Dziesmotā revolūcija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Dziesmotā revolūcija (Latvijā arī Trešā Atmoda) bija laika posms Baltijas valstu (Latvija, Lietuva, Igaunija) vēsturē starp 1986. un 1991. gadu, kas beidzās ar pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu visās trijās valstīs. 1989. gada 23. augustā notika Baltijas ceļš.

Notikumi Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz Tautas frontes dibināšanai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1987. gada 14.jūnijā sabiedriskā kustība “Helsinki-86” organizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1941. gada jūnija deportāciju upuru piemiņai.

1988. gada 23. martā Latvijas Rakstnieku savienība izveidoja Staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju Jāņa Stradiņa vadībā. 1. - 2. jūnijā notika Rakstnieku savienības plēnums, 14. jūnijā notika tautas mītiņš pie Politiskās izglītības nama un gājienu uz Brāļu kapiem, kura priekšgalā pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara cauri Rīgai nesa sarkanbaltsarkano karogu. 10. - 17. jūlijā Rīgā patriotiskā noskaņojumā notika Folkloras festivāls BALTICA. 6. oktobrī par LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāju iecēla Vilni Edvīnu Bresi, 7. oktobrī Mežaparkā notika Tautas manifestācija Latvijas valsts simbolikas atjaunošanai.

Politisko kustību izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1988. gada 8. - 9. oktobrī Politiskās izglītības namā notika Latvijas Tautas frontes pirmais kongress, kurā par pirmo LTF vadītāju ievēlēja publicisti Daini Īvānu. 11. novembrī, atzīmējot Lāčplēša dienu, notika Tautas manifestācija Daugavmalā un Latvijas Valsts karoga pacelšana Rīgas pils Svētā Gara tornī. 10. - 11. decembrī I. Kozakevičas, R. Marjašas, V. Tuherna un Ā. Kļockina vadībā notika Tautu forums par Latvijas tautību kulturāli nacionālo autonomiju.

1989. gada 7. - 8. janvārī nodibinājās Latvijas PSR Internacionālā Darbaļaužu fronte kā pretstats LTF. Vienlaicīgi izveidojās Pilsoņu komitejas, veidojot Latvijas pilsoņu interešu pārstāvniecību, 8. februārī notika Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) pirmais kongress pieņēma programmu ar mērķi atjaunot Latvijas Republikas valstisko neatkarību. 26. martā notika pirmās demokrātiski organizētās PSRS Tautas deputātu vēlēšanas, kurās vairumu balstu ieguva LTF kandidāti.

Virzība uz valstiskās neatkarības atjaunošanu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1989. gada 31. maijā LTF valde aicināja sākt diskusiju par pilnīgu Latvijas valstisko neatkarību. 28. jūlijā LPSR Augstākā padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas PSR suverenitāti, kurā Latvijas PSR likumdošana tika pasludināta pārāka pār PSRS likumdošanu. 23. augustā notika tautas akcija “Baltijas ceļš” pret Ribentropa–Molotova paktu un tā sekām. 26. augustā PSKP CK politbirojs ar paziņojumu vērsās pret Baltijas republiku neatkarības centieniem. 7. - 8. oktobrī notika Latvijas Tautas frontes 2. kongress, kas deklarēja kursu uz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.

1990. gada 11. martā Lietuvas Augstākā padome pasludināja Lietuvas republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu. 18. martā notika Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, kurās visas sabiedrības lielāko atbalstu guva LTF izvirzītie kandidāti. 21. martā Latvijas Zinātņu akadēmijā notika jaunievēlēto LTF Augstākās padomes deputātu debates par Latvijas valsts atjaunošanu uz 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas platformas. 22. - 24. martā deputātu iniciatīvas grupa (Rolands Rikards, Romāns Apsītis, Vilnis Eglājs, Andrejs Krastiņš, Tālavs Jundzis un Aivars Endziņš) sāka gatavot Neatkarības deklarāciju. 30. aprīlī Rīgas lidostā PSRS robežsargi apcietināja un izraidīja Egilu Levitu. 4. maijā Latvijas Augstākā padome pieņēma Deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Barikāžu laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Barikāžu laiks

Sakarā ar civiliedzīvotāju apšaušanu pie TV ēkas Viļņā 1991. gada 13. janvārī notika Latvijas tautas manifestācija Daugavmalā, kurā piedalījās ap 500 000 cilvēku ar Latvijas Valsts karogiem. Sākot no 13. janvārī Rīgā vairākās vietās no dzelzbetona blokiem uzcēla barikādes, ko pastiprināja ar baļķiem piekrautas kravas automašīnas un lauksaimniecības tehnika. 14. - 16. janvārī padomju milicijas specvienība OMON uzbruka barikāžu aizstāvjiem uz Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem un Augstākās milicijas skolas ēkai. T. s. Latvijas sabiedrības glābšanas komiteja paziņoja, ka 1990. gada 4. maija neatkarības atjaunošanas deklarācija ir spēkā neesoša, bet Latvijas streiku komiteja paziņoja, ka Latvijā nodibinājies fašistisks režīms. 20. janvārī OMON specvienība uzbruka Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkai un nogalināja vairākus Latvijas valdībai lojālus miličus un civiliedzīvotājus. 22. janvārī OMON vienības atgriezās savās bāzēs. Pēc Latvijas valdības aicinājuma 24. janvārī barikāžu aizstāvji sāka atstāt savas pozīcijas. 25. janvārī izsludināja Nacionālo sēru dienu OMON uzbrukuma upuru godināšanai.

Pilnīgas neatkarības atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Augusta pučs

1991. gada 19. - 21. augustā t.s. Valsts Ārkārtējā stāvokļa komiteja pārņēma varu Maskavā. 21. augustā OMON vienības Vecrīgā uzbruka barikādēm pie Saeimas nama, Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma paziņojumu par Latvijas Republikas Satversmes atjaunošanu pilnā apjomā, izbeidzot 1990. gada 4. maijā postulēto pārejas stāvokli.

Pēc puča apspiešanas Maskavā sākās sarunas par PSRS karaspēka izvešanu no Latvijas. 6. septembrī PSRS Valsts dome pieņēma lēmumu par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]