Koncentrācija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Koncentrācija vispārībā ir fizikāls lielums, kas raksturo daļiņu saturu kādā noteiktā tilpumā. Parasti (sadzīvē un ikdienā arī ķīmijā) šo terminu lieto kā sinonīmu šķīduma kvantitatīvajam sastāvam jeb vielas saturam šķīdumā.

Fizikā lietots jēdziens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā vienkārši ir daļiņu skaita attiecība pret tilpumu, kur šīs daļiņas atrodas. Pašu daļiņu aizņemtajam tilpumam noteikti ir jābūt nesalīdzināmi mazākam par sistēmas tilpumu, citādi lielums zaudē jēgu — daļiņu sadalījums tilpumā vair nebūtu vienmērīgs, nepakļausies statistikas likumiem. Piemēram, baktēriju daudzuma sadalījums sporta zāles gaisā ir aptuveni vienmērīgs (var lietot jēdzienu "baktēriju koncentrācija", bet spēlētāju daudzuma sadalījums gan nav vienmērīgs: lai gan var pieņemt, ka spēlētāji kustas haotiski (tos vēl papildus ierobežo spēles noteikumi), viņu izmēri ir jau salīdzināmi ar zāles izmēriem. Nav grūti iztēloties situāciju, kad visi spēlētāji atrodas vienā nelielā laukuma daļā (atšķirībā no gadījuma ar baktērijām).

Daļiņu koncentrācija ir izsakāma šādi:

 n_{sth} = \frac {N_{sth}} {V_{ocpd}} ,

kur Nsth — daļiņu skaitlisks daudzums , bet Vocpd — to aizņemtais tilpums (kubikmetros).

 [n_{sth}] = 1 m^{-3}

Šādi izsaka, piemēram, molekulu saturu gāzē (tā vienā no gāzu kinētiskās teorijas pamatvienādojuma formām — p = \tfrac13 n_0 m_0 v^2_{kvadr.}~), elektronu skaitu vadītāja tilpuma vienībā (piemēram, strāvas stipruma izteiksmē I = qv_xn_0S) un citu daļiņu daudzuma raksturošanai.

Ķīmijā un sadzīvē lietots jēdziens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šķīduma kvantitatīvo sastāvu var izteikt daudzos dažādos veidos. Šeit būs minēti tikai daži no tiem.

Piezīme: bez procentiem kādas attiecības izteikšanai (īpaši Rietumos) izmanto arī tūkstošdaļas (ppt), miljondaļas (ppm), miljarddaļas (ppb) un tā tālāk.

Vielas koncentrācija šķīdumā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis izteikšanas veids ir visizplatītākais. IUPAC norāda, ka koncentrācija ir kāda no izšķīdušās vielas parametriem attiecība pret šķīduma tilpumu, bet ir ierasts saukt par "koncentrāciju" arī cita veida jēdzienus.

IUPAC norādītā jēdziena "koncentrācija" definīcija atbilst arī tā nozīmei fizikā, jo izšķīdušās vielas daļiņas ir ļoti sīkas un pat koloīdālo šķīdumu gadījumā to izmēra kārta nepārsniedz 10-7 m.

Attiecība pret šķīduma tilpumu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vielas molārā koncentrācija jeb molaritāte ir izsakāma šādi:

 C_{cmpd} = \frac {n_{cmpd}} {V_{sltn}} ,

kur ncmpd — vielas daudzums (molos), bet Vsltn — šķīduma tilpums (parasti litros).

 [C_{cmpd}] = 1 \frac {mol} {l}

 C_{E~cmpd} = \frac {n_{E~cmpd}} {V_{sltn}} ,

kur nE cmpd — vielas ekvivalentu daudzums (molos), bet Vsltn — šķīduma tilpums (parasti litros).

Ekvivalents ir vielas vienība vai tās iedomātā daļa, kas vienā noteiktā reakcijā atbilst vienam ūdeņraža atomam. Piemēram, fosforskābes reakcijā ar trim NaOH molekulām viena fosforskābes molekula atbilstīs 3 ekvivalentiem, bet reakcijā ar divām nātrija sārma molekuām — 2 ekvivalentiem. Ja reakcija nav noteikta, vielas ekvivalentu daudzums ir vienāds ar to indeksu vielas formulā reizinājumam, kas ir pie šķīdumā jonos pārtopošajām vienībām. Piemēram, Ca3(PO4)2 formulvienība atbilst 6 ekvivalentiem. Elektroķīmijā ekvivalents tiek plaši izmantots, jo atbilst tādai elektrolīta daļai, kas pārnes vienu elementārlādiņu.
Ekvivalenta molmasa ir:

 E = \frac {M_{cmpd}} {N_E} ,

kur Mcmpd — vielas molmasa, bet NE — ekvivalentu skaits, kuram atbilst molekula.

Elementam:

 E = \frac {A} {z} ,

kur A — elementa atommasa, bet z — tā vērtība. Ja elementam ir iespējamas vairākas vērtības, būs arī tikpat daudz ekvivalentu.

Jonam:

 E_{K^{n+}} = \frac {M_{K^{n+}}} {n}

(piemērs n vērtīgam katjonam).

Elektrolītam:

 E_{K_{m}A_{n}} = \frac {M_{K_{m}A_{n}}} {n \cdot m}

.

Oksidētājam vai reducētājam:

 E_{Ox} = \frac {M_{Ox}} {z} ,

kur z ir elektronu skaits, kas tiek atdots oksidēšanās pusreakcijā (sniegts piemērs oksidētājam Ox).

Vecākās grāmatās sastopamie lielumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gramekvivalents ir viens mols (apmēram 6,022 · 1023) ekvivalentu (!), jeb tik daudz gramu, cik atommasas vienību satur ekvivalents.[1][2]

Analoģiski gramjons ir viens mols noteiktā veida jonu,[3][4][5][6] bet gramatoms – viens mols noteiktā veida atomu.[7] Jāievēro, ka ar šādiem apzīmējumiem vērtībai z ir mērvienība gekv/mol. Var sastapt arī apzīmējumus "gramkatjons" un "gramanjons".

No šiem lielumiem atvasina arī jonu koncentrāciju, izteiktu gramjonos litrā (gjon/L) vai kilogramjonos kubikmetrā (kgjon/m3), kā arī elektrolītu koncentrāciju gramekvivalentos litrā (gekv/L) vai kilogramekvivalentos kubikmetrā (kgekv/m3).

 [C_{E~cmpd}] = 1 \frac {eq. mol} {l}


  • Vielas masas koncentrācija ir izsakāma šādi:

 \gamma_{cmpd} = \frac {m_{cmpd}} {V_{sltn}} ,

kur mcmpd — vielas masa (kilogramos), bet Vsltn — šķīduma tilpums (kubikmetros).

 [\gamma_{cmpd}] = 1 \frac {kg} {m^3}

Vielas masas koncentrāciju šķīdumā, izteiktu  \frac {g} {l} ,sauc par vielas titru:

 T_{cmpd} = \frac {\gamma_{cmpd}} {1000} .

Molalitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažreiz to dēvē arī par molālo koncentrāciju, bet šis nosaukums ir jau ārpus minētā ierobežojuma. Vielas molalitāte ir izsakāma šādi:

 m_{cmpd} = \frac {n_{cmpd}} {m_{slvt}} ,

kur ncmpd — vielas daudzums (molos), bet mslvtšķīdinātāja masa (kilogramos).

Saskaņā ar IUPAC ieteikumiem molalitāti var apzīmēt gan ar b, gan ar m (vienlīdzatzīstami)[8].

 [m_{cmpd}] = 1 \frac {mol} {1 kg ~ solvent}

Citas attiecības izšķīdušajai vielai pret šķīdinātāju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vielas un šķīdinātāja masas attiecība ir izsakāma šādi:

 MASAS~ATT._{cmpd/slvt} = \frac {m_{cmpd}} {m_{slvt}} ,

kur mcmpd — vielas masa, bet mslvt — šķīdinātāja masa.

 [MASAS~ATT._{cmpd/slvt}] = 1 %

  • Vielas un šķīdinātāja tilpumattiecība ir izsakāma šādi:

 TILPUMATT._{cmpd/slvt} = \frac {V_{cmpd}} {V_{slvt}} ,

kur Vcmpd — vielas tilpums pirms šķīšanas, bet Vslvt — šķīdinātāja tilpums.

 [TILPUMATT._{cmpd/slvt}] = 1 %

Vielas daļa šķīdumā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vielas masas daļa šķīdumā ir izsakāma šādi:

 w_{cmpd} = \frac {m_{cmpd}} {m_{cmpd} + m_{slvt}} ,

kur mcmpd — vielas masa, bet mslvt — šķīdinātāja masa.

 [w_{cmpd}] = 1 %

  • Vielas daudzumdaļa jeb moldaļa šķīdumā ir izsakāma šādi:

 \chi_{cmpd} = \frac {n_{cmpd}} {n_{cmpd} + n_{slvt}} ,

kur ncmpd — vielas daudzums (molos), bet nslvt — šķīdinātāja daudzums (molos).

 [\chi_{cmpd}] = 1 %

  • Vielas tilpumdaļa šķīdumā ir izsakāma šādi:

 \nu_{cmpd} = \frac {V_{cmpd}} {V_{sltn}} ,

kur Vcmpd — vielas tilpums pirms šķīdināšanas, bet Vsltnšķīduma tilpums pēc tā pagatavošanas (jātceras, ka dažreiz notiek kontrakcija).

 [\nu_{cmpd}] = 1 %

Praktiskais pielietojums ķīmijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Molāro koncentrāciju C_M lieto ļoti daudzās ķīmijas nozarēs, piemēram, visos ķīmiskās kinētikas vienādojumos:
v = - \dot C_{M~izejvielai}~ u. c.
  • Ekvivalentu molārā koncentrācija ir vairāk vēsturisks vai tradicionāls raksturlielums. Ekvivalentus lietoja vēl tad, kad nebija zināms vielu patiesais kvantitatīvais sastāvs, bet ikdienā ķīmiķim, protams, bija jāzina dažādu reakciju stehiometrija.
  • Masas daļu visbiežāk lieto ikdienā un arī šķīdumu pagatavošanai lietišķām vajadzībām[9].
  • Tilpumdaļu tradicionāli izmanto dažādu maisījumu (piemēram, gaisa vai ūdens un etilspirta maisījuma) sastāva izteikšanai.

Citi līdzīgi jēdzieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmanto arī atomu daļu (izteiktu procentos vai promilēs), lai izteiktu, piemēram, kāda elementa daudzumu savienojumā vai komponenta saturu kādā sakausējumā. To izsaka šādi:


 c_{at.~cpt} = \frac {n_{cpt}} {\Sigma (n_{i~cpt})} ,

kur ncpt — komponenta daudzums (molos), bet Σ (ni cpt) — visu sistēmas komponentu daudzumu (molos) summa.

 [c_{at.~cpt}] = 1 % ;

dažreiz lieto arī promiles:  [c_{at.~cpt}] = 1 ‰

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kokars, V. Vispārīgā ķīmija (1. daļa). Rīga: RTU izdevniecība, 2009.— 286 lpp.
  • Balodis, J. Praktiskie darbi fizikālajā ķīmijā. II daļa. Rīga: Zvaigzne, 1975.– 19.–20. lpp.
  • Словарь-справочник по новой керамике / Шведков Е. Л., Ковенский И. И., Денисенко Э. Т., Зырин А. В.; Отв. ред. Трефилов В. И. Киев: Наукова думка, 1991.— 280 с.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Balodis, J. Praktiskie darbi fizikālajā ķīmijā. II daļa. Rīga: Zvaigzne, 1975.– 20.; 53. lpp.
  2. Čornaja, S. Fizikālā ķīmija. Elektroķīmija. Kinētika. Lekciju konspekts. Rīga: RTU izdevniecība, 2008.– 28.–29. lpp.
  3. Balodis, J. Praktiskie darbi fizikālajā ķīmijā. II daļa. Rīga: Zvaigzne, 1975.– 14.–15. lpp.
  4. Balodis, J. Praktiskie darbi fizikālajā ķīmijā. II daļa. Rīga: Zvaigzne, 1975.– 131. lpp.
  5. Balodis, J. Praktiskie darbi fizikālajā ķīmijā. II daļa. Rīga: Zvaigzne, 1975.– 141. lpp.
  6. Čornaja, S. Fizikālā ķīmija. Elektroķīmija. Kinētika. Lekciju konspekts. Rīga: RTU izdevniecība, 2008.– 22. lpp.
  7. Balodis, J. Praktiskie darbi fizikālajā ķīmijā. II daļa. Rīga: Zvaigzne, 1975.– 122. lpp.
  8. angļu: E.R. Cohen, T. Cvitas, J.G. Frey, B. Holmström, K. Kuchitsu, R. Marquardt, I. Mills, F. Pavese, M. Quack, J. Stohner, H.L. Strauss, M. Takami, and A.J. Thor, "Quantities, Units and Symbols in Physical Chemistry", IUPAC Green Book, 3rd Edition, 2nd Printing, IUPAC & RSC Publishing, Cambridge (2008) — p. 48.
  9. 9,0 9,1 9,2 Šo pielietojumu nosaka tas, ka raksturlieluma aprēķinā neietilpst šķīduma tilpums, kas mainās līdz ar temperatūras izmaiņām.