Kijevas Krievzeme

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kijevas Krievzeme
Garðaríki
Русь
ap 860. – 1132./1240.

Coat of arms of Kijevas Krievzemes

Coat of arms

Location of Kijevas Krievzemes
Kijevas Krievzemes teritorija 11. gadsimtā.
Pārvaldes centrs no 882. gada Kijeva
Reliģija pagānisms, kopš 10. gs. beigām kristietība
Valdība monarhija
Kijevas kagans, vēlāk lielkņazs
 - ap 860. gadu Ruriks
 - 882.—912. Oļegs (Helge)
 - 912.—945. Igors (Ingvar)
 - 978.—1015. Vladimirs Svjatoslavičs (Valdamarr)
 - 1016.—1018. Jaroslavs Gudrais (Jarizleifr)
Vēsture
 - Rūsi pakļāva galvenās pilis uz Baltijas-Melnās jūras ūdensceļiem ap 860.
 - Kijevas lielkņaza Mstislava Vladimiroviča trīs dēli vienojās par varas sadalīšanu. 1132./1240.

Kijevas Krievzeme jeb Senā Krievzeme (krievu: Киевская Русь, tās oriģinālie nosaukumi vikingu valodās: Garðaríki, grieķu: Ῥωσία, senslāvu: Рѹ́сь, latīņu: Russia, Ruthenia) ir vēsturnieku dots apzīmējums pārslāvoto rūsu kņazu (Rurikoviču) viduslaiku valstu savienībai Austrumeiropas teritorijā ar galvaspilsētu Kijevā. Kā galvenie satiksmes ceļi kalpoja lielās upes ("Ceļš no varjagiem uz grieķiem"), kas savienoja Baltijas jūras piekrasti ar Melnās un Kaspijas jūras ostām.

9.-10. gadsimtā, līdzīgi citiem Ziemeļeiropas vikingu pārvaldījumiem, Senā Krievzeme jeb Gardarīke[1] bija līdztiesīgu Rurika dzimtas ķēniņu (kņazu) karadraudžu savienība, kas piedalījās kopīgos karagājienos. Pēc kristīgās ticības un kopīgas rakstības izplatīšanās 11. gadsimtā pārsvaru guva integrācijas procesi un pieauga Kijevas lielkņazu vara. 12.-13. gadsimtā kņazu dinastiju cīņu rezultātā Senā Krievzeme pēc 1132. gada sadalījās suverēnās kņazistēs, kuras pakļāva Zelta Orda un Lietuvas dižkunigaitija

Pirmsākumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staraja Ladogas apmetnē atrastais rūnu raksts no 10.gs. - iespējams, ka visvecākais rakstu piemineklis Senajā Krievzemē.

Saskaņā ar senāko krievu hroniku, varjags Rūriks ap 860. gadu tika ievēlēts par Novgorodas valdnieku. [2] 882. gadā Rūrika pēctecis kņazs Oļegs (vikingu: Helge) atņēma Kijevas pilsētu hazāriem, bet tikai pēc 969. gada Krievzemes kņazi atbrīvojās no meslu maksāšanas hazāru kaganiem. Pēc Kijevas kņaza Vladimira Svjatoslaviča kristīšanās 988. gadā visā Krievzemē virzienā uz ziemeļiem pakāpeniski izplatījās kristietība un kirilicas raksts.

Pārvalde[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau no paša sākuma Krievzeme nebija vienota valsts, bet gan Rūrika dinastijas kņazu pārvaldītu valstu savienība slāvu, somugru un baltu cilšu apdzīvotās zemēs. Kā galvenais tika atzīts Kijevas kņazs, kas tika saukts par lielkņazu. Vienojošais faktors bija kopīga kristīgā reliģija, kopīga rakstība un kopīgs tirdzniecības ceļu tīkls pa lielajām upēm. Senās Krievzemes kņazi ar savām karadraudzēm piedalījās kopīgos karagājienos, kurus vadīja Kijevas lielkņazs.

Visi Rurika dinastijai piederošie vīrieši uzskatīja Krievzemi par kopīgu mantojumu, vienīgais izņēmums bija Polockas Rurikoviči, kas sevi drīzāk uzskatīja par cita skandināvu ķēniņa - Ragnvalda pēcnācējiem. Tādēļ katram Rurikovičam pienācās dalienas ķēniņvalsts (kņaziste). Vecākajiem dzimtas locekļiem pienācās turīgākās kņazistes pie galvenajiem ūdensceļiem (Novgoroda, Čerņigova, Vladimira, Smoļenska, Turova, Perejaslavļa). 972. gadā Svjatoslava dēli, bet 1015. un 1023. gadā lielkņaza Vladimira dēli sadalīja Krievzemi savā starpā, pie kam Polockas kņaza Izjaslava pēcnācēji izveidoja savu dinastiju, kas nepakļāvās Kijevas lielkņaziem. 1054. gadā lielkņazs Jaroslavs sadalīja valsti atsevišķās kņazistēs, bet Kijevas lielkņazam Vladimiram Monomaham un viņa dēlam Mstislavam atkal izdevās atjaunot Kijevas varu pār kņazistēm. Līdz 12. gadsimtam visi dzimtas atzari mantoja tiesības kļūt par Kijevas lielkņaziem vecuma hierarhijas kārtībā, tādēļ, nomainoties Kijevas lielkņazam, mainījās arī visu citu kņazistu valdnieki.

Galvenās Krievzemes kņazistes 11.-12. gadsimtā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senās Krievzemes iedzīvotāju sastāvs bija ļoti neviendabīgs. Dregoviči, drevļani, baltie horvāti, kriviči, poļani, poločani, radimiči, severjani, slovēņi (Ilmeņa slāvi), vjatiči, volīnieši runāja dažādās austrumslāvu valodās. Savukārt čudi, karēļi, merji, muromi, vesi, voti un citas ziemeļdaļā dzīvojošas maztautas runāja somugru valodās. Centrālajā Krievzemes daļā vēl bija saglabājušās baltu valodās runājošo galindu kopienas.

Valdošo slāni veidoja rūsu cilmes kņazi un viņu karadraudzes, kas pēc normānisma teorijas piekritēju domām bija skandināviskas vai jauktas izcelsmes.

Literārā valoda[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lappuse no lielkņaza Svjatoslava laikā kirilicas rakstā izdotas grāmatas (1073).

Kopīga literārā valoda izveidojās tikai pēc Senās Krievzemes kristīšanas 988. gadā, kad mūki no tagadējās Bulgārijas un Maķedonijas teritorijām izveidoja t.s. senslāvu baznīcas valodu, kas tika lietota ne vien liturģiskām, bet arī literārām vajadzībām. Sākotnējā glagolicas rakstu drīz vien aizstāja kirilicas raksts. Austrumslāvu valodu iespaidā no senslāvu baznīcas valodas izveidojās senkrievu valoda, kaut arī kā literārā valoda tika lietota baznīcslāvu valoda.

Baznīcslāvu valodā ir uzrakstīti galvenie šī perioda rakstu pieminekļi:

  • 12.gs. vidū - likumu krājums "Krievu tiesa" (Правда русьская), kura senākā daļa satur lielkņaza Jaroslava laika tekstu (ap 1017.)
  • ap 1110. gadu - Nestora hronika Pagājušo gadu vēsture (Се повѣсти времѧньных лѣт)
  • ap 1200. gadu - eposs Teiksma par Igora kauju (Слово о пълку Игоревѣ)

"Teiksmas par Igora kauju" ievads baznīcslāvu valodā:

"Не лѣпо ли ны бяшетъ братые, начати старыми словесы трудныхъ повѣстій о полку Игоревѣ, Игоря Святъ славича? Начатижеся тъ пѣсни по былинамъ сего времени, а не по замышленію Бояню. Боянъ бо вѣщій, аще кому хотяше пѣснѣ творити, то растекашется мыслію по древу, сѣрымъ волкомъ по земли, шизымъ орломъ подъ облакы."
Brīvs tulkojums latviski:
"Vai mums nebūtu jāsāk, ak brāļi, ar senajiem vārdiem kara teiksmu par Igora, Igora Svjatoslaviča kauju? Sākt to dziesmu pēc tā laika biļinām, bet ne pēc Bojana nodoma. Viedajam Bojanam, ja kādam gribētos radīt šo dziesmu, tās doma izplūstu kokā, kā pelēks vilks pa zemi, kā zilgans ērglis zem mākoņiem."

Sabrukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Kijevas Krievzemes kā valstu savienības iziršanas laiku nav vienprātīga vēsturnieku viedokļa. Par savienības beigu gadu tiek uzskatīts 1132. gads, kaut arī Kijevas lielkņazi tika ievēlēti līdz pat 1240. gadam, kad Kijevu pakļāva mongoļu hani. 1132. gadā Kijevas lielkņaza Mstislava Vladimiroviča trīs dēli vienojās par kņazistu sadalīšanu, pārkāpjot pirms tam esošo Rurikoviču dinastijas amatu mantošanas kārtību. Tas izraisīja viņu karu ar pārējiem lielkņaza Vladimira Vsevolodoviča (Monomaha) mazdēliem un noveda pie patstāvīgu savā starpā karojošu valstu izveides. Vājinoties Kijevas lielkņaza varai, atsevišķās kņazu valstis kļuva suverēnas un to valdnieki naidojās savā starpā un paši sevi dēvēja par lielkņaziem.

Pēc tam Kijevas lielkņazu vara bija vairs tikai nomināla un dažādie Rurikoviču klani valdīja suverēnās kņazistēs. Tā kā mantojuma tiesības uz kņaza titulu bija visiem Rurika dinastijai piederīgajiem, tad kņazistes tika sadalītas arvien mazākās dalienas kņazistēs, kurās valdošie kņaziņi (latīņu: regulus) atradās vasaļattiecībās ar savu feodālo senioru.

Šajā laikā kristītie Jersikas un Kokneses ķēniņi bija Polockas kņazu, bet Tālavas un Atzeles valdnieki - Pleskavas kņazu vasaļi, tādēļ no senkrievu valodas letgaļu valodā ieviesās kristietības termini un tradīcijas.

Pēc Kijevas Krievzemes sairšanas izveidotās suverēnās valstis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suverēno kņazistu robežas 12. gs. (ap 1113.-1194.). Iezīmēta arī latgaļu Jersikas ķēniņvalsts, kas tajā laikā bija Polockas lielkņazistes vasaļvalsts.

Pēc lielkņaza Mstislava nāves 1132. gadā Kijevas lielkņazu tiešā pakļautībā palika Kijevas, Turovas, Perejaslavas un Vladimiras-Volīnijas kņazistes, bet Čerņigovas-Severskas, Smoļenskas, Rostovas-Suzdaļas, Muromas-Rjazaņas, Peremišļas, Terebovļas kņazistes un Novgorodas zeme kļuva patstāvīgas. Tālaika hronikās kņazistes sāka dēvēt par "zemēm", ko agrāk lietoja tikai uz suverēnām teritorijām («Русская земля», «Греческая земля»).

12. gadsimtā izveidojās 13 suverēnas zemes, no kurām deviņās valdīja savas valdnieku (kņazu un lielkņazu) dinastijas.

  • Perejaslavas kņaziste (bez savas dinastijas - valdīja citu dinastiju jaunākie dēli),
  • Kijevas lielkņaziste (bez savas dinastijas - valdīja konkurējošo dinastiju pārstāvji),
  • Novgorodas zeme (bez savas dinastijas - bajāri un veče vēlēja dažādu dinastiju pārstāvjus),
  • Pleskavas zeme (no 13. gs. suverēna - bajāri un veče vēlēja dažādu dinastiju pārstāvjus).

Vēsturiskais mantojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kijevas Krievzemes austrumu un dienvidu zemes pakļāva Zelta Ordas impērija, bet rietumu zemes pakāpeniski nonāca Lietuvas dižkunigaitijas pakļautībā. Vienīgi Novgorodas zeme saglabāja relatīvu suverenitāti, kaut arī bija spiesta maksāt meslus mongoļu haniem.

13.gs. vienīgi Novgorodas un Pleskavas zemēs saglabājās senajai Krievzemei raksturīgās tradīcijas un pārvaldes formas ar sapulcēm („večēm”) un vēlētiem karavadoņiem – kņaziem. Pēc mongoļu hanu iebrukuma lielākā daļa no kņazistēm kļuva par Zelta Ordas vasaļvalstīm un par pakļauto krievu zemju vietvalžiem tika izraudzīti Sudzaļas – Vladimiras kņazi, kas savu varas simbolu – „jarliku” saņēma no mongoļu hanu rokām Itiļā Volgas lejtecē. Vēlāk par mongoļiem pakļautās Krievzemes varas centru kļuva Maskava, kuras lielkņazi 15.gs.atbrīvojās no mongoļu virskundzības un 16.gs.izveidoja Krievijas caristi, kas uzskatāma par modernās Krievijas valstiskuma sākumu. 14.gs. Lietuvas valdnieki, kas sevi dēvēja par dižkunigaišiem (lielkņaziem) pakāpeniski pakļāva bijušās Kijevas Krievzemes rietumu un centrālo daļu un 1362.gadā lielkņazs Aļģirds ieņēma Kijevu. Lietuvas dižkunigaitijas pārvaldes iekārta bija balstīta uz Kijevas Krievzemes tradīcijām un tās ietvaros pakāpeniski izveidojās mūsdienu baltkrievu un, daļēji, ukraiņu nācijas. Mongoļiem nepakļautās Galīcijas-Volīnijas kņazs Daniels 1254. gadā no Romas pāvesta saņēma karaļa kroni un tika kronēts par Rutēnijas karali, vēlāk viņa valsti iekļāva Polijas karalistes sastāvā.

Kijevas Krievzemes laika celtnes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Т. Н. Джаксон Austr i gordum. Древнерусские топонимы в древнескандинавских источниках. Языки славянской культуры, 2001; 208 стр.
  2. excerpted from Glenn E. Curtis (ed.) (1998). Russia: A Country Study: Kievan Rus' and Mongol Periods. Washington, DC: Federal Research Division of the Library of Congress. Atjaunināts: 2007-07-20.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]