Vidusjūra

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vidusjūra
Vidusjura.JPG
Platība: 2 500 000 km2
Garums: 3 520 km
Platums: 1 120 km
Maks. dziļums: 5 267 m
Valstis un citas teritorijas: Sk. tekstā
Lielākās pilsētas: Sk. tekstā

Vidusjūra ir iekšējā jūra, Atlantijas okeāna daļa, ko praktiski no visām pusēm ietver sauszeme - ziemeļos Eiropa, dienvidos Āfrika, austrumos - Āzija. Tā ir 2,5 miljonus km² liela, bet tās savienojums ar Atlantijas okeānu - Gibraltāra šaurums - ir tikai 14 km plats.

Senajos laikos Vidusjūra bija ļoti nozīmīgs transporta mezgls, kas atļāva tirdzniecību un kultūras apmaiņu starp reģiona tautām - mezopotāmiešiem, ēģiptiešiem, semītiem, persiešiem, feniķiešiem, kartāgiešiem, grieķiem un romiešiem. Vidusjūra bija Rietumu civilizācijas šūpulis.

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzās pasaules valodās lietotais jūras nosaukums cēlies no latīņu valodas termina mediterraneus - "iekšzemes". Senajiem romiešiem Vidusjūra bija viņiem zināmās Zemes centrs.

Skats no Spānijas pāri Gibraltāra šaurumam uz Maroku.

Vēstures gaitā dažādas tautas jūrai devušas dažādus nosaukumus. Romieši to nereti sauca Mare Nostrum (Mūsu jūra) un Mare Internum (Iekšējā jūra). Senie grieķi to sauca Mesogios ("zeme starp sauszemi").

Vecajā Derībā, kuras notikumi norisinājās Vidusjūras austrumu piekrastē, tā dēvēta par "Aizmugures jūru", nereti to tulkojot kā "Rietumu jūru", arī par "Filistiešu jūru" - filistieši apdzīvoja plašus piekrastes apgabalus. Taču biežāk tā tika dēvēta par "Lielo jūru" vai vienkārši par "Jūru".

Ivritā jūru sauc "ha-Yam ha-Tikhon" (הַיָּם הַתִּיכוֹן), "vidusjūra". Turku valodā - Akdeniz ("baltā jūra"). Arābu valodā - Al-Baħr Al-Abyad Al-Muttawasit (البحر الأبيض المتوسط), "baltā vidusjūra".

Vispārējs apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar Atlantijas okeānu savieno 14 kilometrus platais Gibraltāra šaurums. Savukārt ziemeļaustrumos Dardaneļu šaurums savieno ar Marmora jūru, kas tālāk savienota ar Melno jūru. Marmora jūru nereti uzskata par Vidusjūras sastāvdaļu. Cilvēka veidotais Suecas kanāls dienvidaustrumos savieno ar Indijas okeānam piederīgo Sarkano jūru.

Nica, Francija

Vidējais dziļums - 1 500 metri, dziļākā vieta (Kalipso ieplaka - 5 267 metri) atrodas Jonijas jūrā. Krasta līnijas garums - 46 000 km.

Sekla zemūdens grēda starp Sicīlijas salu un Tunisiju sadala Vidusjūru divās daļās - Rietumu Vidusjūrā (850 000 km²) un Austrumu Vidusjūrā (1 650 000 km²).

Iedalījums mazākās jūrās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidusjūru iedala smalkāk, atsevišķās daļas arī dēvējot par jūrām. Virzienā no rietumiem uz austrumiem izdala šādas jūras:

Nereti Vidusjūrai pieskaita arī Marmora jūru.

Ģeoloģiskā uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jonijas jūra, Albānija

Vidusjūras ģeoloģiskā uzbūve ir ļoti sarežģīta - tā veidojusies, sadaloties un pēc tam atkal saduroties Āfrikas plātnei un Eirāzijas plātnei. Vēlajā miocēnā Vidusjūra pat izžuva.

Agrāk uzskatīja, ka Vidusjūra ir agrākā Tētisas okeāna atlieka. Taču pašlaik uzskata, ka tas ir strukturāli jauns okeāniskais baseins, ko nereti dēvē par Neotētisu. Neotētisa veidojusies triasa beigu posmā un juras sākumā.

Pēdējo gadsimtu laikā aizvien nozīmīgāka ietekme uz Vidusjūras ģeoloģiskajiem procesiem ir cilvēkam. Liela daļa krasta līnijas ir mākslīgi pārveidota, apbūvēta, izmainot dabiskos krastu procesus.

Hidroloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā Vidusjūra ir gandrīz pilnībā noslēgta no pārējā Pasaules okeāna, plūdmaiņas tajā ir vāji izteiktas. Vidusjūrai raksturīga neparasti koša, tumši zila krāsa - jo sevišķi pie Grieķijai piederošajām salām.

Iztvaikošana no Vidusjūras virsmas ir ievērojami lielāka nekā upju pieplūde un nokrišņi. Sevišķi liela iztvaikošana notiek jūras austrumu pusē - tāpēc šeit jūras līmenis ir zemāks un ūdens sāļāks. Šī iemesla dēļ no Atlantijas okeāna caur Gibraltāra šaurumu ieplūst relatīvi vēsāks un mazāk sāļš ūdens. Virzoties uz austrumiem ūdens iesilst un kļūst sāļāks. Pie austrumu krasta ūdens grimst dziļāk un tuvāk Āfrikas krastam virzās atpakaļ uz Gibraltāra pusi. Sāļais Vidusjūras ūdens nokļūst pie Gibraltāra šauruma gultnes un līst atpakaļ Atlantijas okeānā. Šis ķīmiski atšķirīgas ūdens lēni sajaucas ar pārējo Atlantijas okeāna ūdeni un nereti saglabājas vēl tūkstošiem kilometru tālu no Gibraltāra.

Trogira, Adrijas jūra

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidusjūras ziemeļu piekrastē ir ļoti siltas, pārsvarā sausas vasaras un nokrišņiem bagātas, maigas ziemas. Vidējā gaisa temperatūra vasarā - no 23 °C rietumu daļā līdz 26 °C austrumu daļā. Ziemā vidējā temperatūra no 10 °C rietumos līdz 16 °C austrumos. Nokrišņu daudzums rietumos lielāks kā austrumos.

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidusjūrā sastopamās dzīvības formas galvenokārt ienākušas no Atlantijas okeāna pēc pilnīgas jūras izžūšanas miocēnā, pirms aptuveni pieciem miljoniem gadu. Vidusjūrā sastopamajām sugām pēdējo piecu miljonu gadu laikā pielāgoties salīdzinoši siltākam un ar barības vielām nabagākam ūdenim salīdzinājumā ar Ziemeļatlantijas ūdeni.

Suecas kanāla atklāšana 1869. gadā radīja pirmo sāļūdens apmaiņas kanālu starp Sarkano jūru un Vidusjūru. Sarkanās jūras līmenis ir augstāks nekā Vidusjūras austrumu daļā - tāpēc ūdens kanālā plūst uz Vidusjūru. Rezultātā no Sarkanās jūras Vidusjūrā izplatās ANAL sugas. Tā kā ūdens Sarkanajā jūrā ir vēl siltāks un ar barības vielām vēl nabagāks, sugu konkurences cīņā Sarkanās jūras sugas uzvar Vidusjūras sugas. Kopš Asuānas HES uzbūvēšanas 1960. gados Vidusjūras austrumu daļā ieplūst vēl mazāk saldūdens un barības vielu.

Vidusjūrā tikpat kā nav haizivju un vaļveidīo dzīvnieku, jo šeit ir pārāk augsts ūdens sāļums. Tomēr vietām jūrā ir daudz delfīnu, jo sevišķi Adrijas jūrā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidusjūras reģiona vēsture aizņem lielu daļu no vēstures grāmatu satura - šajā reģionā jau tūkstošiem gadu notiek un turpinās pasaulei nozīmīgu kultūru un civilizāciju mijiedarbība.

Pirmās civilizācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krētas dienvidu piekraste

Vidusjūras reģionā aizsākās divas no pirmajām pasaules civilizācijām. 4. gadu tūkstotī p.m.ē. ar Šumeras civilizāciju aizsākās Mezopotāmijas civilizāciju veidošanās. Neilgi pēc tam, arī 4. gadu tūkstotī p.m.ē. Nīlas ielejā izveidojās Senās Ēģiptes civilizācija. Abas salīdzinoši netālu novietotās civilizācijas aktīvi mijiedarbojās un Vidusjūras austrumu krastu (Levante - tagadējās Sīrijas, Libānas un Izraēlas teritorijas) dēvē par civilizācijas šūpuli. Šajā reģionā bija līdzīgi klimatiskie un ģeogrāfiskie apstākļi, kuriem civilizācijas arī pielāgojās. Civilizācijas tālākā izplatīšanās prasīja pielāgošanos atšķirīgiem dabas apstākļiem, kas prasīja laiku.

Nākamās civilizācijas Vidusjūras reģionā attīstījās tagadējās Turcijas teritorijā (18. gs. p.m.ē.). Šajā laikā intensīvi sāka attīstīties kuģošanas tehnika, kas ļāva šķērsot atklātu jūru. Civilizācja sasniedza Kipru un citas Vidusjūras austrumu daļas salas. Krētas salā uzplauka Mīnojas civilizācija - pirmā Eiropas civilizācija (2 700 - 1 450 p.m.ē.).

Raksturīgi, ka upju ieleju civilizācijām bija lielāks iedzīvotāju skaits, savukārt jūras piekrastē iedzīvotāju skaits bija mazāks, taču piekrastes kopienas bija turīgākas un ieguva lielāku ietekmi.

Antīkais periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antīkajā periodā lielu ietekmi ieguva divas piekrastes civilizācijas - Senā Grieķija un Feniķija. Grieķi ieguva kontroli pār Vidusjūras austrumu piekrasti, kā arī Melnās jūras piekrasti un Sarkanās jūras ziemeļu daļu. Savukārt feniķieši ieguva kontroli pār Vidusjūras rietumu piekrasti - Ziemeļāfriku un Ibērijas pussalu. Feniķiešu izcelsmes zemi Levantē savukārt kontrolēja citas varas.

Kartāgas drupas

Straujš un īslaicīgs hellēņu kultūras uzplaukums bija vērojams Maķedonijas Aleksandra laikā (356 - 323 pmē.), kad maķedonieši ieņēma visas Vidusjūras austrumu piekrastes zemes kā arī zemes tālāk austrumos. Maķedonijas Aleksandra impērijai bija īss mūžs, taču tā atstāja ilgstošu kultūras ietekmi uz Levanti, Ēģipti un citām zemēm.

Aptuveni 4. gs. p.m.ē. lielu ietekmi Vidusjūras rietumu daļā ieguva Kartāga - kādreizējā feniķiešu kolonija mūsdienu Tunisijas teritorijā.

Šajā laikā aizvien lielāku ietekmi ieguva arī Romas pilsēta, kas strauji izvērsa savu ietekmi visā Vidusjūras baseinā. Roma pārspēja Kartāgu pēc vairākiem Pūniešu kariem. Romieši izplatīja savu kontroli arī austrumu virzienā, iekarojot arī Grieķiju un pārņemot grieķu kultūras sasniegumus. Šajā laikā piekrastes tirdzniecība jau bija ieguvusi pilnīgu pārsvaru pār upju ieleju kultūrām. Arī Ēģiptē (kas arī bija kļuvusi par Romas impērijas daļu) kultūras un politikas dominante pārvietojās no Nīlas ielejas uz piekrasti - uz Aleksandriju un citām pilsētām.

Vairākus gadsimtus Vidusjūra bija Romas impērijas "iekšējā jūra" - romiešiem bija izdevies iekarot zemes visapkārt Vidusjūrai. Daļā no impērijas - Jūdejā Vidusjūras austrumu piekrastē - sāka veidoties jauna reliģija - kristietība, kas kļuva par Romas impērijas valdošo reliģiju. Mūsu ēras piektajā gadsimtā Romas impērija sabruka. Tās austrumu daļa vēl ilgāku laiku saglabājās kā centralizēta impērija - Bizantijas impērija. Savukārt rietumu daļā valdīja nomadi, kas šeit ieceļoja no Eirāzijas stepēm. Iebrucēji mainīja savu dzīvesveidu, izveidoja pastāvīgas apmetnes un pārņēma vietējo iedzīvotāju paradumus, izveidoja daudz nelielas, savstarpēji naidīgas valstis.

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Venēcija

Šajā laikā Vidusjūras austrumu daļā attīstījās jauna, ietekmīga reliģija - islāms. Bizantijas un Persijas impērijas bija novājinātas pēc gadsimtiem ilgas karadarbības. Neilgā laikā islāma ticības motivētiem arābu karotājiem izdevās iekarot lielāko daļu Tuvo Austrumu. Anatolijas pussalā arābu karotājus apturēja novājinātā bet joprojām spēcīgā Bizantijas impērija. Savukārt Vidusjūras dienvidu piekrastē arābi ieņēma visu Ziemeļāfriku un Ibērijas pussalu, līdz tos Francijas dienvidos apturēja franki. Ibērija (Al Andalus) drīz kļuva politiski neatkarīga un strauji izveidojās par augsti attīstītu valsti.

Vēlajos viduslaikos notika Eiropas atdzimšana - šeit izveidojās vairākas spēcīgas valstis, kuras motivēja kristietība. Eiropas karaļi organizēja vairākus krusta karus, kuru mērķis bija iegūt kontroli pār Vidusjūras austrumu piekrasti. Krusta kari šo mērķi nesasniedza, taču tie novājināja Bizantijas impēriju, kuras vietā varu Anatolijas pussalā ieguva Osmaņu impērija. Krusta kari lielāku politisko ietekmi reģionā ļāva iegūt arī Ēģiptei.

Tālāks Eiropas uzplaukums notika līdz ar Renesansi Ziemeļitālijā. Islāma valstīm nekad nebija spēcīgas jūras kara flotes, kas sākotnēji itāliešiem un vēlāk arī citiem eiropiešiem ļāva attīstīt spēcīgus tirdzniecības sakarus Vidusjūras reģionā. Īpaši lielu ietekmi ieguva Venēcijas republika.

Turpinājās Osmaņu impērijas varas pieaugums - 1453. gadā līdz ar Konstantinopoles ieņemšanu krita Bizantijas impērija. Turki šajā laikā jau kontrolēja Grieķiju un lielāko daļu Balkānu pussalas, kā arī izplatīja savu ietekmi Ziemeļāfrikā.

Kristieši uzsāka Ibērijas pussalas atkarošanu, atkarotā Portugāle attīstīja tirdzniecības sakarus ar Rietumāfriku un paplašināja to līdz Indijas okeānam un vēlāk - arī līdz Indonēzijai. Šajā laikā tika izveidots jauns kuģu tips - karavella - kas ļāva veikt ilgstošus kuģojumus pat vētrainā jūrā. Kuģošana gar Āfrikas krastiem samazināja Sahāras tuksneša karavānu tirdzniecības ceļu ienesību, ekonomiski un politiski novājinot Ziemeļāfrikas zemes.

Jaunie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lepanto kauja, P. Veronēzes glezna

1571. gadā Lepanto kaujā kristieši sakāva turku floti, ievērojami palēninot tālāko Osmaņu impērijas izplešanos. Tai pašā 1571. gadā turki ieņēma Kipru. Vēl 1669. gadā turki no Krētas salas izspieda venēciešus. Šajā periodā Vidusjūrā izveidojās spēku balanss starp Osmaņu impēriju austrumos un Spāniju rietumos, samazinot Itālijas tirdzniecības un kara flotes ietekmi.

Šajā laikā Vidusjūras attīstību ietekmēja arī straujā okeānu kuģniecības attīstība. Ja līdz šim visa tirdzniecība starp Eiropu un Austrumiem notika caur Vidusjūru, okeānu kuģniecība pavēra Ziemeļeiropas un Rietumeiropas valstīm pieeju Āfrikai, Āzijai un jaunatklātajai Amerikai pāri okeānam, apejot Vidusjūru. Šajā periodā aizvien lielāku ietekmi ieguva Ziemeļrietumu Eiropas valstis - Francija, Britu impērija, Nīderlande, savukārt strauji savu ietekmi zaudēja Itālija un nedaudz vēlāk - arī Spānija. Samazinājās arī Osmaņu impērijas ietekme uz Ziemeļāfriku, tās īpašumus Eiropā aizvien vairāk apdraudēja Krievija un Austrija.

19. gadsimtā Ziemeļeiropas valstis bija ieguvušas lielu spēka pārsvaru un sāka kolonizēt Ziemeļāfriku. 1830. gadā Francija iekaroja Alžīriju. 1882. gadā Lielbritānija ieņēma Ēģipti.

20. gadsimta sākumā, Pirmā pasaules kara laikā sabruka Osmaņu impērija, tās agrākās teritorijas savā starpā sadalīja Lielbritānija un Francija, savukārt Turcija kļuva par neatkarīgu valsti.

Saraksti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis Vidusjūras krastā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidusjūra apskalo trīs pasaules daļas - Eiropu, Āziju un Āfriku. Tā apskalo 20 valstis un 2 teritorijas:

Pludmale Telavivā, Izraēla

Pie Vidusjūras neatrodas Portugāle, Sanmarīno, Serbija, Vatikāns, taču šīs valstis to klimata, dabas un kultūras radniecības dēļ pieskaita Vidusjūras reģionam.

Pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Orāna, Alžīrija

Lielākās un nozīmīgākās pilsētas Vidusjūras krastos, sākot no ziemeļiem pulksteņa rādītāja virzienā:

Salas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bonifačo, Korsika

Vidusjūra ir bagāta ar lielākām un mazākām salām, kurām raksturīgs bagātīgs un ļoti daudzveidīgs kultūras mantojums. Lielākās Vidusjūras salas ir:

Nīlas delta

Upes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par spīti Vidusjūras lielajam izmēram tajā ieplūst maz upju. Lielākās ir: