropas Savienības fondu līdzekļiem tika rekonstruēta vai pilnīgi no jauna izbūvēta infrastruktūra un sabiedriskās ēkas.

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzekne atrodas Latvijas austrumu daļā, Latgales kultūrvēsturiskā novada centrā, fizioģeogrāfiski Latgales Augstienes ziemeļu nogāzē, Rēzeknes pazeminājumā, divu starptautisku transporta maģistrāļu (dzelzceļa un autoceļa) — SanktpēterburgasVaršavas un RīgasMaskavas — krustojumā. Administratīvi tā ir viena no deviņām Republikas nozīmes pilsētām un lai gan pilsētas atrašanās ir pašā Rēzeknes novada centrā, tomēr administratīvi pilsēta neatrodas novada pakļautībā, bet ir vienā līmenī ar to.

Rēzeknes pilsētas platība ir 1748,0 ha jeb aptuveni 18 km². No tiem apbūvētās zemes aizņem 1211,0 ha, zaļie apstādījumi un meži — 214 ha, lauksaimnieciskās zemes — 232,0 ha, bet ūdeņi — 74,0 ha.

Kvartāra nogulumu biezums zem pilsētas ir no 50 - 100 m, bet pamatiežu virsas augstums pārsniedz 100m. Augstākā vieta Rēzeknē sasniedz aptuveni 160 m, bet zemākā - 130 m virs Baltijas jūras līmeņa.

Pilsēta atrodas Latvijas mitrā kontinentālā agroklimatiskā rajona siltajā apakšrajonā ar hidrotermisko koeficentu 1,5-1,7. Šajos apstākļos veidojas mēreni mitrās augsnes ar smilts un smilšmāla litoloģisko sastāvu. [4]

Gada vidējā gaisa temperatūra Rēzeknē ir 4,7 grādi, janvārī līdz -7 grādi, jūlijā līdz +17 grādiem. Absolūtais temperatūras minimums novērots janvārī, februārī -39 °C, absolūtais maksimums - jūlijā +34 °C. Atkušņa iestāšanās vidējais datums pavasarī ir 30. marts, rudenī pirmās salnas parasti tiek novērotas sākot no 15. novembra. Dienu skaits ar diennakts vidējo temperatūru virs 0 grādiem ir 230. Gada vidējais nokrišņu daudzums ir 639 mm. Ziemā biežas dabas parādības ir migla, putenis un kailsals.

Cauri pilsētai, virzienā no austrumiem uz rietumiem tek Rēzeknes upe, veidojot izteiktu ieleju Rēzeknes pazeminājumā, tā apmet loku apkārt pilsētas centram. Upes platākais posms ir lejpus Stacijas ielas tiltam līdz Dzirnavu ielas tiltam, kur agrāk bijusi aizsprosta ūdenskrātuve. Pilsētas teritorijā Rēzeknes upē ietek ar Kovšu ezeru, kas ir lielākā pilsētas ūdenstilpe (22 ha), savienojošā Kovšupe. Pavasara palu laikos upes palienes mēdz pārplūst, appludinot tuvējos zemes īpašumus un mājas. 2011. gadā tika veikta upes krastu labiekārtošana un nostiprināšana pilsētas centrā.

Demogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1991. gada Iedzīvotāju skaits Rēzeknē turpina samazināties. Negatīvās iedzīvotāju skaita bilances galvenais iemesls ir negatīvais dabiskais pieaugums, ko pastiprina arī negatīvais migrācijas saldo. Šie abi faktori rada izmaiņas arī iedzīvotāju vecumsastāvā. Lai gan pēdējos 20 gados pārliecinošais vairākums ir darbaspējas vecumā, tomēr darbaspējas vecumu nesasniegušo iedzīvotāju skaits ir mazāks par pensijas vecumu sasniegušo. Iedzīvotāju skaits, kas ir darbaspējas vecumā turpina pieaugt. Tas palielina konkurenci uz darba vietām un samazina demogrāfiskās slodzes līmeni. Pēdējos gados nozīmīgs faktors, kas ietekmējis iedzīvotāju skaita izmaiņas pilsētā ir migrācija. Kopš 90. gadu vidus emigrācija pārsniedz imigrāciju un tā kā šo negatīvo bilanci nespēj labot dzimstības radītāji, iedzīvotāju skaits pilsētā kopš 1991. gada samazinās. Tā kā emigranti galvenokārt ir iedzīvotāji darbaspējas vecumā, tas palielina arī demogrāfiskās slodzes līmeni pilsētā.

Līdz darbaspējas vecumam (līdz 15 gadiem) 2013. gadā Rēzeknē bija 4558 iedzīvotāji, no kuriem 2347 vīrieši un 2211 sievietes. Šajā pašā gadā darbaspējas vecumā bija 21 471 iedzīvotājs, no kuriem 10 265 vīrieši un 11 206 sievietes. Savukārt 7013 iedzīvotāji, ir pārsnieguši darbaspējas vecumu (virs 62 gadiem) - no tiem 2253 vīrieši un 4760 sievietes.[5] Tātad darbaspējas vecumā ir 65% pilsētas iedzīvotāju. Demogrāfiskās slodzes līmenis Rēzeknē 2013. gadā bija apmēram 649,8 darbaspējas vecuma iedzīvotāji uz 1000 iedzīvotājiem.

Skats uz Rēzeknes katedrāli no Dārzu ielas tilta. 20. gs. 20. gadi. Glezna, akvarelis.
Iedzīvotāju skaita izmaiņas Rēzeknē no 1800. līdz 2012. gadam Iedzīvotāju skaita dinamika Rēzeknē no 1800. līdz 2012. gadam

Latgales iela 20. gadsimta 30. gados

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Gads Iedz.   ±%  
1800 754 —    
1852 1 340 +77.7%
1897 10 795 +705.6%
1914 22 800 +111.2%
1925 12 620 −44.6%
1935 13 139 +4.1%
1943 11 649 −11.3%
1947 9 541 −18.1%
1959 21 429 +124.6%
1979 37 225 +73.7%
1989 42 477 +14.1%
1991 43 156 +1.6%
1997 41 464 −3.9%
1999 40 557 −2.2%
2005 36 800 −9.3%
2011 34 596 −6.0%
2012 31 401 −9.2%
Avots:[6]


Etniskais sastāvs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan bieži vien arī mūsdienās Rēzekne tiek raksturota kā multietniska pilsēta, tomēr jau kopš 1950. gadiem Rēzeknē ir latviešu un krievu pārsvars pār pārējām etniskajām grupām. Atšķirīga situācija bija pirms 2. pasaules kara, kad Rēzekni tiešām varēja raksturot kā multietnisku un multikulturālu pilsētu. Tā, piemēram, 1925. gadā pilsētā gandrīz vienlīdzīgās proporcijās iedzīvotāju etniskajā sastāvā dominēja trīs tautības - latvieši (4348), krievi (3034) un ebreji (3911), pie tam, ceturtās lielākās tautības īpatsvars ļoti neatpalika no pārējām, poļu skaits pilsētā sastādīja gandrīz 10% (1112) no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Tātad šajā laikā nevienas tautības pārstāvji nesastādīja pat pusi no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Lielākā etniskā grupa latvieši, sastādīja tikai 34% no visiem iedzīvotājiem. Pēc 1897. gada Krievijas impērijas pirmās tautas skaitīšanas datiem, kad Rēzeknē bija tikai desmit tūkstoši iedzīvotāju, ebreju bija vairāk kā puse (60%) no visiem iedzīvotājiem. 2013. gadā latviešu un krievu skaits Rēzeknē bija gandrīz identisks, attiecīgi 14 582 un 15 312, pārējie bija poļi (807), kas ir 2,44 % no visiem pilsētas iedzīvotājiem,baltkrievi (514 - 1,56 %) un ukraiņi (431 - 1,30%). 423 iedzīvotāji piederēja citai tautībai, bet gandrīz 1000 iedzīvotāji savu piederību konkrētai tautībai netika norādījuši.

Iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas 1897. līdz 2013. gadam Līkņu diagrammā redzams, kā laika periodā no 1897. līdz 2013. gadam mainījies attiecīgajai etniskajai grupai piederīgo skaits.
gads iedzīvotāju skaits latvieši krievi baltkrievi ukraiņi poļi lietuvieši ebreji čigāni igauņi vācieši tatāri un citi
1897. 10795 828 2444 100 3 895 4 6442 7 1 66 0 5
1920. 9997 1924 2469 126 nez. 1231 38 4148 nez. 5 30 nez. 26
1925. 12620 4348 3034 38 nez. 1112 32 3911 nez. 9 94 nez. 42
1930. 12680 4603 2977 181 nez. 1209 8 3577 nez. 9 84 nez. 32
1989 42477 15839 23379 862 673 1166 102 211 14 16 35 32 148
2000. 39233 16710 19873 680 494 1056 84 107 17 19 37 27 129
2013 33042 14582 15312 514 431 807 nez. nez. nez. nez. nez. nez. 423

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem 2013. gada 1. jūlijā tas bija šāds:

Iedzīvotāju etniskais sastāvs Rēzeknē 2013. gadā.[7] Iedzīvotāju etniskais sastāvs
Tautība Procenti Iedz. skaits
Latvieši 44,13% 14 582
Krievi 46,34% 15 312
Baltkrievi 1,56% 514
Ukraiņi 1,30% 431
Poļi 2,44% 807
cita 1,28% 423
neizvēlēta 2,94% 973

Vēsturisko notikumu un ar tiem saistītās pilsētā veiktās apbūves rezultātā, Rēzeknes pilsētas mikrorajonos ir izteikta kādas atsevišķas tautības dominance. Pilsētas Dienvidu rajonā, kas 19. gs. beigās bija pilsētas centrs un tajā daļēji saglabājusies vēsturiskā mūra ēku apbūve ap Latgales ielu 19. un 20. gs. mijā bija galvenokārt ebreju apdzīvots, sevišķi ap Latgales ielas trasi, kur šīs tautības pārstāvjiem piederēja vairāki veikali. Šeit atradās arī sinagogas (mūsdienās saglabājusies tikai viena - Zaļā sinagoga). Tajā laikā Centra rajons bija galvenokārt kristiešu apdzīvots, t.i. pareizticīgie un katoļi, respektīvi - latvieši un krievi, bet Ziemeļu rajons un Vipinga bija ārpus pilsētas administratīvajām robežām un tajos pat nebija blīvas apbūves, bet gan apstrādāti zemnieku lauki.

Mūsdienās situācija ir nedaudz mainījusies, ko galvenokārt ir ietekmējis otrais pasaules karš un pēc tā sekojošie notikumi. Agrāk pilsētas lielākā nacionālā grupa - ebreji ir palikuši niecīgā skaitā, pret tiem vērstā holokausta dēļ un ārkārtīgi pieaudzis krievu skaits pēc otrā pasaules kara. Latviešu skaits audzis ar atsevišķiem kritumiem, ko ietekmējis karš, deportācijas un pēdējo gadu zemā dzimstība un augstā emigrācija (pēdējie divi faktori attiecināmi gandrīz uz visu tautību pārstāvjiem pilsētā). Pilsētas Ziemeļu rajons ir tipisks daudzdzīvokļu namu un rūpniecības rajons (dzīvojamo apbūvi no rūpnieciskās atdala Atbrīvošanas aleja). Te izteikti dominē krievu tautības pārstāvji. Tie sastāda lielāko daļu no visiem Ziemeļu rajona iedzīvotājiem. Šeit atrodas arī otra lielākā krievu skola pilsētā - Rēzeknes 6. vidusskola. Šāda situācija izveidojās pēc 20. gs. 50. gados uzceltajām rūpnīcām un tajās strādājošo vajadzībām uzbūvētajiem daudzdzīvokļu namiem. Rūpnīcas darbinieki tika ievesti galvenokārt no citām Padomju Sociālistiskajām republikām un daudzi no tiem tika izmitināti jaunuzceltajos daudzdzīvokļu namos.

Pilsētas Centra rajons pēc nacionālā sastāva ir viens no "krāsainākajiem". Šeit dzīvo visu minēto tautību pārstāvji. Daudzdzīvokļu namos lielu īpatsvaru sastāda krievi, kas Rēzeknē iebraukuši kā darbaspēks no citām PSRS republikām, bet tajos dzīvo arī latviešu ģimenes, kas dzīvokļus ieguvušas privatizācijas rezultātā pēc 1990. gada. Centra rajona austrumu daļā uz austrumiem no Dārzu ielas ir galvenokārt privātmāju apbūve. Šie zemesgabali jau pirms 2. pasaules kara piederējuši lielam skaitam latviešu, kas pēc neatkarības atgūšanas atguvuši savas likumīgās tiesības uz mājām. Daļa privātmāju pieder krieviem, kuri paši vai to vecāki šeit dzīvojuši jau pirms 2. pasaules kara.

Situācija Dienvidu rajonā ir līdzīga kā centra rajona austrumu daļā. Tā kā lielāko daļu mikrorajona aizņem privātmājas un tas ir bijis apbūvēts jau pirms 1. pasaules kara, pašreizējie privātmāju iedzīvotāji ir pirmskara (pirms 2. pasaules kara) rēzekniešu pēcteči, kas īpašumus mantojuši. Pavisam neliela daļa ir pārpirktu īpašumu. Šeit ir liels skaits latviešu, bet dzīvo arī krievi un ir vēl saglabājusies vēsturiskā ebreju kopiena (lai gan skaitliski neliela). Mikrorajona dienvidu daļā, pie Vecticībnieku lūgšanas nama ap to esošajās ieliņās dzīvo krievu vecticībnieku kopiena.

Vipingā, daudzdzīvokļu namos ir līdzīgs latviešu un krievu skaits. Izteikts latviešu īpatsvars ir Zilupes ielas un Parka ielas rajonā. Šo var uzskatīt par vienu no latviskākajiem pilsētas rajoniem.

Pilsētbūvniecība un arhitektūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzeknes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāle ir viena no Rēzeknes atpazīstamākajām ēkām un augstākais dievnams pilsētā
Lielā Ludzas iela ar katoļu katedrāles torņiem tālumā 19./20. gs. mijā.
Rēzeknes komercskola (1928), sagrauta Otrā Pasaules kara laikā.

Arhitektoniski Rēzeknes pilsētā izteikti dominē PSRS laikā celtās hruščovkas, ko ieskauj privātmāju rajoni. Tam par iemeslu ir fakts, ka 2. pasaules karā pilsēta tika gandrīz pilnībā nopostīta. Rēzeknes Dienvidu daļā daļēji saglabājusies 19. gs. sākuma vēsturiskā apbūve gar Latgales ielu. Ievērojami apskates objekti ir piecas vēsturiskās Rēzeknes baznīcas, pilskalns, piemineklis Vienoti Latvijai. Modernisma stilā ieturētas jaunākajās pilsētas būvēs - Rēzeknes koncertzāle Gors un skolēnu interešu izglītības centrs Zeimuļs.

Vecākā pilsētas daļa atrodas uz dienvidiem no ordeņa pilsdrupām, kur Latgales ielā saglabājušās atsevišķas 18. gadsimta vēsturiskās celtnes. Līdzās Jēzus Sirds katedrālei atrodas 1780. gadā būvētā bijusī valsts iestāžu ēka. Mūsdienās celtne pieder Rēzeknes—Aglonas diecēzei un tajā atrodas Rēzeknes Katoļu vidusskola.

Rēzeknes jaunās daļas (no Rēzeknes upes uz ziemeļiem - tagadējais pilsētas centrs) izbūve attiecas galvenokārt uz 19. gs. 2. pusi. Pēc Polijas dalīšanas un Novembra sacelšanās apspiešanas Krievijas impērijas valdība nolēma veicināt anektēto zemju ātrāku integrāciju impērijas sastāvā, tādēļ var teikt, ka Rēzeknes pārbūvi 19. gadsimta vidū drīzāk noteica politiski ideoloģiski apsvērumi nekā ekonomiska nepieciešamība. 1835. gadā Vitebskas guberņas mērnieks A. Mazalovskis izstrādāja Rēzeknes ģenerālplānu. Augstienē uz ziemeļiem no vecās pilsētas tika projektēta pilnīgi jauna apbūve ar regulāri taisnstūrainu ielu tīklu. Šīs t.s. Augšpilsētas ģeometriskajā centrā paredzēja novietot Vissvētākās Dievdzemdētājas piedzimšanas pareizticīgo baznīcu (pie tagadējā "Vienoti Latvijai" pieminekļa), dažādas sabiedriskās ēkas un izmitināt vienīgi kristiešus, ebrejus atstājot vecajās dzīvesvietās. Viens no projekta mērķiem bija veicināt pareizticīgo baznīcas ietekmi uz vecticībniekiem, kurus paredzēja novietot jaunajā pilsētas daļā, pārceļot tos "no attālām, policijas uzraudzībai nepieejamām vietām".

1836. gadā Krievijas impērijas valdība Rēzeknes pārbūves projektu apstiprināja un veicināja tā īstenošanu. 1846. gadā Rēzekni apmeklēja imperators Nikolajs I un "atrada par nepieciešamu dod šai pilsētai celtnieciskā ziņā pienācīgu izskatu". Saskaņā ar nolikumu par Rēzeknes pilsētas izbūvi tika izveidota īpaša Rēzeknes pilsētas izbūves komiteja. Komitejas darba sākumā tika izstrādāts arī jauns pilsētas ģenerālais plāns, ko apstiprināja 1847. gadā. No iepriekšējā 1836. gada plāna tas atšķīrās vienīgi ar to, ka bija detalizēta apbūve ap centrālo laukumu, paredzot tur vietu tiesu iestādēm, veikaliņiem u.c. būvēm, kā arī paredzot vietu publiskam dārzam starp ordeņa pilsdrupām un upīti. Ik gadus Rēzeknē uzcēla ne vairāk kā 4-5 dzīvojamo māju. Sākumā jaunajā pilsētas daļā aizliedza dzīvot ebrejiem, bet viņi tur drīkstēja celt ēkas un tās izīrēt. 1851. gadā viņiem atļāva arī dzīvot savās ēkās, izņemot laukumā ap pareizticīgo baznīcu. 19. un 20. gs. mijā jaunā apbūve sāka pakāpeniski un stihiski izplesties aiz plāna norādītajām robežām. Guberņas mērnieks Svirskis 1901. gadā izstrādāja jauno ģenerālo plānu, kurā apbūves areāls bija pietiekami paplašināts, saglabājot jau izveidojušos Augšpilsētas regulāri taisnstūraino sistēmu. Rēzeknes pilsētbūvnieciskās attīstības vēsturē ļoti skaidri jūtama organiska pēctecība un konsekvence pieņemto risinājumu īstenošanā. 19. gs. radītā pilsētas plānojuma struktūra tās centrālajā daļā saglabājusies līdz mūsdienām bez būtiskām izmaiņām. 19.20. gadsimta mijā tapa raksturīgas būves no sarkanajiem ķieģeļiem. Daļa no tām saglabājusies, piemēram, pilsētas senākā aptieka "Ērgļa aptieka", kas atrodas Latgales ielā 41 (būvēta 1882. gadā), divstāvu māja Latgales ielā 28 (Rēzeknes vecticībnieku kapu draudzes īpašums) un mājas Atbrīvošanas alejā 92 un 94, kā arī dažas citas.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pilsētas teritoriju nolēma paplašināt un 1927. gadā pievienoja tai daļu no Pleikšņu sādžas, Rēzeknes ezeru, dzelzceļa stacijas Rēzekne I un Rēzekne II, Slobodu, daļu Podgorodes un Kļovu sādžas un karantīnas rajonu. Pilsētas platība 1935. gadā bija 8,06 km2. 1936. gadā Rēzeknē bija 1 958 dzīvojamās ēkas, no tām 201 mūra, 1 678 koka, 79 jaukta materiāla, 1 793 vienstāva, 159 divstāvu, 4 trīsstāvu un 2 vairākstāvu ēkas. Neatkarīgās Latvijas laikā tika uzcelta Valsts skolotāju institūta ēka (1927., arhit. P. Kundziņš), kas bija pirmā un lielākā sabiedriskā ēka Rēzeknē, kura uzcelta pēc Latgales atbrīvošanas. Uzcēla latviešu pamatskolu (1928., arhit. A. Briedis), Valsts komercskolu (1928., arhit. I. Blankenburgs; četrstāvu celtne, kas nopostīta 2. pasaules karā.), viesnīcas ēku (1939., arhit. S. Barbals). Uzcēla arī dzelzsbetona Lielo tiltu pār Rēzeknes upi (1926-1927) un infekciju slimnīcas ēku (1933., arhit. A. Klinklāvs). Rēzeknes Latviešu biedrība uzcēla Latgales tautas pili (1928.-1929., arhit. P. Pavlovs). [8]

Otrā pasaules kara laikā lielākā daļa (aptuveni divas trešdaļas) sabiedrisko un dzīvojamo ēku Rēzeknē tika nopostītas, tāpēc pēc kara beigām nācās gandrīz pilnībā atjaunot kara sagrauto pilsētu. PSRS laikā tika celtas galvenokārt rūpnīcas un daudzdzīvokļu nami to strādniekiem, kas ir arhitektoniski neizteiksmīgi un vienveidīgi. 20. gs. 60. gados tapušās hruščovkas, būvētas no silikātķieģeļiem atrodas galvenokārt pilsētas centra rajonā, kvartālos Atbrīvošanas alejas un Dārzu ielu, kā arī pilsētas Ziemeļu rajonā, gar Atbrīvošanas alejas labo pusi (virzienā no centra) un netālu no dzelzceļa stacijas Rēzekne I, Viļānu un Brīvības ielā. Nedaudz izteiksmīgāki - 103. sērijas daudzdzīvokļu nami atrodas dzelzceļa stacijas Rēzekne II tuvumā, pilsētas Ziemeļu rajonā un Vipingā. 1982. gadā tika uzcelts pirmais deviņstāvu daudzdzīvokļu nams. Kr. Valdemāra ielā atrodas četras deviņu stāvu 104. sērijas daudzdzīvokļu mājas, bet Ziemeļu rajonā - trīs.

Pieminekļi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemineklis "Vienoti Latvijai"[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētas tēla spilgtākais simbols ir piemineklis Latgales atbrīvotājiem "Vienoti Latvijai", tautā saukts par Latgales Māru. Pieminekli veidojis tēlnieks Kārlis Jansons pēc toreizējā Mākslas akadēmijas studenta Leona Tomašicka meta. Tas ne tikai pilsētas, bet visas Latgales vienojošais simbols. Bronzā atlietie tēli ir latviešu meitene ("Latgales Māra"), kas savā labajā rokā tur uz augšu paceltu zelta krustu. Pie viņas kājām - Atbrīvošanas cīņu karavīri. Piemineklis uzstādīts par godu Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem un vēsturiskajai Latgales atbrīvošanai 1920. gadā, kā arī svinot Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas novadiem - Vidzemi, Zemgali un Kurzemi. Piemineklim ir dziļi kristīga nozīme, kas ataino visas Latgales toreizējo - katolisko identitāti. Nosaukums "Latgales Māra" savā ziņā liecina par Latgali kā Māras zemi, kas latīniski ir Terra Mariana. Šāds veltījums tika izdarīts pēc Livonijas valsts izveidošanas - toreizējais pāvests Livoniju kopā ar visu toriezējo Latvijas teritoriju veltīja Vissvētākajai Jaunavai Marijai. Latgale kā katoļticīga zeme šo titulu arī sirdī paglabāja līdz pat 20. gs., tādēļ sievietes ar krustu rokās zemteksts tiek vieži vien tulkots kā "Marijas, kas savā rokā tur sava dēla Jēzus Krustu". Pieminekļa pamatakmens ielikts 1930. gada 8. jūlijā. Tas ir celts par tautas saziedotiem līdzekļiem un atklāts 1939. gada 8. septembrī - to iesvētīja bīskaps Jāzeps Rancāns. 1940. gada novembrī tas tiek nogāzts, bet kara laikā - 1943. gada 22. augustā atkal atjaunots un 1950. gadā Padomju varas iestādes to atkal nogāž. Pieminekļa vietā tiek uzstādīts Ļenina piemineklis. "Latgales Māras" piemineklis atjaunots un atklāts 1992. gada 13. augustā Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas dienā, ko ikgadu svin Latgales svētvietā - Aglonā. Pieminekli veidojis Kārļa Jansona dēls - Andrejs Jansons. "Latgales Māra" parādās uz daudzu izdevumu vākiem par Ŗēzekni, kā arī atklātnēm, tūrisma bukletiem un suvenīriem.

Citi pieminekļi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kultūras un atpūtas parkā atrodas piemineklis Jānim Rainim. Tas atklāts 1972. gadā pēc tēlnieka O. Kalēja un arhitektes I. Bakules meta. J. Rainis Rēzeknē viesojies 1927. gadā, darba vizītē, kā toreizējais izglītības ministrs.
  • Kārļa Ulmaņa, Jāņa Baloža un Krišjāņa Berķa 1937. gadā stādītie ozoli Atbrīvošanas alejā pie Rēzeknes upes tilta un lielveikala "Rimi".
  • Otrā pasaules karā kritušo Sarkanās armijas karavīru brāļu kapi Miera ielā, Upes ielā un Dārzu ielā.
  • Piemiņas plāksne tirgus laukumā, Latgales ielā pie bijušā cietuma sienas, kur 1942. gada 4. janvārī tika publiski nošauti 30 Audriņu ciema iedzīvotāji.
  • Antona Kūkoja piemineklis[9]
  • Jurija Tiņanova biste[10]
  • Franča Trasuna piemineklis
  • Piemineklis Afganistānas karā kritušajiem karavīriem
  • Piemineklis "Rēzeknes atbrīvotājiem" (tautā saukts Aļoša), padomju karavīriem, kas 1944. gada jūlijā ieņēma Rēzekni pēc vācu nacistu okupācijas. Piemineklis atklāts 1976. gadā un tā autori ir arhitekts E. Salguss un tēlnieki O. Kalējs un O. Siliņš.
  • Piemiņas vieta skvērā pie Atmodas ielas, kur 1941. - 1944. gadam atradās karagūstekņu nometne.
  • Piemineklis 115 kritušajiem Latvijas armijas karavīriem Rēzeknes brāļu kapos, Miera ielā.
  • Piemineklis monsinjoram Nikodemam Rancānam
  • Piemiņas akmens pie dzelzceļa stacijas Rēzekne II 1941. un 1949. gada uz Sibīriju deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.
  • Piemiņas akmens Atbrīvošanas alejā pie ēkas Nr. 67, vietā, kur 1941. gada jūnijā tika čekistu nomocīti 39 cilvēki.[11]

Izglītība un kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzeknes koncertzāle - Latgales vēstniecība "Gors" neilgi pēc pabeigšanas 2013. gada pavasarī

Kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzekne ir nozīmīgs Latgales kultūras centrs. To mēdz dēvēt arī par "Latgales sirdi". Kopš 1959. gada darbojas novadpētniecības muzejs. Tas dibināts 1959. gadā kā Ludzas Novadpētniecības muzeja filiāle. 1990. gadā tas tika pārdēvēts par Latgales Kultūrvēstures muzeju. Muzejā apskatāma arī Latgales keramikas ekspozīcija. Rēzekne vienmēr bijusi Latgales keramikas šūpulis. Šeit nonāk novada keramiķu darinātie māla izstrādājumi. Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Mākslas namā atrodas Latgales glezniecības ekspozīcija no Kultūrvēstures muzeja fondiem, kur glabājas F. Varslavāna, A. Egles, J. Bekatova, N. Breikša, S. Kreiča un V. Kalvāna darbi. Rēzeknē darbojas Rēzeknes Kultūras nams un Nacionālo biedrību kultūras nams. 2013. gada maijā, iepretip Kultūras namam, festivāla parka otrajā pusē tika pabeigta Rēzeknes koncertzāle, kas ir pirmā modernā, akustiskā koncertzāle Latvijā un vērienīgākais projekts Rēzeknē pēdējā gadsimta laikā. Koncertzāles lielā zāle ar 1000 sēdvietām, pieciem balkoniem, plašu parteri un skatuvi ar orķestra bedri ir vienīgā šāda tipa koncertzāle Latgalē un pēc mūziķu un ekspertu vērtējuma tajā ir ļoti laba akustika. Rēzeknē darbojas trīs bibliotēkas - centrālā ar divām filiālēm - bērnu bibliotēku un Rēzeknes 2. bibliotēku.[12] Pēc domes priekšsēdētāja A. Bartaševiča teiktā, pašlaik ir iecere pilsētā būvēt jaunu bibliotēku.[13]

Kolektīvi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzeknē darbojas pūtēju orķestris, pieci kori, pieci deju kolektīvi, trīs folkloras kopas, pieci vokālie ansambļi un grupas kā arī trīs teātra trupas. Nopelniem bagāti ir kori "Ezerzeme" ("Treikola"), deju kolektīvs "Dziga". 20. gs. 80. gados lielus panākumus Latvijas PSR guva Rēzeknes tautas teātris un tā kolektīvs.

Izglītība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

2012. gadā Rēzeknē darbojas divas ģimnāzijas, desmit vidusskolas, logopēdiskā internātpamatskola, mākslas un mūzikas skolas, 12 pirmsskolas izglītības iestādes, trīs izglītības centri pieaugušajiem, bērnu - jaunatnes sporta skola un skolēnu interešu centrs un viena privātā mūzikas skola.

Kopš 2012. gada Rēzeknē darbojas Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs, kas ir interešu izglītības iestāde bērniem un jauniešiem.

Vispārizglītojošās skolas
Mūzikas un mākslas skolas

Rēzeknē kopš 1993. gada darbojas Rēzeknes Augstskola - tā ir augstākā izglītības iestāde pilsētā. Rēzeknē atrodas Valsts robežsardzes koledža un Valsts robežsardzes koledžas robežsargu skola.

Reliģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Procesija Rēzeknes ielās. 20. gs. 30. gadi

Reizē ar Rēzeknes pili 1285. gadā tika uzceltas divas ķieģeļu baznīcas: viena pils kalnā - Vācu bruņinieku ordeņa locekļiem un otra - pilsētas draudzei. 16. gadsimta dokumentos ir minētas divas baznīcas. Neskaidrību tomēr rada izteiciens, ka viena baznīca esot bijusi pagastā, bet otra, celta no mūra, pils tuvumā. 1577. gada Livonijas kara laikā Rēzeknes baznīca tika sagrauta. 1599. gadā Rēzeknes pils īpašnieki uzbūvēja mazu koka baznīciņu. 1685. gadā Rēzeknē uzbūvēja jaunu koka baznīcu, to iesvētīja un nodeva jezuītu aprūpei. 1887. gadā baznīcā iespēra pērkons un tā nodega. Tagadējo mūra baznīcu sāka celt 1888. gadā (tag. Rēzeknes katedrāle, kura veltīta Vissvētākās Jēzus sirds godam. Līdz mūsdienām saglabājušais vecākais Rēzeknes dievnams ir vecticībnieku lūgšanu nams pilsētas dienvidu daļā.

No visām reliģijām Rēzeknē ilgstoši ir pārstāvētas galvenokārt divas.

Pašlaik Rēzeknē ir desmit dievnami, no tiem deviņos atrodas kristiešu draudzes, bet viens ir jūdaistu dievnams (Rēzeknes Zaļā sinagoga), kuram pašlaik nepieciešama atjaunošana. No kristiešu dievnamiem, trīs ir Romas katoļu baznīcas, no kurām viena pašlaik ir būvniecības stadijā, pa vienai luterāņu, pareizticīgo, vecticībnieku un Grieķu katoļu baznīcai, viens baptistu lūgšanu nams, un Septītās dienas adventistu draudzes nams.

Romas katoļi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīca ir viena no četriem Katoļu dievnamiem pilsētā

Rēzeknē darbojas trīs katoļu dievnami. Divi no tiem ir Romas katoļu baznīcas dievnami bet trešais - Grieķu katoļu baznīca, tā veltīta Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija godam. Vienīgā katedrāle Rēzeknē ir Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāle. Baznīcu iesvētīja 1900. gada novembrī un tajā pašā gadā tajā noturēja pirmos dievkalpojumus. 1914. gadā baznīcu iesvētīja Vissvētākās Jēzus Sirds godam. 1997. gadā Rēzeknē izveidota Romas katoļu baznīcas diecēze. Rēzeknes - Aglonas diecēzes bīskaps pašlaik ir Jānis Bulis. Savas darbības laikā Rēzeknes katedrālē viņš uzcēlis diecēzes kūriju, kā arī Rēzeknes katoļu vidusskolu, kura atrodas Latgales ielā 82., atjaunotajā pirmajā Rēzeknes mūra ēkā. Pašlaik ar bīskapa J. Buļa iniciatīvu tiek celta Svētās trīsvienības baznīca pilsētas ziemeļu rajonā. Tas būs trešais katoļu dievnams pilsētā. 1935. - 1939. gadā Rēzeknē uzkalnā aiz Rēzeknes upes, blakus piemineklim Vienoti Latvijai uzcēla vēl vienu katoļu baznīcu (arh. P. Pavlovs). 1937 gadā baznīcu iesvētīja Sāpju Dievmātes godam. Dievnams celts neoromantisma stilā, tam ir divi 27 m augsti torņi, starp tiem zelminis ar loga rozi un Jaunavas Marijas statuju. Jēzus Sirds katedrālei un Sāpju Dievmātes baznīcai ir izveidojušās divas lielas katoļu draudzes, kas katra gada augustā organizē svētceļnieku grupas no Rēzeknes uz Aglonu.

Vecticībnieki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētā Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams ir vienīgais šīs konfesijas dievnams pilsētā

Šīs konfesijas pārstāvji ir vieni no senākajiem Rēzeknes pilsētā. Saknes meklējamas 1859. gadā, kad I. Siņicina ielas rajonā izveidojās Rēzeknes vecticībnieku kapsēta, kura mūsdienās vecticībnieku kapu apbedījuma vietu saglabātības un pieminekļu skaita ziņā ieņem vienu no vadošajām vietām Latvijā. Šeit var apskatīt gandrīz visus vecticībnieku apbedījumu virszemes pieminekļu tipus, kādi zināmi no 19. gs. otrās puses. Latvijā tikai šajā kapsētā var ieraudzīt Ziemeļkrievijā - Baltijas jūras krastos kā arī Baltkrievijā un Austrumlietuvā esošās koka kapenes (krievu val. domoviki, Krievijā golbci).

Rēzeknes Svētā Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams celts 1895. gadā. 1905. gadā tam piebūvēja zvanu torni. Baznīcas lielais zvans sver 4948,76 kilogramus, bet zvana mēle 200 kilogramus. Tiek uzskatīts, ka šis zvans ir lielākais Baltijā. Tika atlieti vēl divi zvani un tie visi ir darināti Gaščinā. Šeit atrodas Latvijas vienīgais vecticībnieku muzejs. Tas ir Latgalē lielākais koka dievnams.

19. un 20. gs. mijā pie Lūgšanu nama uzcēla arī nabagmāju, mājas ekonomam un skolotājam kā arī saimniecības ēkas.[14]

Pareizticīgie[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pareizticīgie Rēzeknē ienāca līdz ar pilsētas dibināšanu, iepriekš šeit apmetušies iedzīvotāji bija piederīgi katoļiem un vecticībniekiem, kā arī no citām reliģijām - jūdaistiem (galvenokārt ebreji).

Lēmums par pareizticīgo baznīcas celšanu Rēzeknē pieņemts 1834. gadā. Pēc sešiem gadiem sākās tās celtniecība pēc Pēterburgas arhitektu Dāvida Viskonti un Šarlemana Bodē II izstrādātā projekta. Dievnama celtniecībai tā laika pilsētas jaunajā daļā bija arī politisks raksturs, jo Rēzeknes pilsētas jaunās daļas plānā bija paredzēts kristiešu pārsvars(pareizticība tajā laikā bija valstiski nozīmīga). 1846. gadā, reizē ar Nikolaja I viesošanos Rēzeknē, baznīca tika iesvētīta Vissvētākās Dievdzemdētājas godam. Pareizticīgo baznīca ir vecākais saglabājušais dievnams pilsētā. Pa kreisi no baznīcas ieejas atrodas 1867. gadā celtā mūra kapliča - Sv. Ņevas Aleksandra kapela, kas veltīta toreizējā imperatora Aleksandra II veiksmīgajai izglābšanai no vilciena katastrofas 1866. gada 4. aprīlī. Pa labi no baznīcas ieejas atrodas Pēterburgā gatavots stikla mauzolejs, kur apbedīts baznīcas mecenāts, Adamovas muižas īpašnieks, ģenerālis Karaulovs ar sievu Helēnu.

Luterāņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji Rēzeknes luterāņu kopa ietilpa 1870. gadā dibinātajā Strūžānu-Stirnienes draudzē, bet ar 1891. gadu kļūst par patstāvīgu draudzi. Rēzeknes draudze ietilpst Viļņas prāvesta iecirknī un ir pakļauta Kurzemes konsistorijai. 1888. gadā pie pilsētas parādes laukuma tiek celta koka baznīca ar 150 sēdvietām, to iesvēta Polockas mācītājs Būtners. Līdz 1889. gadam draudzi apkalpo Lazdonas mācītājs, kopš 1905. gada Rēzeknē dzīvojošais Strūžānu mācītājs. 1913. Gadā baznīcai ieejas daļā tiek uzcelts koka tornis. Baznīca apjumta ar betona kārniņiem. 1919. gadā lielinieki izdemolē baznīcu, iznīcina arhīvu. 1920. gadā draudze atjauno baznīcu un iegādājas jaunu zvanu. Mazās ietilpības un vecuma dēļ koka baznīca 1931. gadā tiek nojaukta. Tās vietā pēc būvinženiera J. Cīruļa projekta neogotiskā stilā no sarkaniem ķiegeļiem tiek celta Svētās Vienības baznīca ar 312 sēdvietām. 1938. gada 1. janvārī ir reģistrēti 555 draudzes locekļi. Pēc otrā pasaules kara draudzes darbība panīkst un PSRS dievnams tiek izmantots kā kino nomas un demonstrēšanas zāle. Draudzes darbības atjaunošana tiek aizsākta 1989. gadā. 1993. gadā baznīcas tornī no jauna uzstādīts krusts, bet baznīca draudzei atpakaļ atgriezta 1994. gadā. 1994. gadā baznīcas nosaukums no Svētās Vienības tiek izmainīts uz Svēto Trīsvienību, pēdējos gados notikuši dievnama atjaunošanas darbi.[15]

Transports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

autoceļu A12 un A13 krustojums Rēzeknes apvedceļā, Lejas Ančupānos.

Starptautisku ceļu un dzelzceļu krustpunkts ir bijis viens no noteicošajiem faktoriem pilsētas attīstībā. PēterburgasVaršavas dzelzceļa līnija, kuru uzbūvēja 1960. gadā bija pirmā dzelzceļa līnija Latvijā un tā gāja caur Rēzekni. Šī un vēlāk, 1904. gadā uzbūvētā Maskavas - Ventspils dzelzceļa līnija bija vieni no Rēzeknes pilsētas attīstību veicinošākajiem faktoriem, kas būtiski ietekmēja iedzīvotaju skaita pieaugumu pilsētā. Rēzekne atrodas starptautiskas nozīmes autoceļu - E22, E262 krustpunktā un valsts augstākās kategorijas autoceļu A12, A13 un A15. Tā ir arī reģionālas nozīmes autoceļu P36, P54 un P55 krustpunkts. Līdz ar pilsētas apvedceļa izbūvi 20. gs. otrajā pusē, liela daļā transporta tiek novirzīta pa to, tādejādi atbrīvojot pilsētas centru no tranzītkravām.

Rēzeknē ir 136 ielas.[16] Garākā no tām, galvenā iela, Atbrīvošanas aleja (5,5 km), kas, izejot cauri visai pilsētai, savieno tās ziemeļu un dienvidrietumu robežu.

Sabiedriskais transports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

SIA „Rēzeknes Satiksme” Ikarus E91 2011. gadā

Pasažieru pārvadājumus Rēzeknes pilsētā veic pašvaldībai piederošais uzņēmums SIA „Rēzeknes satiksme”. No 2012. gada 1. janvāra sabiedriskais transports pa pilsētas ielām kursē 19 maršrutos. Autoparkā ir 27 Ikarus E91 un 2 MAN NL 202 autobusi.[17]

Pilsētā ir autoosta un divas dzelzceļa stacijas — Rēzekne I un Rēzekne II. Aktīvākie pasažieru pārvadājumi notiek no stacijas Rēzekne II, jo no tās notiek regulāri maršruti uz Rīgu un tā ir starptautiskā vilciena maršruta Maskava—Rīga pieturvieta. Dzelzceļa līnija Krustpils—Rēzekne II un Dzelzceļa līnija Rēzekne II—Zilupe ir reisu izmantotā dzelzceļa līnija.

Rēzekne šodien[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzekne var lepoties ar tādām rūpniecības nozarēm kā mašīnbūve un kokapstrāde. Tā ir nozīmīgs dzelzceļa un autotransporta mezgls, vārti starp Austrumiem un Dienvidiem.

Šodien Rēzekne ir Latgales kultūras un izglītības centrs.

Pašlaik Rēzeknē ir aizsākti vērienīgi projekti.[18] 2013. gada pavasarī ekspluatācijā nodota jaunā Rēzeknes koncertzāle, kas ir pirmā jaunuzvbūvētā akustiskā koncertzāle Latvijā pēc neatkarības atgūšanas.

Sports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzeknē dzimusi Eiropas junioru čempionāta, Eiropas kausa un Eiropas U23 čempionāta zelta medaļu ieguvēja Aiga Grabuste, kura ir piedalījusies arī divās Olimpiskajās spēlēs Pekinā un Londonā. Rēzeknē dzimis Latvijas izlases futbolists Edgars Gauračs.

Stadioni, sporta laukumi un zāles[19][izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukums vieglatlētikas celiņi futbola laukums basketbola laukums volejbola laukums tenisa laukums zāle hokeja laukums peldbaseins
Rēzeknes Sporta pārvaldes stadions
Olimpiskais centrs Rēzekne plānots plānots plānots plānots
Rēzeknes 1. vidusskola
Rēzeknes 2. vidusskola
Rēzeknes 3. vidusskola
Rēzeknes 4. vidusskola
Rēzeknes 5. vidusskola
Rēzeknes 6. vidusskola
Rēzeknes 14. arodskola
Rēzeknes logopēdiskā internātskola
Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzija
Valsts robežsardzes koledža
Biedrība "SEDNA"

Lielākais sporta koplekss pilsētā ir Rēzeknes Sporta pārvaldes stadions - tajā ietilpst vieglatlētikas stadions ar sešiem celiņiem, futbola laukums un tribīnes ar 978 skatītāju sēdvietam, norobežots tenisa korts un minifutbola laukums. Ziemā darbojas hokeja laukums. Pašlaik notiek publiskā apspriešana Daudzfunkcionāla sporta kompleksa būvniecībai (skatīt Olimpiskais centrs Rēzekne), kurā ietilps ledus halle, arēna, futbola laukums ar tribīnēm, citas sporta zāles un viesnīca.

Sadraudzības pilsētas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzeknei ir sadraudzības attiecības ar šādām pilsētām:[20]

Rēzeknē dzimušas ievērojamas personības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attēlu galerija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2014. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (2014. gada 1. janvārī).
  2. Turlajs, J. 2005. Latvijas Vēstures Atlants. Rīga, "Jāņa Sēta". 47. lpp.
  3. Kūkojs, A. 1985. Septiņkalne. Rēzeknei - 700. Rīga, Avots. 104 - 108. lpp.
  4. Rudovics, A. Rudovica, T. 1993. Latvijas fiziskā ģeogrāfija. Zvaigzne ABC.
  5. http://www.pmlp.gov.lv/lv/assets/documents/statistika/IRD_01_07_2013/ISDG_Pasvaldibas_darbaspeja.pdf
  6. Enciklopēdija "Latvijas pilsētas". Rīga 1999.
  7. Iedzīvotāju skaits pašvaldībās pēc nacionālā sastāva (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.07.2013. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (2013. gada 1. jūlijā).
  8. Iltnere, A. Placēns, U. 1999. Latvijas pilsētas. Rīga, Preses nams.
  9. http://www.rezekne.lv/rezeknes-zinas/zina/browse/3/_/visas-zinas/-/atklas-antona-kukoja-pieminekli-video/
  10. http://www.rezekne.lv/rezeknes-zinas/zina/browse/1/_/visas-zinas/-/atklata-rakstnieka-jurija-tinanova-biste/
  11. [Rēzeknes pilsētas integrētās attīstības programma 2007. - 2013. gadam]
  12. Rēzeknes Centrālā bibliotēka
  13. http://www.rezekne.lv/jautajumi-domei/ Aleksandrs Bartaševičs ("Krievijas Hītu" radio, 12.06.2012.)
  14. Svētā Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams || Rēzeknes nov., Rēzekne
  15. Rēzeknes svētā trīsvienības draudze
  16. www.kadastrs.lv
  17. Rēzeknē kursēs no SIA "Rīgas satiksme" nomātie autobusi. i-rezekne.lv (15.11.2011.). Atjaunināts: 2011. gada 18. novembrī.
  18. Projekti — Rēzeknes pilsētas portāls
  19. http://www.rezekne.lv/sports/bazes/ Rēzeknes sporta bāzes
  20. Rēzeknes sadraudzības pilsētas un starptautiskā sadarbība

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]