Aleksandrs Ņevskis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aleksandra Ņevska ikona (atveidojums saskaņā ar ikonogrāfijas tradīcijām)

Aleksandrs Ņevskis vai Aleksandrs Jaroslavičs (krievu: Алекса́ндр Яросла́вич Не́вский ) (*1220. gada 30. maijs, †1263. gada 14. (21.) novembris) bija krievu karavadonis, Novgorodas kņazs (1236-1251), Kijevas lielkņazs (no 1249). No 1252. gada Zelta Ordas hans Batijs Aleksandru iecēla par Vladimiras lielkņazu un savu vietvaldi visā Krievijā.

Dzīvesgājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1240. gadā pie Ņevas upes sakāva zviedrus, par ko ieguva Ņevska nosaukumu. Zviedru tā laika hronikas šo kauju nepiemin.[nepieciešama atsauce] Kad Livonijas ordeņa spēki 1240. gadā bija ieņēmuši Pleskavu, Ņevskis organizēja spēcīgu karaspēku, 1242. gadā atbrīvoja pilsētu un t.s. Ledus kaujā sakāva ordeņa spēkus.

Romas pāvests Inocentijs IV atkārtoti vērsās pie kņaza Aleksandra ar piedāvājumu pievienoties Romas katoļu baznīcai un kopīgi uzsākt cīņu pret mongoļiem, par ko liecina divas saglabājušās pāvesta bullas[1]. Pirmajā vēstulē, kas datēta ar 1248. gada 22. janvāri, pāvests piedāvāja Aleksandram sekot sava tēva Jaroslava piemēram un pāriet katoļu ticībā, kā arī caur Livonijas ordeņa brāļiem dod ziņu pāvestam par mongoļu uzbrukuma draudiem Novgorodai, lai kopīgi varētu "tatāriem vīrišķīgu pretestību izrādīt". Atbildes vēstules teksts nav zināms, bet savā otrajā vēstulē "Naugardijas karalim Aleksandram" (Alexandro, illustri regi Nougardiae), kas datēta ar 1248. gada 15. septembri, pāvests rakstīja: "Tu ar degsmi lūdzi, lai Tevi caur patiesu padevību piepulcina vienotās baznīcas galvai un piedāvā Pleskavas pilsētā uzcelt latīņu katedrāli" (in Pleskowe civitate tua Latinorum Ecclesiam erigere cathedralem). Par savu pārstāvi pāvests šajās sarunās nozīmēja savu legātu Prūsijas arhibīskapu Albertu Zauerbēru, kas gan nenotika sakarā ar viņa konfliktu ar Vācu ordeni. Tādēļ 1251. gadā Novgorodā ieradās divi citi katoļu baznīcas legāti ar pāvesta bullu, tomēr Aleksandrs pārdomāja un atteicās pāriet katoļu ticībā un, iespējams, saņemt Novgorodas (Krievzemes) karaļa kroni no Romas pāvesta. Par Krievzemes karali 1253. gadā kronēja Galīcijas-Volīnijas kņazu Danielu Romanoviču.

Kņazs Aleksandrs pieņem pāvesta legātus (1876. gada glezna).

Tā vietā Aleksandrs piekrita kļūt par Vladimiras-Suzdaļas lielkņazu un mongoļu hanu vietvaldi visā Krievzemē pēc tam, kad mongoļi 1252. gadā atcēla iepriekšējo vietvaldi Vladimiras lielkņazu Andreju no amata. Par Novgorodas kņazu palika Aleksandra vecākais dēls Vasilijs Aleksandrovičs, kuru 1255. gadā Novgorodas veče padzina, bet tēvs atjaunoja amatā. 1259. gadā Aleksandrs ar tatāru iebrukumu draudēdams, piespieda Novgorodu samaksāt mongoļiem meslus. 1260. gadā par Novgododas kņazu viņš iecēla savu otro dēlu Dmitriju, kas 1262. gadā devās karagājienā uz Tērbatu.

Pēc tam, kad 1262. gadā viņam pakļautajās pilsētās tika nogalināti tatāru meslu vācēji, Aleksandrs lejup pa Volgu devās uz Zelta Ordas galvaspilsētu Saraju uz sarunām ar mongoļu hanu. Sarunu laikā viņš saslima un atceļā nomira 1263. gada 21. novembrī. Viņa mirstīgās atliekas tika apglabātas Vladimiras Kristus dzimšanas klosterī, bet 1724. gadā Pēteris I tās lika pārvest uz Pēterburgu.

Vēsturnieku vērtējums Aleksandram Ņevskim nav viennozīmīgs. No vienas puses, viņš, uzturot draudzīgas attiecības ar Ordas valdniekiem, iespējams, paglābis Krievzemi no totāla mongoļu-tatāru iebrukuma; no otras puses, viņš parādīja sevi, kā cītīgs Ordas nodevu vācējs, kas nežēlīgi sodīja nodokļu nemaksātājus - savus tautiešus. Arī viņa karavadoņa talanti ir tikuši apšaubīti: par Ņēvas kauju nav īstas pārliecības, vai tā vispār bijusi un, ja bijusi, tad, iespējams, tikai sīka sadusrme (skandināvu avotos nav ziņu par šādu kauju), vienīgi norāde tā sauktajā "Magnuša rokrakstā".[2] Ledus kauja uz Peipusa ezera ledus 1242. gadā tāpat izsauc daudz jautājumu, joprojām nav zināma precīza vieta, kur kauja notikusi. Ir skaidrs, ka Ledus kauja notikusi, par to liecina ne tikai hronikas, bet arī fakts, ka 1242. gada vasarā Livonijas ordenis noslēdza ar Novgorodu mieru, atsakoties no visiem iekarojumiem, atbrīvojot novgorodiešu ķīlniekus un sākot gūstekņu apmaiņu. Tomēr kur šī kauja ritēja, joprojām nav zināms.[3]

Tā kā nav saglabājies neviens Aleksandra Ņevska dzīves laikā veidots attēls, kurā viņš būtu redzams, tad visi viņa portreti ir lielākas vai mazākas fantāzijas augļi.

Rīgas baznīcas nosaukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1547. gadā, mitropolita Makarija laikā Krievijas pareizticīgā baznīca kanonizēja Aleksandru Ņevski kā svēto. Aleksandra Ņevska vārdā ir nosauktas Krievijas pilsētu ielas un laukumi. Viņš ir Sanktpēterburgas un Petrozavodskas debesu aizbildnis. Par godu kņazam Aleksandram 1825. gadā nosaukta Rīgas Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Горский А. А. Два «неудобных» факта из биографии Александра Невского[1]
  2. [2]
  3. [3]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Publikāciju apkopojums par Aleksandru Ņevski (krieviski) Kritisks skats uz Aleksandra Ņevska mitoloģizēšanu (krieviski)

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Aleksandrs Ņevskis