Konstantīns Budkēvičs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Konstantīns Romualds Budkēvičs kā Pēterburgas Svētās Katrīnas katoļu baznīcas prāvests

Konstantīns Romualds Budkēvičs (poļu: Konstanty Romuald Budkiewicz, 1867-1923) bija Latgalē dzimis priesteris Pleskavas, Vitebskas un Pēterburgas katoļu draudzēs, nogalināts PSRS represiju laikā. 2003. gadā Romas katoļu baznīca uzsāka viņa beatifikācijas (pieskaitīšanas svētīto pulkam) procesu.

Izcelsme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konstantīna Budkēviča tēvs Juljans piedalījās 1863. gada Janvāra sacelšanās norisēs, tādēļ tika izsūtīts uz Orlu. Tur viņš satika savu nākamo sievu Mariju Barkovsku, kas pirms laulībām no luterticības pārgāja katoļticībā. Pēc soda beigām ģimene atgriezās Juljana dzimtajās vietās, un viņš iekārtojās darbā par mežzini pie Kombuļu grāfa Plātera.

Dzīvesgājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1967. gada 19. jūnijā Kombuļu pagasta Zubru mājās. 25. jūnijā viņu nokristīja Krāslavas Sv. Ludviga baznīcā un deva vārdu Konstantīns. Ar grāfienes Plāteres atbalstu viņš mācījās privātā proģimnāzijā Kelcē, pēc tam Ļubļinas ģimnāzijā. 1890. gadā K.Budkēvičs beidza Pēterburgas Romas katoļu garīgo semināru, 1893. gadā Pēterburgas Romas katoļu garīgo akadēmiju un tika norīkots par vikāru Pleskavas Svētās Trīsvienības draudzē. Vēlāk aptuveni gadu nostrādāja Vitebskā, kur pasniedza ticības mācību. 1903. gadā Krievijas Romas katoļu baznīcas bīskaps viņu nosūtīja viņu uz vislielāko Krievijas draudzi — Sv. Katrīnas draudzi Pēterburgā. 1905. gadā K. Budkevičs kļuva par prāvestu draudzē, kurā bija ap 30 000 abu ritu (latīņu un Austrumbizantijas) draudzes locekļu. 1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, Budkevičs piedalījās vairākās kara bēgļu labdarības organizācijās.

Pēc Oktobra revolūcijas prāvestam Budkēvičam aizliedza mācīt bērniem katehismu un sprediķot, padomju-poļu kara (1919-1921) laikā 1920. gada beigās Petrogradas katoļu baznīcas slēdza. Tomēr garīdznieks turpināja vadīt mises dzīvokļos. 1923. gada 5. martā pravestu Budkēviču izsauca uz tiesu Maskavā, kur tika inscinēta politiska paraugprāva. Priesteris Budkevičs tika apsūdzēts spiegošanā par labu Polijai, kam par pamatojumu kalpoja tas, ka pēc tam, kad Polija atguva neatkarību, viņš esot bijis klāt Polijas vēstniecības iesvētīšanā Maskavā un parakstījis apsveikuma telegrammu. Pēterburgas prāvestam Konstantīnam Budkēvičam un Krievijas katoļu arhibīskapam Jānim Cepļakam padomju tiesa piesprieda nāvessodu nošaujot, taču vēlāk J. Cepļakam augstāko soda mēru nomainīja ar ieslodzījumu cietumā.[1]

Nāvessodu izpildīja 1923. gada 31. martā Maskavas Lubjankas cietumā.

Piemiņa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc K. Budkēviča nāves Krāslavas kapsētā blakus kapličai izveidoja viņa simbolisko kapu, jo pārvest nošautā mirstīgās atliekas no Maskavas nebija iespējams. Sv. Ludviķa baznīcas priekšā līdz Latvijas okupācijai atradās piemineklis komunistu nogalinātajiem pieciem mocekļiem - četriem laicīgiem cilvēkiem un vienam garīdzniekam, priesterim Konstantīnam Budkēvičam. Uzraksts uz pieminekļa latīņu valodā vēstīja: “Komunistiskās varas upuriem.” 1940. gadā vienā naktī pieminekli iznīcināja padomju varas pārstāvji. Atmodas laikā pēc toreizējā dekāna Juzefa Lapkovska iniciatīvas vecais koka krusts uz priestera Budkēviča simboliskā kapa tika nomainīts ar granīta pieminekli. Pēterburgas Svētās Katrīnas katoļu draudzes baznīca 1990. gados tika atdota draudzei un restaurēta.

No Konstantīna Budkēviča dzimtās “Zubru” mājas palikuši tikai lielu granīta bloku pamati un kāpnes. Uz vecajiem pamatiem pēckara laika uzbūvēta koka vasarnīca, kas tagad ir privātīpašums.

Garīgā kalpošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • no 1894. gada Pleskavas Svētās Trīsvienības katoļu baznīcas vikārs
  • no 1896. gada Vitebskas Svētā Antonija katoļu baznīcas vikārs
  • no 1903. gada Pēterburgas Svētās Katrīnas katoļu baznīcas vikārs
  • no 1904. gada Pēterburgas Svētās Katrīnas katoļu baznīcas prāvesta vietnieks
  • no 1905. gada Pēterburgas Svētās Katrīnas katoļu baznīcas prāvests

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mūsu novadnieks — svētīgais? Genovefas Kalvišas intervija ar Sanktpēterburgas Sv. Katrīnas draudzes pārstāvi Jūliju Ivanovu 2009. gada 3. februārī