Rēzekne

Šis raksts ir par pilsētu. Par citām jēdziena Rēzekne nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Rēzekne
—  Republikas pilsēta  —
Latgales Māras piemineklis
Karogs Ģerbonis
Rēzekne
Koordinātas: 56°30′23″N 27°19′50″E
Valsts	Latvija
Pirmoreiz minēta	12. gadsimtā
Dibināta	1285. gadā
Pilsētas tiesības	no 1773. gada
Vēsturiskie nosaukumi	latgaliešu: Rēzne vācu: Rositten poļu: Rzeżyca krievu: Режица
Administrācija
- Tips	Rēzeknes dome
- Domes priekšsēdētājs	Aleksandrs Bartaševičs (SC)
Platība
- Kopējā	17,48 km²
- Sauszeme	16,74 km²
- Ūdens	0,74 km²
Augstums vjl	158,2 m
Iedzīvotāji (2010)
- Kopā	31 351
- blīvums	1 793,5/km²
Laika josla	EET (UTC+2)
- Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-46(01-06)
Tālruņu kods	(+371) 646
Mājaslapa: www.rezekne.lv

Rēzekne ir Latvijas republikas nozīmes pilsēta. Pēc iedzīvotāju skaita tā ir septītā lielākā pilsēta valstī. Fizioģeogrāfiski pilsēta atrodas Rēzeknes upes ielejā. Visticamāk, ka nosaukumu pilsēta ieguvusi tieši no upes. Rēzekne ir izvietojusies uz 7 pakalniem.^{[nepieciešama atsauce]} Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, pilsētas loma rūpniecībā, kultūras un izglītības jomā nosaka Rēzeknes reģionālo un valstisko nozīmību. To mēdz dēvēt arī par "Latgales sirdi" - šī nozīme atspoguļota arī pilsētas ģerbonī, kura pamatā ir Latgales kultūrvēsturiskā novada ģerbois, bet pie tā sirds - vairogs Latvijas valsts karoga krāsās.

Rēzekne atrodas 242 km attālumā no valsts galvaspilsētas Rīgas, kā arī 685 km attālumā no Krievijas galvaspilsētas Maskavas, 450 km no Sanktpēterburgas un 860 km no Polijas galvaspilsētas Varšavas.

Pilsētā 2012. gadā dzīvoja 31 531 iedzīvotājs. To blīvums uz ir 1803,4 iedz./km² (otra blīvāk apdzīvotā pilsēta Latvijā pēc Rīgas). Pēdējo simts gadu laikā iedzīvotāju skaits ir pieaudzis aptuveni 4 reizes, tomēr kopš 20. gs. 90. gadiem vērojama tendence iedzīvotāju skaitam samazināties. Ja 1990. gadā pilsētā dzīvoja 43,2 tūkstoši iedzīvotāju, tad 2013. gadā to skaits ir samazinājies vairāk nekā par 10 000.

Vēsture

1889. gada Rēzeknes pilskalna, nocietinājumu un aizsarggrāvju rekonstrukcija.

Rēzeknes upes līkumainais posms ar tās stāvkrastiem Rēzeknes pilskalna apkārtnē bijis apdzīvots kopš aizvēsturiskiem laikiem. Pirms Livonijas krusta kariem šeit atradās latgaļu pilskalns ar nocietinātu koka pili. Pirmo reizi Rēzekne rakstos minēta 1285. gadā, ar nosaukumu "Rossitten", kad Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms Šurborgs Rēzeknes pilskalnā uzcēla ordeņa cietoksni. 1575. gadā Rēzeknes pils apkārtnē bija 500 iedzīvotāji. Livonijas kara laikā pils tika nopostīta un iedzīvotāji aizvesti gūstā. Pēc kara Rēzekne bija Pārdaugavas Livonijas hercogistes, vēlāk Inflantijas vaivadijas sastāvā. Pet pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā Rēzekne nonāca Krievijas impērijas sastāvā un 1773. gadā Rēzekne ieguva apriņķa pilsētas tiesības.

Pašreizējā Latgales iela 20. gs. sākumā.

19. gs. strauji pieauga pilsētas iedzīvotāju skaits. Pēc toreizējās tautas skaitīšanas 1897. gadā Rēzeknē dzīvoja 10 795 iedzīvotāji. Šāds pilsētas uzplaukums notika, pateicoties 19. gs. uzbūvētajai Sanktpēterburgas-Varšavas šosejai un dzelzceļa līnijai. 20. gs. sākumā tika uzbūvēta arī Maskavas-Ventspils-Ribinskas dzelzceļa līnija. Rezultātā Rēzekne kļuva par svarīgu ceļu krustpunktu un pirms pirmā pasaules kara iedzīvotāju skaits sasniedza 23 tūkstošus. Pirmajos neatkarības gados Rēzeknē notiek Pirmais Latgales latviešu kongress, pateicoties kam Latgale tiek pievienota pārējai Latvijai. Pēc LSPR valdības spēku atkāpšanās uz Latgali Rēzekne no 1919. gada jūlija līdz Latgales atbrīvošanas operācijas sākumam 1920. gada janvārī bija Padomju Latvijas valdības pagaidu mītne.

Pēc Pirmā pasaules kara Rēzekne kļuva par Latgales kultūras centru, bet iedzīvotāju skaits 1939. gadā sasniedza vien 13 tūkstošus. Otrajā Pasaules karā pilsētu kā svarīgu dzelzceļu mezglu PSRS aviācijas uzlidojumos gandrīz pilnīgi nopostīja. Pēc kara Rēzekne uzcelta gandrīz pilnīgi no jauna un tā izveidojās par lielu rūpniecības pilsētu, lielākajās rūpnīcās strādājošo skaits sasniedza 3000. Nepieciešamo darbaspēku ieveda no PSRS republikām, tādējādi Rēzekne kļuva par pilsētu ar daudznacionālu iedzīvotāju sastāvu. Pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas, PSRS radītie rūpniecības uzņēmumi, nespējot izturēt konkurenci un Krievijas krīzes laikā zaudējot NVS tirgu, tika likvidēti. Iedzīvotāju skaits strauji saruka no 41 tūkstoša 1991. gadā līdz 32 tūkstošiem 2012. gadā. Neskatoties uz to, iestājoties 21. gs., pilsēta sāka saimnieciski atkopties, veidojās jauni rūpniecības uzņēmumi un ar Eiropas Savienības fondu līdzekļiem tika rekonstruēta vai pilnīgi no jauna izbūvēta infrastruktūra un sabiedriskās ēkas.

Ģeogrāfija

Skvērs pie pareizticīgo baznīcas.

Rēzekne atrodas Latvijas austrumu daļā, Latgales kultūrvēsturiskā novada centrā, fizioģeogrāfiski Latgales Augstienes ziemeļu nogāzē, Rēzeknes pazeminājumā, divu starptautisku transporta maģistrāļu (dzelzceļa un autoceļa) — Sanktpēterburgas—Varšavas un Rīgas—Maskavas — krustojumā. Administratīvi tā ir viena no deviņām Republikas nozīmes pilsētām un lai gan pilsētas atrašanās ir pašā Rēzeknes novada centrā, tomēr administratīvi pilsēta neatrodas novada pakļautībā, bet ir vienā līmenī ar to.

Rēzeknes pilsētas platība ir 1748,0 ha jeb aptuveni 18 km². No tiem apbūvētās zemes aizņem 1211,0 ha, zaļie apstādījumi un meži — 214 ha, lauksaimnieciskās zemes — 232,0 ha, bet ūdeņi — 74,0 ha.

Kvartāra nogulumu biezums zem pilsētas ir no 50 - 100 m, bet pamatiežu virsas augstums pārsniedz 100m. Augstākā vieta Rēzeknē sasniedz aptuveni 160 m, bet zemākā - 130 m virs Baltijas jūras līmeņa.

Pilsēta atrodas Latvijas mitrā kontinentālā agroklimatiskā rajona siltajā apakšrajonā ar hidrotermisko koeficentu 1,5-1,7. Šajos apstākļos veidojas mēreni mitrās augsnes ar smilts un smilšmāla litoloģisko sastāvu.

Gada vidējā gaisa temperatūra Rēzeknē ir 4,7 grādi, janvārī līdz -7 grādi, jūlijā līdz +17 grādiem. Absolūtais temperatūras minimums novērots janvārī, februārī -39 °C, absolūtais maksimums - jūlijā +34 °C. Atkušņa iestāšanās vidējais datums pavasarī ir 30. marts, rudenī pirmās salnas parasti tiek novērotas sākot no 15. novembra. Dienu skaits ar diennakts vidējo temperatūru virs 0 grādiem ir 230. Gada vidējais nokrišņu daudzums ir 639 mm. Ziemā biežas dabas parādības ir migla, putenis un kailsals.

Cauri pilsētai, virzienā no austrumiem uz rietumiem tek Rēzeknes upe, veidojot izteiktu ieleju Rēzeknes pazeminājumā, tā apmet loku apkārt pilsētas centram. Upes platākais posms ir lejpus Stacijas ielas tiltam līdz Dzirnavu ielas tiltam, kur agrāk bijusi aizsprosta ūdenskrātuve. Pilsētas teritorijā Rēzeknes upē ietek ar Kovšu ezeru, kas ir lielākā pilsētas ūdenstilpe (22 ha), savienojošā Kovšupe. Pavasara palu laikos upes palienes mēdz pārplūst, appludinot tuvējos zemes īpašumus un mājas. 2011. gadā tika veikta upes krastu labiekārtošana un nostiprināšana pilsētas centrā.

Demogrāfija

Kopš 1991. gada Iedzīvotāju skaits Rēzeknē turpina samazināties. Negatīvās iedzīvotāju skaita bilances galvenais iemesls ir negatīvais dabiskais pieaugums, ko pastiprina arī negatīvais migrācijas saldo. Šie abi faktori rada izmaiņas arī iedzīvotāju vecumsastāvā. Lai gan pēdējos 20 gados pārliecinošais vairākums ir darbaspējas vecumā, tomēr darbaspējas vecumu nesasniegušo iedzīvotāju skaits ir mazāks par pensijas vecumu sasniegušo. Iedzīvotāju skaits, kas ir darbaspējas vecumā turpina pieaugt. Tas palielina konkurenci uz darba vietām un samazina demogrāfiskās slodzes līmeni. Rēzeknes iedzīvotāju skaita izmaiņas laika periodā no 1800. līdz 2012. gadam.

Skats uz Rēzeknes katedrāli no Dārzu ielas tilta. 20. gs. 20. gadi.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Gads	Iedz.	±%
1800	754	—
1852	1 340	+77.7%
1897	10 795	+705.6%
1914	22 800	+111.2%
1925	12 620	−44.6%
1935	13 139	+4.1%
1943	11 649	−11.3%
1947	9 541	−18.1%
1959	21 429	+124.6%
1979	37 225	+73.7%
1989	42 477	+14.1%
1991	43 156	+1.6%
1997	41 464	−3.9%
1999	40 557	−2.2%
2005	36 800	−9.3%
2011	34 596	−6.0%
2012	31 401	−9.2%
Avots:

Nacionālais sastāvs

gads	iedzīvotāju skaits	latvieši	krievi	baltkrievi	ukraiņi	poļi	lietuvieši	ēbreji	čigāni	igauņi	vācieši	tatāri	un citi
1897.	10795	828	2444	100	3	895	4	6442	7	1	66	0	5
1920.	9997	1924	2469	126	nez.	1231	38	4148	nez.	5	30	nez.	26
1925.	12620	4348	3034	38	nez.	1112	32	3911	nez.	9	94	nez.	42
1930.	12680	4603	2977	181	nez.	1209	8	3577	nez.	9	84	nez.	32
1989	42477	15839	23379	862	673	1166	102	211	14	16	35	32	148
2000.	39233	16710	19873	680	494	1056	84	107	17	19	37	27	129
2011	32328	15183	15030	489	378	795	65	nez.	nez.	nez.	nez.	nez.	388

Iedzīvotāju nacionālais sastāvs Rēzeknē pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem
Tautība			Procenti
Latvieši			46.97%
Krievi			46.49%
Poļi			2.46%
Baltkrievi			1.51%
Ukraiņi			1.17%
Lietuvieši			0.20%
Pārējie			1.20%

Pilsētbūvniecība un arhitektūra

Rēzeknes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāle ir viena no Rēzeknes atpazīstamākajām ēkām un augstākais dievnams pilsētā

Lielā Ludzas iela ar katoļu katedrāles torņiem tālumā 19./20. gs. mijā.

Rēzeknes komercskola (1928), sagrauta Otrā Pasaules kara laikā.

Vecākā pilsētas daļa atrodas uz dienvidiem no ordeņa pilsdrupām, kur Latgales ielā saglabājušās atsevišķas 18. gadsimta vēsturiskās celtnes. Līdzās Jēzus Sirds katedrālei atrodas 1780. gadā būvētā bijusī valsts iestāžu ēka. Mūsdienās celtne pieder Rēzeknes—Aglonas diecēzei un tajā atrodas Rēzeknes Katoļu vidusskola.

Rēzeknes jaunās daļas (no Rēzeknes upes uz ziemeļiem - tagadējais pilsētas centrs) izbūve attiecas galvenokārt uz 19. gs. 2. pusi. Pēc Polijas dalīšanas un Novembra sacelšanās apspiešanas Krievijas impērijas valdība nolēma veicināt anektēto zemju ātrāku integrāciju impērijas sastāvā, tādēļ var teikt, ka Rēzeknes pārbūvi 19. gadsimta vidū drīzāk noteica politiski ideoloģiski apsvērumi nekā ekonomiska nepieciešamība. 1835. gadā Vitebskas guberņas mērnieks A. Mazalovskis izstrādāja Rēzeknes ģenerālplānu. Augstienē uz ziemeļiem no vecās pilsētas tika projektēta pilnīgi jauna apbūve ar regulāri taisnstūrainu ielu tīklu. Šīs t.s. Augšpilsētas ģeometriskajā centrā paredzēja novietot Vissvētākās Dievdzemdētājas piedzimšanas pareizticīgo baznīcu (pie tagadējā "Vienoti Latvijai" pieminekļa), dažādas sabiedriskās ēkas un izmitināt vienīgi kristiešus, ebrejus atstājot vecajās dzīvesvietās. Viens no projekta mērķiem bija veicināt pareizticīgo baznīcas ietekmi uz vecticībniekiem, kurus paredzēja novietot jaunajā pilsētas daļā, pārceļot tos "no attālām, policijas uzraudzībai nepieejamām vietām".

1836. gadā Krievijas impērijas valdība Rēzeknes pārbūves projektu apstiprināja un veicināja tā īstenošanu. 1846. gadā Rēzekni apmeklēja imperators Nikolajs I un "atrada par nepieciešamu dod šai pilsētai celtnieciskā ziņā pienācīgu izskatu". Saskaņā ar nolikumu par Rēzeknes pilsētas izbūvi tika izveidota īpaša Rēzeknes pilsētas izbūves komiteja. Komitejas darba sākumā tika izstrādāts arī jauns pilsētas ģenerālais plāns, ko apstiprināja 1847. gadā. No iepriekšējā 1836. gada plāna tas atšķīrās vienīgi ar to, ka bija detalizēta apbūve ap centrālo laukumu, paredzot tur vietu tiesu iestādēm, veikaliņiem u.c. būvēm, kā arī paredzot vietu publiskam dārzam starp ordeņa pilsdrupām un upīti. Ik gadus Rēzeknē uzcēla ne vairāk kā 4-5 dzīvojamo māju. Sākumā jaunajā pilsētas daļā aizliedza dzīvot ebrejiem, bet viņi tur drīkstēja celt ēkas un tās izīrēt. 1851. gadā viņiem atļāva arī dzīvot savās ēkās, izņemot laukumā ap pareizticīgo baznīcu. 19. un 20. gs. mijā jaunā apbūve sāka pakāpeniski un stihiski izplesties aiz plāna norādītajām robežām. Guberņas mērnieks Svirskis 1901. gadā izstrādāja jauno ģenerālo plānu, kurā apbūves areāls bija pietiekami paplašināts, saglabājot jau izveidojušos Augšpilsētas regulāri taisnstūraino sistēmu. Rēzeknes pilsētbūvnieciskās attīstības vēsturē ļoti skaidri jūtama organiska pēctecība un konsekvence pieņemto risinājumu īstenošanā. 19. gs. radītā pilsētas plānojuma struktūra tās centrālajā daļā saglabājusies līdz mūsdienām bez būtiskām izmaiņām. 19.—20. gadsimta mijā tapa raksturīgas būves no sarkanajiem ķieģeļiem. Daļa no tām saglabājusies, piemēram, pilsētas senākā aptieka "Ērgļa aptieka", kas atrodas Latgales ielā 41 (būvēta 1882. gadā), divstāvu māja Latgales ielā 28 (Rēzeknes vecticībnieku kapu draudzes īpašums) un mājas Atbrīvošanas alejā 92 un 94, kā arī dažas citas.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pilsētas teritoriju nolēma paplašināt un 1927. gadā pievienoja tai daļu no Pleikšņu sādžas, Rēzeknes ezeru, dzelzceļa stacijas Rēzekne I un Rēzekne II, Slobodu, daļu Podgorodes un Kļovu sādžas un karantīnas rajonu. Pilsētas platība 1935. gadā bija 8,06 km². 1936. gadā Rēzeknē bija 1 958 dzīvojamās ēkas, no tām 201 mūra, 1 678 koka, 79 jaukta materiāla, 1 793 vienstāva, 159 divstāvu, 4 trīsstāvu un 2 vairākstāvu ēkas. Neatkarīgās Latvijas laikā tika uzcelta Valsts skolotāju institūta ēka (1927., arhit. P. Kundziņš), kas bija pirmā un lielākā sabiedriskā ēka Rēzeknē, kura uzcelta pēc Latgales atbrīvošanas. Uzcēla latviešu pamatskolu (1928., arhit. A. Briedis), Valsts komercskolu (1928., arhit. I. Blankenburgs; četrstāvu celtne, kas nopostīta 2. pasaules karā.), viesnīcas ēku (1939., arhit. S. Barbals). Uzcēla arī dzelzsbetona Lielo tiltu pār Rēzeknes upi (1926-1927) un infekciju slimnīcas ēku (1933., arhit. A. Klinklāvs). Rēzeknes Latviešu biedrība uzcēla Latgales tautas pili (1928.-1929., arhit. P. Pavlovs).

Otrā pasaules kara laikā lielākā daļa (aptuveni divas trešdaļas) sabiedrisko un dzīvojamo ēku Rēzeknē tika nopostītas, tāpēc pēc kara beigām nācās gandrīz pilnībā atjaunot kara sagrauto pilsētu. 1982. gadā tika uzcelts pirmais deviņstāvu daudzdzīvokļu nams.

Izglītība un kultūra

Kultūra

Rēzekne ir nozīmīgs Latgales kultūras centrs. To mēdz dēvēt arī par "Latgales sirdi". Kopš 1959. gada darbojas novadpētniecības muzejs. Tas dibināts 1959. gadā kā Ludzas Novadpētniecības muzeja filiāle. 1990. gadā tas tika pārdēvēts par Latgales Kultūrvēstures muzeju. Muzejā apskatāma arī Latgales keramikas ekspozīcija. Rēzekne vienmēr bijusi Latgales keramikas šūpulis. Šeit nonāk novada keramiķu darinātie māla izstrādājumi. Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Mākslas namā atrodas Latgales glezniecības ekspozīcija no Kultūrvēstures muzeja fondiem, kur glabājas F. Varslavāna, A. Egles, J. Bekatova, N. Breikša, S. Kreiča un V. Kalvāna darbi. Rēzeknē darbojas Rēzeknes Kultūras nams un Nacionālo biedrību kultūras nams, pašlaik tiek celta Rēzeknes koncertzāle, kas būs vienīgā tāda tipa koncertzāle Latgalē. Rēzeknē ir trīs bibliotēkas. Viena centrālā ar divām filiālēm - bērnu bibliotēku un Rēzeknes 2. bibliotēku.

Pieminekļi

• Pilsētas tēla spilgtākais simbols ir piemineklis Latgales atbrīvotājiem "Vienoti Latvijai", ko tautā sauc par "Latgales Māru". Pieminekli veidojis tēlnieks Kārlis Jansons pēc tēlnieka Leona Tomašicka meta. 1940. gada novembrī tas tiek nogāzts, bet kara laikā - 1943. gada 22. augustā atkal atjaunots un 1950. gadā Padomju varas iestādes to atkal nogāž. Atjaunotais piemineklis atklāts 1992. gada 13. augustā.
• Kultūras un atpūtas parkā atrodas piemineklis Jānim Rainim. Tas atklāts 1972. gadā pēc tēlnieka O. Kalēja un arhitektes I. Bakules meta. J. Rainis Rēzeknē viesojies 1927. gadā, darba vizītē, kā toreizējais izglītības ministrs.
• Kārļa Ulmaņa, Jāņa Baloža un Krišjāņa Berķa 1937. gadā stādītie ozoli Atbrīvošanas alejā pie Rēzeknes upes tilta un lielveikala "Rimi".
• Otrā pasaules karā kritušo Sarkanās armijas karavīru brāļu kapi Miera ielā, Upes ielā un Dārzu ielā.
• Piemiņas plāksne tirgus laukumā, Latgales ielā pie bijušā cietuma sienas, kur 1942. gada 4. janvārī tika publiski nošauti 30 Audriņu ciema iedzīvotāji.
• Antona Kūkoja piemineklis
• Jurija Tiņanova biste
• Franča Trasuna piemineklis
• Piemineklis Afganistānas karā kritušajiem karavīriem
• Piemineklis "Rēzeknes atbrīvotājiem" (tautā saukts Aļoša), padomju karavīriem, kas 1944. gada jūlijā ieņēma Rēzekni pēc vācu nacistu okupācijas. Piemineklis atklāts 1976. gadā un tā autori ir arhitekts E. Salguss un tēlnieki O. Kalējs un O. Siliņš.
• Piemiņas vieta skvērā pie Atmodas ielas, kur 1941. - 1944. gadam atradās karagūstekņu nometne.
• Piemineklis 115 kritušajiem Latvijas armijas karavīriem Rēzeknes brāļu kapos, Miera ielā.
• Piemineklis monsinjoram Nikodemam Rancānam
• Piemiņas akmens pie dzelzceļa stacijas Rēzekne II 1941. un 1949. gada uz Sibīriju deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.
• Piemiņas akmens Atbrīvošanas alejā pie ēkas Nr. 67, vietā, kur 1941. gada jūnijā tika čekistu nomocīti 39 cilvēki.

Kolektīvi

Rēzeknē darbojas pūtēju orķestris, pieci kori, pieci deju kolektīvi, trīs folkloras kopas, pieci vokālie ansambļi un grupas kā arī trīs teātra trupas. Nopelniem bagāti ir kori "Ezerzeme" ("Treikola"), deju kolektīvs "Dziga". 20. gs. 80. gados lielus panākumus Latvijas PSR guva Rēzeknes tautas teātris un tā kolektīvs.

Izglītība

2012. gadā Rēzeknē darbojas divas ģimnāzijas, desmit vidusskolas, logopēdiskā internātpamatskola, mākslas un mūzikas skolas, 12 pirmsskolas izglītības iestādes, trīs izglītības centri pieaugušajiem, bērnu - jaunatnes sporta skola un skolēnu interešu centrs un viena privātā mūzikas skola.

Kopš 2012. gada Rēzeknē darbojas Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs, kas ir interešu izglītības iestāde bērniem un jauniešiem.

Vispārizglītojošās skolas

• Rēzeknes Valsts ģimnāzija
• Rēzeknes valsts poļu ģimnāzija
• Rēzeknes 1. vidusskola
• Rēzeknes 2. vidusskola
• Rēzeknes 3. vidusskola
• Rēzeknes 4. vidusskola
• Rēzeknes 5. vidusskola
• Rēzeknes 6. vidusskola
• Rēzeknes Katoļu vidusskola
• Rēzeknes vakara vidusskola
• Rēzeknes 14. arodvidusskola
• Rēzeknes profesionālā vidusskola
• Rēzeknes logopēdiskā internātpamatskola

Mūzikas un mākslas skolas

• Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskola
• Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskola

Rēzeknē kopš 1993. gada darbojas Rēzeknes Augstskola - tā ir augstākā izglītības iestāde pilsētā. Rēzeknē atrodas Valsts robežsardzes koledža un Valsts robežsardzes koledžas robežsargu skola.

Reliģija

Procesija Rēzeknes ielās. 20. gs. 30. gadi

Reizē ar Rēzeknes pili 1285. gadā tika uzceltas divas ķieģeļu baznīcas: viena pils kalnā - Vācu bruņinieku ordeņa locekļiem un otra - pilsētas draudzei. 16. gadsimta dokumentos ir minētas divas baznīcas. Neskaidrību tomēr rada izteiciens, ka viena baznīca esot bijusi pagastā, bet otra, celta no mūra, pils tuvumā. 1577. gada Livonijas kara laikā Rēzeknes baznīca tika sagrauta. 1599. gadā Rēzeknes pils īpašnieki uzbūvēja mazu koka baznīciņu. 1685. gadā Rēzeknē uzbūvēja jaunu koka baznīcu, to iesvētīja un nodeva jezuītu aprūpei. 1887. gadā baznīcā iespēra pērkons un tā nodega. Tagadējo mūra baznīcu sāka celt 1888. gadā (tag. Rēzeknes katedrāle, kura veltīta Vissvētākās Jēzus sirds godam. Līdz mūsdienām saglabājušais vecākais Rēzeknes dievnams ir vecticībnieku lūgšanu nams pilsētas dienvidu daļā.

No visām reliģijām Rēzeknē ilgstoši ir pārstāvētas galvenokārt divas.

• kristietība
  • Romas katoļi
  • pareizticīgie
  • vecticībnieki
  • protestanti
    • luterāņi
    • baptisti
    • Septītās dienas adventisti
• jūdaisms

Pašlaik Rēzeknē ir desmit dievnami, no tiem deviņos atrodas kristiešu draudzes, bet viens ir jūdaistu dievnams (Rēzeknes Zaļā sinagoga), kuram pašlaik nepieciešama atjaunošana. No kristiešu dievnamiem, trīs ir Romas katoļu baznīcas, no kurām viena pašlaik ir būvniecības stadijā, pa vienai luterāņu, pareizticīgo, vecticībnieku un Grieķu katoļu baznīcai, viens baptistu lūgšanu nams, un Septītās dienas adventistu draudzes nams.

Romas katoļi

Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīca ir viena no četriem Katoļu dievnamiem pilsētā

Rēzeknē darbojas trīs katoļu dievnami. Divi no tiem ir Romas katoļu baznīcas dievnami bet trešais - Grieķu katoļu baznīca, tā veltīta Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija godam. Vienīgā katedrāle Rēzeknē ir Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāle. Baznīcu iesvētīja 1900. gada novembrī un tajā pašā gadā tajā noturēja pirmos dievkalpojumus. 1914. gadā baznīcu iesvētīja Vissvētākās Jēzus Sirds godam. 1997. gadā Rēzeknē izveidota Romas katoļu baznīcas diecēze. Rēzeknes - Aglonas diecēzes bīskaps pašlaik ir Jānis Bulis. Savas darbības laikā Rēzeknes katedrālē viņš uzcēlis diecēzes kūriju, kā arī Rēzeknes katoļu vidusskolu, kura atrodas Latgales ielā 82., atjaunotajā pirmajā Rēzeknes mūra ēkā. Pašlaik ar bīskapa J. Buļa iniciatīvu tiek celta Svētās trīsvienības baznīca pilsētas ziemeļu rajonā. Tas būs trešais katoļu dievnams pilsētā. 1935. - 1939. gadā Rēzeknē uzkalnā aiz Rēzeknes upes, blakus piemineklim Vienoti Latvijai uzcēla vēl vienu katoļu baznīcu (arh. P. Pavlovs). 1937 gadā baznīcu iesvētīja Sāpju Dievmātes godam. Dievnams celts neoromantisma stilā, tam ir divi 27 m augsti torņi, starp tiem zelminis ar loga rozi un Jaunavas Marijas statuju. Jēzus Sirds katedrālei un Sāpju Dievmātes baznīcai ir izveidojušās divas lielas katoļu draudzes, kas katra gada augustā organizē svētceļnieku grupas no Rēzeknes uz Aglonu.

Vecticībnieki

Svētā Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams ir vienīgais šīs konfesijas dievnams pilsētā

Šīs konfesijas pārstāvji ir vieni no senākajiem Rēzeknes pilsētā. Saknes meklējamas 1859. gadā, kad I. Siņicina ielas rajonā izveidojās Rēzeknes vecticībnieku kapsēta, kura mūsdienās vecticībnieku kapu apbedījuma vietu saglabātības un pieminekļu skaita ziņā ieņem vienu no vadošajām vietām Latvijā. Šeit var apskatīt gandrīz visus vecticībnieku apbedījumu virszemes pieminekļu tipus, kādi zināmi no 19. gs. otrās puses. Latvijā tikai šajā kapsētā var ieraudzīt Ziemeļkrievijā - Baltijas jūras krastos kā arī Baltkrievijā un Austrumlietuvā esošās koka kapenes (krievu val. domoviki, Krievijā golbci).

Rēzeknes Svētā Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams celts 1895. gadā. 1905. gadā tam piebūvēja zvanu torni. Baznīcas lielais zvans sver 4948,76 kilogramus, bet zvana mēle 200 kilogramus. Tiek uzskatīts, ka šis zvans ir lielākais Baltijā. Tika atlieti vēl divi zvani un tie visi ir darināti Gaščinā. Šeit atrodas Latvijas vienīgais vecticībnieku muzejs. Tas ir Latgalē lielākais koka dievnams.

19. un 20. gs. mijā pie Lūgšanu nama uzcēla arī nabagmāju, mājas ekonomam un skolotājam kā arī saimniecības ēkas.

Pareizticīgie

Vissvētākās Dievdzemdētājas piedzimšanas pareizticīgo baznīca

Pareizticīgie Rēzeknē ienāca līdz ar pilsētas dibināšanu, iepriekš šeit apmetušies iedzīvotāji bija piederīgi katoļiem un vecticībniekiem, kā arī no citām reliģijām - jūdaistiem (galvenokārt ebreji).

Lēmums par pareizticīgo baznīcas celšanu Rēzeknē pieņemts 1834. gadā. Pēc sešiem gadiem sākās tās celtniecība pēc Pēterburgas arhitektu Dāvida Viskonti un Šarlemana Bodē II izstrādātā projekta. Dievnama celtniecībai tā laika pilsētas jaunajā daļā bija arī politisks raksturs, jo Rēzeknes pilsētas jaunās daļas plānā bija paredzēts kristiešu pārsvars(pareizticība tajā laikā bija valstiski nozīmīga). 1846. gadā, reizē ar Nikolaja I viesošanos Rēzeknē, baznīca tika iesvētīta Vissvētākās Dievdzemdētājas godam. Pareizticīgo baznīca ir vecākais saglabājušais dievnams pilsētā. Pa kreisi no baznīcas ieejas atrodas 1867. gadā celtā mūra kapliča - Sv. Ņevas Aleksandra kapela, kas veltīta toreizējā imperatora Aleksandra II veiksmīgajai izglābšanai no vilciena katastrofas 1866. gada 4. aprīlī. Pa labi no baznīcas ieejas atrodas Pēterburgā gatavots stikla mauzolejs, kur apbedīts baznīcas mecenāts, Adamovas muižas īpašnieks, ģenerālis Karaulovs ar sievu Helēnu.

Luterāņi

Svētās Trīsvienības evaņģēliski luteriskā baznīca

Sākotnēji Rēzeknes luterāņu kopa ietilpa 1870. gadā dibinātajā Strūžānu-Stirnienes draudzē, bet ar 1891. gadu kļūst par patstāvīgu draudzi. Rēzeknes draudze ietilpst Viļņas prāvesta iecirknī un ir pakļauta Kurzemes konsistorijai. 1888. gadā pie pilsētas parādes laukuma tiek celta koka baznīca ar 150 sēdvietām, to iesvēta Polockas mācītājs Būtners. Līdz 1889. gadam draudzi apkalpo Lazdonas mācītājs, kopš 1905. gada Rēzeknē dzīvojošais Strūžānu mācītājs. 1913. Gadā baznīcai ieejas daļā tiek uzcelts koka tornis. Baznīca apjumta ar betona kārniņiem. 1919. gadā lielinieki izdemolē baznīcu, iznīcina arhīvu. 1920. gadā draudze atjauno baznīcu un iegādājas jaunu zvanu. Mazās ietilpības un vecuma dēļ koka baznīca 1931. gadā tiek nojaukta. Tās vietā pēc būvinženiera J. Cīruļa projekta neogotiskā stilā no sarkaniem ķiegeļiem tiek celta Svētās Vienības baznīca ar 312 sēdvietām. 1938. gada 1. janvārī ir reģistrēti 555 draudzes locekļi. Pēc otrā pasaules kara draudzes darbība panīkst un PSRS dievnams tiek izmantots kā kino nomas un demonstrēšanas zāle. Draudzes darbības atjaunošana tiek aizsākta 1989. gadā. 1993. gadā baznīcas tornī no jauna uzstādīts krusts, bet baznīca draudzei atpakaļ atgriezta 1994. gadā. 1994. gadā baznīcas nosaukums no Svētās Vienības tiek izmainīts uz Svēto Trīsvienību, pēdējos gados notikuši dievnama atjaunošanas darbi.

Transports

autoceļu A12 un A13 krustojums Rēzeknes apvedceļā, Lejas Ančupānos.

Starptautisku ceļu un dzelzceļu krustpunkts ir bijis viens no noteicošajiem faktoriem pilsētas attīstībā. Pēterburgas—Varšavas dzelzceļa līnija, kuru uzbūvēja 1960. gadā bija pirmā dzelzceļa līnija Latvijā un tā gāja caur Rēzekni. Šī un vēlāk, 1904. gadā uzbūvētā Maskavas - Ventspils dzelzceļa līnija bija vieni no Rēzeknes pilsētas attīstību veicinošākajiem faktoriem, kas būtiski ietekmēja iedzīvotaju skaita pieaugumu pilsētā. Rēzekne atrodas starptautiskas nozīmes autoceļu - E22, E262 krustpunktā un valsts augstākās kategorijas autoceļu A12, A13 un A15. Tā ir arī reģionālas nozīmes autoceļu P36, P54 un P55 krustpunkts. Līdz ar pilsētas apvedceļa izbūvi 20. gs. otrajā pusē, liela daļā transporta tiek novirzīta pa to, tādejādi atbrīvojot pilsētas centru no tranzītkravām.

Rēzeknē ir 136 ielas. Garākā no tām, galvenā iela, Atbrīvošanas aleja (5,5 km), kas, izejot cauri visai pilsētai, savieno tās ziemeļu un dienvidrietumu robežu.

Sabiedriskais transports

SIA „Rēzeknes Satiksme” Ikarus E91 2011. gadā

Pasažieru pārvadājumus Rēzeknes pilsētā veic pašvaldībai piederošais uzņēmums SIA „Rēzeknes satiksme”. No 2012. gada 1. janvāra sabiedriskais transports pa pilsētas ielām kursē 19 maršrutos. Autoparkā ir 27 Ikarus E91 un 2 MAN NL 202 autobusi.

Pilsētā ir autoosta un divas dzelzceļa stacijas — Rēzekne I un Rēzekne II. Aktīvākie pasažieru pārvadājumi notiek no stacijas Rēzekne II, jo no tās notiek regulāri maršruti uz Rīgu un tā ir starptautiskā vilciena maršruta Maskava—Rīga pieturvieta. Dzelzceļa līnija Krustpils—Rēzekne II un Dzelzceļa līnija Rēzekne II—Zilupe ir reisu izmantotā dzelzceļa līnija.

Rēzekne šodien

Rēzekne var lepoties ar tādām rūpniecības nozarēm kā mašīnbūve un kokapstrāde. Tā ir nozīmīgs dzelzceļa un autotransporta mezgls, vārti starp Austrumiem un Dienvidiem.

Šodien Rēzekne ir Latgales kultūras un izglītības centrs.

Pašlaik Rēzeknē ir aizsākti vērienīgi projekti. 2013. gada pavasarī ekspluatācijā plānots nodot jauno Rēzeknes koncertzāli.

Sports

Rēzeknē dzimusi Eiropas junioru čempionāta, Eiropas kausa un Eiropas U23 čempionāta zelta medaļu ieguvēja Aiga Grabuste, kura ir piedalījusies arī divās Olimpiskajās spēlēs Pekinā un Londonā. Rēzeknē dzimis Latvijas izlases futbolists Edgars Gauračs.

Pašlaik notiek publiskā apspriešana Daudzfunkcionāla sporta kompleksa būvniecībai, kurā ietilps ledus halle, arēna, futbola laukums ar tribīnēm, citas sporta zāles un viesnīca.

Sadraudzības pilsētas

Rēzeknei ir sadraudzības attiecības ar šādām pilsētām:

• Arendāle, Norvēģija
• Čenstohova, Polija
• Dmitrova, Krievija
• Lianozova, Krievija
• Suvalki, Polija
• Vitebska, Baltkrievija
• Lainate, Itālija

Rēzeknes panorāma

Rēzeknē dzimušas ievērojamas personības

• Ebers Landaus (Eber Landau, 1878 - 1959) — patologs, profesors Kauņas un Lozannas universitātēs.
• Jurijs Tiņanovs (Юрий Николаевич Тынянов, 1894 - 1943) — krievu rakstnieks.
• Ivans Zavoloko (1897 - 1984) — etnogrāfs, publicists, pedagogs.
• Frīdrihs Ermlers (Фридрих Маркович Эрмлер, 1898 - 1967) — padomju kinorežisors.
• Jadviga Arcihovska (dzim. Matuseviča) (1924) — taisnprātīgā starp tautām, holokausta upuru glābēja.
• Valentīna Eiduka (dzim. Bondare) (1937) - latviešu vieglatlēte, šķēpmetēja. Izcilu šķēpmetēju trenere. IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
• Jakovs Pliners (1946) - skolotājs, politiķis.
• Valentīna Šidlovska (1947) — pedagoģijas maģistre, sabiedriska darbiniece.
• Vladimirs Arsentjevs (1951) — mākslinieks, Maskavas Olimpisko spēļu oficiālās emblēmas autors.
• Igors Šiškins (1959) - strādnieks, politiskais darbinieks.
• Jānis Urbanovičs (1959) - inženieris-hidrotehniķis un politiķis.
• Ainārs Latkovskis (1967) - politiķis
• Ilze Viņķele (1971) - sociālā darbiniece, politiķe, LR labklājības ministre (2011. - pašlaik).
• Iveta Apkalna (1976) — latviešu ērģelniece.
• Līga Graudumniece (1979) — Mis Latvija '97.
• Kristīne Opolais (1979) - latviešu operdziedātāja, soprāns. Saņēmusi Latvijas Lielo mūzikas balvu (2006), Latvijas Kultūras fonda balvu (2005) u.c. apbalvojumi
• Aiga Grabuste (1988) — latviešu vieglatlēte - septiņcīņniece.
• Edgars Gauračs (1988) - futbolists. Latvijas nacionālās futbola izlases spēlētājs.
• Žanna Juškāne (1989) - latviešu biatloniste. Vankūveras olimpisko spēļu (2010) dalībniece

Attēlu galerija

• 

  Skats uz Rēzeknes katedrāli no Rēzeknes pilsdrupām.

Skatīt arī

• Rēzeknes pilskalns
• Rēzekne (upe)
• Rēzeknes ezers

Ārējās saites

• Rēzeknes vēsture
• Rēzeknes foto no putna lidojuma
• vecajās fotogrāfijās