Rurika dinastija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rurika dzimtai piederīgie Kijevas lielkņazs Vladimirs Svjatoslavičs, varjagu ķēniņš Ruriks un Maskavas kņazs Dmitrijs Donskis Novgorodas monumenta "Tūkstošgadīgā Krievzeme" augšējā daļā.

Rurika dinastijaRurikīdi jeb Rurikoviči (krievu: Рюриковичи) bija rūsu cilmes Kijevas Krievzemes valdnieku dzimta, kas sazarojoties izveidoja Krievijas valdnieku ciltskoku līdz Krievijas cara Vasīlija IV Šuiska valdīšanas beigām 1610. gadā.

Seniorāta princips[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rurika pēcnācēji stingri pieturējās pie principa, ka dotajā brīdī valdošajam dzimtas zaram ("senioriem") ir tiesības iecelt savus dēlus par vietvalžiem pakļautajās teritorijās. Sākotnēji dzimtas galvenais ķēniņš (kagans, no 10. gs. lielkņazs) valdīja Kijevā, viņa vecākais dēls Novgorodā, citi dēli kā vasaļi Pleskavā, Polockā, Rostovā, Čerņigovā, Smoļenskā, Volīnijas Vladimirā un citās pilsētās. Pie varas nākot jaunam valdniekam, viņam bija tiesības savus vasaļus nomainīt. Tas izraisīja nebeidzamus dinastiju karus un no varas atstumto dzimtu pārstāvji kļuva par "izstumtajiem", jeb savu domēni zaudējušiem kņaziem, kas bija spiesti doties karagājienos un iekarot jaunas teritorijas vai arī izdzīt citus kņazus no viņu valdījumiem.

Dzimtas sadalīšanās suverēnos atzaros[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad Kijevas lielkņazu vara novājinājās, Krievzeme 12. gadsimtā sašķēlās ļoti daudzās suverēnās kņazistēs, kurās valdīja savstarpēji karojoši Rurika dzimtas atzari. Pēc tam, kad 13. gadsimta pirmajā pusē senkrievu kņazistes pakļāva mongoļu Zelta ordas hani, viņi izvēlējās Aleksandru Ņevski par Vladimiras-Suzdaļas lielkņazu un savu galveno vasali Krievzemē, turklāt katram nākamajam lielkņazam bija jādodas pie Zelta ordas hana pēc varas zīmes — "jarlika". Valdošās Rurikoviču dinastijas valdnieki bija spiesti precēties ar savu feodālo senioru — mongoļu hanu meitām.

Vēlāk par saviem galvenajiem vasaļiem kļuva Maskavas lielkņazi, kas pakāpeniski līdz 16. gadsimtam pilnīgi pakļāva citu Rurika dinastijas atzaru valdniekus. Pēc neatkarības izcīnīšanas un saradošanās ar Konstantinopoles ķeizariem Rurikoviču dinastijas pēdējie valdnieki pasludināja sevi par Austrumromas impērijas varas mantiniekiem un izveidoja Krievijas cara lielvalsti.

Saradošanās ar Ģedimina dzimtu[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

14. un 15. gadsimtā arī Ģedimina dzimtas Lietuvas dižkunigaiši pēc seniorāta principa iecēla savus dēlus par kņaziem pakļautajās kņazistēs mūsdienu Baltkrievijas, Ukrainas un Rietumkrievijas teritorijā. Šie Ģedimina dzimtas kņazi savukārt saradojās ar vietējo Rurika dzimtas kņazu pēctečiem.

Rurika dinastijas ciltskoka senākā daļa (pirms 1171. gada)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Iekavās senākais vikingu vārda variants

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]