Mīnojas Hērakleja

Mīnojas Hērakleja
Ἡράκλεια Μινῴα
Mīnojas Hērakleja
Atrašanās vieta	Itālija
Reģions	Sicīlija
Koordinātas	37°23′38″N 13°16′50″E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Dibināšana	6. gadsimta pr.Kr. vidus
Kultūras	grieķu, romiešu
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Mīnojas Hērakleja (sengrieķu: Ἡράκλεια Μινῴα) bija sengrieķu pilsēta Sicīlijas dienvidu piekrastē netālu no Halikas (mūsdienās Platani) grīvas, 25 km uz rietumiem no Agridžento (bijušās Akragas). Tā atrodas netālu no mūsdienu līdzīgi nosauktās Katolika Hēraklejas pilsētas, Itālijā. Izrakumi atklāja dažas pilsētas daļas, kas pašlaik ir publiski pieejamas. Arheoloģiskie dati parādīja, ka pilsēta tika dibināta 6. gadsimta pr.Kr. vidū kā grieķu kolonijas, Selinuntes, priekšpostenis un bija pilnībā pamests apmēram 1. gadsimtā.

Izvietojums

Pilsēta atrodas dažus simtus metru uz dienvidaustrumiem no Platani upes grīvas (senā Halika) aizsardzībai izdevīgā vietā uz raga, kas mūsdienās tiek saukts Capo Bianco, ar lēzenām nogāzēm ziemeļos Platani ielejas virzienā, un stāvām baltām klintīm dienvidos, Vidusjūras krastā. Hēraklejas rags tika pieminēts Strabona darbā, aprakstot Sicīlijas krastus un pareizi tika noteikts arī 20 jūdžu liels attālums līdz Agridžento ostai.

Vēsture

Dibināšanas mīti

Divi vārdi pilsētas nosaukumā norāda uz diviem tās izcelsmes mītiem. Pirmais stāsta par to, ka Hērakls uzvarēja vietējo varoni Eriksu cīkstoņu sacensībās, un tādā veidā ieguva tiesības uz visu Sicīlijas rietumu daļu, kuru viņš ar nodomu atstāja saviem pēctečiem. Otrs mīts stāsta par to, ka nedaudz vēlāk Mīnojs, Krētas valdnieks, ieradās Sicīlijā, vajājot Dedalu par palīdzēšanu Ariadnei un Tēzejam, izsēdās krastā Halikas grīvā un dibināja tur pilsētu, kurai deva Mīnojas vārdu. Pēc citas mīta versijas pilsētu pēc Mīnoja nāves sākotnēji dibināja viņa turpinātāji. Pontas Heraklīds papildina, ka senāk šajā vietā bija viņa dzimtā pilsēta, kas saucās Makara. Bet Diodors nedod nekādas norādes par pilsētas nosaukumiem, kas attiecas uz vienu un to pašu vietu.

6. gadsimts pr.Kr.

Arheoloģiskie izrakumi nekropolē rāda, ka pilsēta tika dibināta 6. gadsimta pr.Kr. vidū. Pirmās rakstiskās liecības par pilsētu norāda uz nelielu pilsētiņu ar nosaukumu Mīnoja un uz grieķu polisas Selinuntes (pati dibināta ap 650. gadu pr.Kr.) koloniju. No savas dibināšanas brīža Mīnoja tika ierauta konfliktā starp Selinunti (kā tās austrumu priekšpostenis) un Akragu, kuras tiecās kontrolēt Platani ieleju. 510. gadā pr.Kr. spartietis Doriejs (Kleomena I brālis) ieradās Sicīlijā ar nodomu atgūt teritoriju, kura pēc viņa domām piederēja viņa sencim Hēraklam. Taču kaujās ar kartāgiešiem un segestiešiem viņš cieta sakāvi un tika nogalināts. Gāja bojā arī gandrīz visi viņa cīņu biedri. Eurileons, vienīgais no vadoņiem, kam izdevās aizbēgt, kļuva par Mīnojas valdnieku, kas tagad visdrīzāk sāka saukties par Hērakleju. Bet, lai šo pilsētu atšķirtu no citām līdzīga nosaukuma pilsētām, tika pievienots vēl arī Mīnojas vārds.

5-4. gadsimts pr.Kr.

Pilsēta neilgu laiku atradās spartiešu kontrolē, bet visa 5. gadsimta pr.Kr. laikā to kontrolēja Akraga, kas nodrošināja tai uzplaukumu. Taču kartāgieši, domājams 406. gadā pr.Kr. to nopostīja, skaužot pieaugošajai varenībai. Kad precīzi tas notika, nav zināms. Iespējams par to bija rakstījis Diodors savā 10. grāmatā, kas diemžēl ir nozaudēta. Viņš neko nemin par tādiem notikumiem Pirmā Sicīlijas kara (480. gads pr.Kr.) laikā, kaut arī tad varētu pieņemt, ka tā tiešām ir bijis. Uzraksts no Lindijas Atēnas tempļa Lindosā, Rodā, liecina par kādu ziloņkaula pallādija votīvu bez datējuma kā akragiešu trofeju uzvarā pār Mīnoju.

Mīnojas Hēraklejas teritorija nonāca Kartāgas kontrolē 405. gada pr.Kr. līguma rezultātā, taču Hērakleja tur netiek minēta. Tas liek uzskatīt, ka tajā laikā šīs pilsētas vairs nebija, vai arī tā bija ļoti novājināta. 397. gadā pr.Kr. pilsētu iekaroja Dionīsijs I viņa pirmajā Pūniešu karā, taču 383. gadā pr.Kr. Kartāga to atjaunoja. Pēc tam pilsēta tika pieminēta ar Mīnojas vārdu, kad Dions Sirakūzietis izsēdās tur 357. gadā pr.Kr., kad uzbruka Sirakūzām. Toreiz tā bija neliela pilsētiņa akragiešu teritorijā, taču joprojām pakļauta Kartāgai. Attiecīgi, pilnīgi iespējams, ka līgums satp Dionīsiju un kartāgiešiem, pēc kura Halika bija nosprausta kā robeža priekš tiem, paredzēja atstāt Hērakleju, kaut arī tās dienvidaustrumu krasts joprojam palika viņu rokās.

Līdzīgs 314. gada pr.Kr. līgums starp kartāgiešiem un Agafoklu Sirakūzieti paredzēja, ka Hērakleja, Selina un Himera joprojām bija spiestas pakļauties Kartāgai. No šī laika Hērakleja atkal paradās vēsturē kā nozīmīga pilsēta, kaut arī nebija nekādu redzamu iemeslu šādai renesancei. Pilsēta pievienojās kustībai, kuru 309. gadā pr.Kr. uzsāka Ksenodiks no Akragas, un pasludināja sevi brīvu kā no kartāgiešiem, tā arī no Agafokla, kaut arī drīz vien 305. gadā pr.Kr. Agafokls pēc atgriešanās no Āfrikas atjaunoja savu varu pār to.

3. gadsimts pr.Kr.

278. gadā pr.Kr. Pirra ekspedīcijas laikā, kad viņš virzījās uz rietumiem no Akragas, Hērakleja bija pirmā pilsēta, kuru tas atkaroja no kartāgiešiem. 260. gadā pr.Kr. Pirmā Pūniešu kara laikā pilsētu ieņēma kartāgiešu karavadonis Hannons, kad viņš devās palīgā Akragai, kuru tajā laikā turēja aplenkumā romiešu spēki. Un atkal 256. gadā pr.Kr. tieši Hēraklejā atradās 350 kuģu lielā kartāgiešu flote, lai novērstu romiešu flotes pārcelšanos uz Āfriku, kur to spēcīgi sakāva romiešu konsuli Reguls un Manlijs. Spriežot pēc visa, tajā laikā šī pilsēta bija viena no galvenajām kartāgiešu karaflotes bāzēm Sicīlijā, un 249. gadā pr.Kr. Viņu flotes karavadonis Kartalons izveidoja tur savu mītni, lai sekotu romiešu flotei, kas varētu nākt palīgā Lilibejai. Beidzoties karam, Hērakleja kopā ar pārējo Sicīliju nonāca romiešu varā, taču Otrā Pūniešu kara laikā tā atkal atgriezās pie kartāgiešiem un bija viena no pēdējām vietām, kas vēl noturējās pat pēc Sirakūzu krišanas.

Romiešu periods

Nav pārāk daudz datu par romiešu periodu, taču, acīmredzot, pilsēta ļoti cieta Pirmajā vergu karā (134-132. gads pr.Kr.) un rezultālā tur iemitinājās jauni kolonisti, kurus tur izmitināja pretors Publijs Rupīlijs. Tajā laikā attiecības starp vecajiem un jaunajiem pilsoņiem regulēja municipālais likums, kurš bija vēl Cicerona laikā, kad Hērakleja piedzīvoja uzplaukumu. Drīz vien pēc tam pilsētā iestājās pagrimums, līdzīgi, kā lielākai daļai pilsētu Sicīlijas dienvidu piekrastē. Arheoloģiskie dati liecina, ka 1. gadsimta pr.Kr. beigās pilsēta tika pamesta. Plīnijs Vecākais to nemin, bet tā bija viena no trim Sicīlijas dienvidu piekrastes pilsētām, par kuru īsi pieminēja 1. gadsimta romiešu ģeogrāfs Melojs, kā arī 2. gadsimta grieķu ģeogrāfs Ptolemejs, kurš bija pēdējais autors, kas minēja Hēraklejas vārdu līdz romiešu itinerāriju (ceļojumu apraksti) laikam. Pilsētas teritorija aiz mūriem no 3. līdz 7. gadsimtam tika izmantota romiešu vēlā perioda villai, kā arī Bizantijas laikā šeit tika uzcelta liela bazilika ar blakus esošu kapsētu.