Aleksandrs Ņevskis
Aleksandrs Ņevskis vai Aleksandrs Jaroslavičs (krievu: Алекса́ндр Яросла́вич Не́вский klausīties (palīdzība·info)) (*1220. gada 30. maijs, †1263. gada 14. (21.) novembris) bija krievu karavadonis, Novgorodas kņazs (1236-1251), Kijevas lielkņazs (no 1249). No 1252. gada Zelta Ordas hans Aleksandru iecēla par Vladimiras lielkņazu un savu vietvaldi visā Krievijā.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Dzīvesgājums
1240. gadā pie Ņevas upes sakāva zviedrus, par ko ieguva Ņevska nosaukumu. Zviedru tā laika hronikas šo kauju nepiemin.[nepieciešama atsauce] Kad Livonijas ordeņa spēki 1240. gadā bija ieņēmuši Pleskavu, Ņevskis organizēja spēcīgu karaspēku, 1242. gadā atbrīvoja pilsētu un t.s. Ledus kaujā sakāva ordeņa spēkus.
Romas pāvests Inocentijs IV atkārtoti vērsās pie kņaza Aleksandra ar piedāvājumu pievienoties Romas katoļu baznīcai un kopīgi uzsākt cīņu pret mongoļiem, par ko liecina divas saglabājušās pāvesta bullas[1]. Pirmajā vēstulē, kas datēta ar 1248. gada 22. janvāri, pāvests piedāvāja Aleksandram sekot sava tēva Jaroslava piemēram un pāriet katoļu ticībā, kā arī caur Livonijas ordeņa brāļiem dod ziņu pāvestam par mongoļu uzbrukuma draudiem Novgorodai, lai kopīgi varētu "tatāriem vīrišķīgu pretestību izrādīt". Atbildes vēstules teksts nav zināms, bet savā otrajā vēstulē "Naugardijas karalim Aleksandram" (Alexandro, illustri regi Nougardiae), kas datēta ar 1248. gada 15. septembri, pāvests rakstīja: "Tu ar degsmi lūdzi, lai Tevi caur patiesu padevību piepulcina vienotās baznīcas galvai un piedāvā Pleskavas pilsētā uzcelt latīņu katedrāli" (in Pleskowe civitate tua Latinorum Ecclesiam erigere cathedralem). Par savu pārstāvi pāvests šajās sarunās nozīmēja savu legātu Prūsijas arhibīskapu Albertu Zauerbēru, kas gan nenotika sakarā ar viņa konfliktu ar Vācu ordeni. Tādēļ 1251. gadā Novgorodā ieradās divi citi katoļu baznīcas legāti ar pāvesta bullu, tomēr Aleksandrs pārdomāja un atteicās pāriet katoļu ticībā un, iespējams, saņemt Novgorodas (Krievzemes) karaļa kroni no Romas pāvesta. Par Krievzemes karali 1253. gadā kronēja Galīcijas-Volīnijas kņazu Danielu Romanoviču.
Tā vietā Aleksandrs piekrita kļūt par Vladimiras-Suzdaļas lielkņazu un mongoļu hanu vietvaldi visā Krievzemē pēc tam, kad mongoļi 1252. gadā atcēla iepriekšējo vietvaldi Vladimiras lielkņazu Andreju no amata. Par Novgorodas kņazu palika Aleksandra vecākais dēls Vasilijs Aleksandrovičs, kuru 1255. gadā Novgorodas veče padzina, bet tēvs atjaunoja amatā. 1259. gadā Aleksandrs ar tatāru iebrukumu draudēdams, piespieda Novgorodu samaksāt mongoļiem meslus. 1260. gadā par Novgododas kņazu viņš iecēla savu otro dēlu Dmitriju, kas 1262. gadā devās karagājienā uz Tērbatu.
Pēc tam, kad 1262. gadā viņam pakļautajās pilsētās tika nogalināti tatāru meslu vācēji, Aleksandrs lejup pa Volgu devās uz Zelta Ordas galvaspilsētu Saraju uz sarunām ar mongoļu hanu. Sarunu laikā viņš saslima un atceļā nomira 1263. gada 21. novembrī. Viņa mirstīgās atliekas tika apglabātas Vladimiras Kristus dzimšanas klosterī, bet 1724. gadā Pēteris I tās lika pārvest uz Pēterburgu.
[izmainīt šo sadaļu] Rīgas baznīcas nosaukums
Par godu kņazam Aleksandram 1825. gadā nosaukta Rīgas Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca.
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces
[izmainīt šo sadaļu] Skatīt arī
[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites
Publikāciju apkopojums par Aleksandru Ņevski (krieviski) Kritisks skats uz Aleksandra Ņevska mitoloģizēšanu (krieviski)
 |
Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
