Laurentija hronika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Laurentija hronikas fragments baznīcslāvu valodā.

Laurentija hronika (krievu: Лаврентьевская летопись) jeb t.s. Suzdaļas hronika ir ap 1377. gadu baznīcslāvu valodā pārrakstīts vairāku senāku Kijevas Krievzemes hroniku apkopojums. Tas ir vecākais senkrievu hroniku apkopojums, kas satur Pagājušo gadu vēsturi un sekojošos notikumus līdz Zelta Ordas vietvalža lielkņaza Aleksandra Ņevska dēla Andreja nāvei 1304. gadā.

Tapšana un atrašana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz pergamenta rakstīto tekstu rakstījuši divi mūki, no kuriem viens sevi nosaucis par Laurentiju, piebilstot, ka darbu veicis no 1377. gada 14. janvāra līdz 20. martam Vladimiras-Suzdaļas kņaza Dmitrija Konstantinoviča (Дмитрий Константинович, valdīja 1356—1383) uzdevumā. Uzskata, ka mūks Laurentijs ir pārrakstījis bojā gājušo Tveras kņazam Mihailam 1305. gadā rakstīto hroniku, izmainot vēstījumu par hana Batija iebrukumu 1238. gadā.[1]

1792. gadā norakstu iegādājās grāfs Aleksejs Musins-Puškins, kas to 1792. gadā uzdāvināja Krievijas Zinātņu akadēmijas bibliotēkai Pēterburgā.

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laurentija hronika patiesībā ir trīs senāku hroniku norakstu apkopojums:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Прохоров Г. М. Повесть о Батыевом нашествии в Лаврентьевской летописи // ТОДРЛ. Л., 1974. Т.28. С.77-98 (krieviski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]