Pagājušo gadu vēsture

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
"Pāgājušo laiku stāsta" lapa ar 13. gs. ilustrāciju no t.s. Radzivila hronikas.

Pagājušo gadu vēsture arī Nestora hronika vai Pagājušo laiku stāsts (baznīcslāvu: Повѣсть времяньныхъ лѣтъ) ir senkrievu hronika par notikumiem Senajā Krievzemē un apkārtējās valstīs no 852. līdz 1117. gadam.

Tapšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Pagājušo gadu vēstures autors ir Kijevas Pečoru klostera mūks Nestors, un tāpēc to historiogrāfijā dēvēja par Nestora hroniku. Vēlāk noskaidrots, ka Nestors tikai apkopojis un rediģējis vairākas senākas hronikas. Šo darbu viņš veicis ap 1113. gadu, izmantojot Pečoru klosterī glabājušos 1093. gadā sastādītu senāku hroniku - tā saukto Pirmhroniku (Начальная летонись), kā arī citus senās Krievzemes un Bizantijas rakstītos avotus. Senākās daļas sastādīšanai Nestors izmantojis bizantiešu autora Georgija Hamartolas hroniku, kas senkrievu valodā pārtulkota jau X-XI gadsimtā, X gadsimta krievu-bizantiešu līgumus, XI gadsimtā senkrievu valodā pārtulkoto bizantiešu Hronogrāfu (vēsturisku apcerējumu krājumu), kas papildināts ar faktiem par Krievzemes vēsturi, svēto dzīves aprakstus un citus materiālus. Rakstīto avotu ziņas Nestors papildinājis arī ar mutvārdu tradīcijā atrodamajām ziņām. Hronika sastādīta labvēlīgi toreizējam Kijevas kņazam Svjatopolkam Izjaslavičam.

Hronikas pārveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēlākie kņazi centās hroniku pārveidot atbilstoši savām politiskajām interesēm. 1116. gadā Kijevas lielkņaza Vladimira Vsevolodoviča Monomaha uzdevumā hroniku pārstrādāja Mihailovskas Vidubickas klostera igumens Silvestrs. Divus gadus vēlāk tika sagatavota vēl trešā hronikas redakcija. Šīs senākās, tāpat kā vēlākās hronikas redakcijas nav saglabājušās.

Sākotnējā hronikas teksta restaurēšanai galvenokārt izmantotas divas XIV gadsimta hronikas - Laurentija hronika (Лаврентьевская летопись) un Hipatija hronika (Ипатьевская летопись). Mūks Laurentijs vadīja Suzdaļas kņaza Dmitrija Konstantinoviča uzdevumā izveidotu pārrakstītāju grupu, kura 1377. gadā hroniku pārrakstīja no kāda 1305. gadā izgatavota noraksta. Savukārt Hipatija hronika savu nosaukumu ieguvusi no Hipatija klostera Kostromā, kurā šis noraksts glabājies. Tās sarakstīšanas laiks ir XV gadsimta sākums.

Nozīme Latvijas vēsturē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Latvijas vēstures viedokļa darbs ir interesants ar to, ka Nestora hronika, blakus Rimberta (“Svētā Ansgara dzīve”) un Bartolomeja Angļa vēstījumiem, ir viens no hronoloģiski senākajiem avotiem, kas sniedz ziņas par tagadējo Latvijas teritoriju un to apdzīvojušo cilšu uzskaitījumu - zemgaļi, kurši, latgaļi un līvi (lībieši). Tāpat būtiska ir norāde, ka daļa šo tautību atradās meslu atkarībā no Krievzemes kņaziem. Tas ir vienīgais rakstu avots, kas uzrāda iespaidīgo Polockas kņaza sakāvi Zemgalē - šie ir lielākie senkrievu kņazu zaudējumi kaujā līdz pat 13. gadsimtam.

Informācijas avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]